EIROPAS PARLAMENTS

Sesijas dokuments

9.3.2009                                                                                                                          B6‑0113

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

Pamatojoties uz jautājumu O‑0026/2009 , uz ko sniedz mutisku atbildi,

ievērojot Reglamenta 108. panta 5. punktu,

iesniedza Thijs Berman

Attīstības komitejas vārdā

par ūdeni 5. Pasaules Ūdens foruma kontekstā, kas notika Stambulā no 2009. gada 16. līdz 22. martam

B6‑0113

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ūdeni 5. Pasaules Ūdens foruma kontekstā, kas notika Stambulā no 2009. gada 16. līdz 22. martam

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā pirmo četru Pasaules ūdens forumu, kas notika attiecīgi Marakešā (1997.g.), Hāgā (2000.g.), Kioto (2003.g.) un Mehiko (2006.g.) nobeiguma deklarācijas,

–   ņemot vērā Dublinas konferences (1992.g.) deklarāciju, kurā ieteikts pieņemt integrētu ūdens pārvaldību, atzīstot ūdens vērtību visos tā izmantošanas veidos, un kurā ieviests ūdens tarifikācijas princips,

– ņemot vērā Pasaules ūdens padomes izveidi 1996. gadā, lai sekmētu starptautiskās ūdens politikas uzdevumu analīzi,

– ņemot vērā Starptautiskās konferences par ūdeni, kas notika Bonnā 2001. gadā, ministru deklarāciju, kurā uzsvērta neatliekamā nepieciešamība veicināt jaunu finansējumu no visām iespējamajām investoru kategorijām, kā arī nepieciešamība stiprināt publisko finansējumu ūdenim attiecībā pret privāto kapitālu, vienlaikus veicinot vietēja līmeņa pasākumus,

– ņemot vērā Monterejas konferenci, kurā tika ieviests pasaules partnerības jēdziens saistībā ar ūdeni, kas būtu līdzvērtīgu partneru daudzdimensionāls dialogs, kurā iesaistīti arī uzņēmumi, finanšu institūcijas un pilsoniskā sabiedrība, un šo iniciatīvu pārņēma Jaunā partnerība Āfrikas attīstībai (NEPAD), G8 valstu vadītāju sanāksme Dženovā 2001. gadā un Forums partnerībai ar Āfriku 2003. gadā,

– ņemot vērā ES – ANO konvenciju, kas pieņemta 1992. gadā Helsinkos un stājās spēkā 1996. gadā, kas radīja juridisku pamatu reģionālajai sadarbībai pārrobežu ūdensceļu un starptautisko ezeru aizsardzībai un izmantošanai,

– ņemot vērā Ņujorkas konferenci par Tūkstošgades mērķiem, kurā tika paredzēts līdz 2015. gadam uz pusi samazināt to iedzīvotāju īpatsvaru, kuriem nav patstāvīgas piekļuves dzeramajam ūdenim,

– ņemot vērā ANO Pasaules ziņojumu par ūdens resursu pārvaldību: „Ūdens – kopēja atbildība”,

– ņemot vērā 2007. gada 15. marta rezolūciju par vietējām pašvaldībām un attīstības sadarbību,

– ņemot vērā 2006. gada 22. marta rezolūciju par ceturto Pasaules Ūdens forumu Mehiko 2006. gada 16.–22. martā,

– ņemot vērā mutisko jautājumu Komisijai O-0026/09 par piekto Pasaules Ūdens forumu Stambulā 2009. gada 16. –22. martā,

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A. tā kā ūdens un sanitārijas trūkums izraisa 8 miljonus nāves gadījumu gadā un vairāk nekā miljardam cilvēku nav ērtas piekļuves dzeramajam ūdenim par pieņemamu cenu un ap divarpus miljardiem cilvēku rīcībā nav nekādu sanitārijas līdzekļu;

B.  tā kā 2,8 miljardi cilvēku dzīvo vietās, kuras skar pieejamo ūdens resursu trūkums un šis skaitlis līdz 2030. gadam palielināsies līdz 3,9 miljardiem cilvēku;

C. tā kā nabadzīgie iedzīvotāji ir visneaizsargātākie pret klimata pārmaiņām, kā arī viņiem ir vismazākā pielāgošanās spēja šīm pārmaiņām;

D. tā kā uz 70 % no pasaules ūdens patēriņa neattiecas nekāda finanšu loģika, jo lauksaimniecības nozarē neviens nemaksā par ūdeni tādu summu, kas būtu līdzvērtīga resursa cenai;

E.  tā kā pakalpojumiem, kas saistīti ar ūdens izmantošanu un racionālu pārvaldību, jānosaka tāds cenu līmenis, kas neļautu dažās nozarēs pārmērīgi izmantot ūdeni un kas ļautu ieguldīt infrastruktūru uzturēšanā un uzlabošanā, vienlaikus ar atbalsta pasākumiem, kas ļautu nodrošināt taisnīgu ūdens piegādi, un valdību atbalstu, lai nabadzīgās ģimenes varētu samaksāt par savām pamatvajadzībām saistībā ar ūdeni;

F.  tā kā vispārējās subsīdijas ūdenim, kuru rezultātā ūdens cena ir mākslīgi pazemināta, rada pārmērīgu šī resursa izmantošanu dažās nozarēs un ir viens no galvenajiem ūdens nepietiekamības cēloņiem;

G. tā kā ūdens piegāde ir ļoti nevienlīdzīga, kaut gan tai vajadzētu būt vienai no universālajām pamattiesībām, ņemot vērā to, ka vietējā līmenī visatbilstošāk var noteikt un pārvaldīt ūdens piegādi;

H. tā kā, ja nav stabila reglamentējoša pamata šiem pasākumiem, ūdens liberalizācija un ierobežojumu atcelšana attiecībā uz ūdeni jaunattīstības valstīs, it īpaši vismazāk attīstītajās valstīs var izraisīt cenu paaugstināšanos, kas skars visnabadzīgākos iedzīvotājus un ierobežos viņu piekļuvi ūdenim;

I.   tā kā turpretī valsts un privātā sektora partnerība, kas publiskajam īpašumam un privātiem ieguldījumiem pielāgo stingru un pārredzamu regulējumu, var veicināt piekļuves uzlabošanu ūdenim un sanitārijai, kā arī efektīvāku izmantošanu izmaksu līmenī;

J.   tā kā galvenie šķēršļi efektīvai ūdens pārvaldībai ir tas, ka ūdenim ne politiski, ne finansiāli netiek piešķirta prioritāte, slikta pārvaldība, juridiskā pamata nepietiekamība, pārredzamības trūkums sarunās par līgumu piešķiršanu, korupcija un diskusiju trūkums par tarifiem;

K. tā kā atbilstīgi ESAO datiem, valsts atbalsta daļa attīstībai, kas paredzēta ūdenim un sanitārijai ir tikai 9 % no divpusējās attīstības palīdzības un 4,5 % no daudzpusējās attīstības palīdzības un tā ir slikti sadalīta, jo vismazāk attīstītās valstis nav saņēmušas 24 % no fondu līdzekļiem, kaut gan tie šim valstīm ir visvairāk nepieciešami;

L.  tā kā Pasaules Ūdens forums, kas notiek reizi trijos gados, ir diskusiju un pasaules politisko lēmumu virzības vieta saistībā ar ūdens un ūdens resursu pārvaldību,

 

1.  paziņo, ka ūdens ir cilvēces kopīgs resurss un tas būtu uzskatāms par vienu no pamattiesībām un vispārējām tiesībām; prasa, lai tiktu darīts viss nepieciešamais, lai līdz 2015. gadam nodrošinātu vismazāk nodrošināto iedzīvotāju piekļuvi ūdenim;

 

2.  paziņo, ka ūdens tiek uzskatīts par sabiedrisku labumu un tas jāpakļauj valsts publiskai kontrolei, neatkarīgi no tā, vai to pilnīgi vai daļēji pārvalda privātais sektors;

 

3.  uzsver, ka visās ar ūdens pārvaldību saistītās politikas jomās jāiekļauj arī sabiedrības veselības un vides aizsardzība un ka pasaules forumam būtu jāveicina tādu stratēģiju izstrāde, kas sekmētu tādu tautsaimniecības un lauksaimniecības attīstības veidu, kas nodrošinātu augstu ūdens kvalitātes līmeni;

 

4.  pauž vēlmi atteikties no vispārējām subsīdijām ūdens piegādei, kas neļauj stimulēt efektīvu ūdens pārvaldību un izraisa pārmērīgu ūdens patēriņu, lai atbrīvotu līdzekļus mērķtiecīgām subsīdijām, jo īpaši attiecībā uz nabadzīgiem un lauku iedzīvotājiem, lai izveidotu visiem pieejamu piekļuvi ūdenim;

 

5.  uzsver viena baseina piekrastes valstu kopīgas ūdens pārvaldības struktūru izveides nozīmi, lai veidotu un stiprinātu labvēlīgu solidaritāti spriedzes mazināšanai un konfliktu atrisināšanai;

 

6.  atgādina sieviešu svarīgo lomu ūdens apgādē, pārvaldībā un saglabāšanā;

 

7.  prasa dalībvalstīm, neskatoties uz krīzi, palielināt savu ieguldījumu attīstības palīdzībā, lai sasniegtu TAM attiecībā uz apgādi ar dzeramo ūdeni, kurai nepieciešamie līdzekļi ir 180 miljardi dolāru gadā;

 

8.  prasa, lai Eiropas ūdens fonda līdzekļi ĀKK valstu labā tiktu palielināti saistībā ar 10. EAF, kā arī izstrādāt jaunus finansējuma veidus, tostarp privātos, kā arī novatorisku partnerību, īpaši solidāro finansējumu;

9.  pauž vēlmi, lai divpusējā attīstības palīdzība atbalsta dažus daudzpusējus pasākumus, piemēram, Āfrikas ūdens iniciatīvu;

10. uzskata, lai nodrošinātu ūdens nozarei pēc iespējas pilnīgāku finansējumu, attīstības palīdzība jāizmanto kopā ar vietējo pašvaldību resursiem, labprātīgiem ziedojumiem, aizņēmumiem bankās un privāto kapitālu;

11. uzstāj, ka jāveido garantijas mehānismi, kurus var ieviest finanšu un attīstības institūcijas, lai mazinātu investoru piesardzību attiecībā uz ūdens tirgu;

12. apstiprina, ka valsts, nosakot politikas jomas un nepieciešamos līdzekļus, kā arī atlasot partnerus un sadalot atbildību, kaut arī deleģē izpildi vietējām pašvaldībām, joprojām ir galvenais ūdens politikas dalībnieks;

13. uzstāj, lai ūdens resursu pārvaldes pamatā būtu decentralizēta, iesaistoša un integrēta pieeja, kas ūdens politikas noteikšanā vietējā līmenī apvieno izmantotājus un lēmumu pieņēmējus;

14. prasa Komisijai izstrādāt programmas izpratnes veicināšanai attiecībā uz ūdeni gan ES, gan ES partnervalstīs;

15. uzstāj, ka ir nepieciešams atbalstīt vietējās pārvaldes iestādes to centienos īstenot demokrātisku ūdens pārvaldību, kas būtu efektīva, pārredzama, regulēta un kas ņemtu vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus, lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzības;

16. prasa Komisijai un Padomei atzīt vietējo pašvaldību nozīmīgo lomu ūdens pārvaldībā un aizsardzībā, lai tās it visur kļūtu atbildīgas par ūdens nozares pārvaldību, pauž nožēlu, ka Eiropas Savienības (ES) vietējās pašvaldības Eiropas Savienības līdzfinansējuma programmās netiek novērtētas;

17. tāpēc prasa Komisijai un Padomei mudināt ES vietējās pārvaldes iestādes daļu no lietotāju maksājumiem par pakalpojumiem saistībā ar ūdeni un sanitāriju paredzēt decentralizētiem sadarbības pasākumiem;

18. prasa publiskā īpašuma saglabāšanas kontekstā un saistībā ar piemērotu regulējošo un juridisko pamatu veltīt lielākus pūliņus, lai privāto sektoru iesaistītu ūdens piegādē, lai izmantotu šā sektora kapitālu, zināšanas un tehnoloģiju, lai uzlabotu piekļuvi ūdenim un sanitārijai;

 

19. uzskata, ka valstu uzdevums ir integrēt nelielos privātos pakalpojumu sniedzējus ūdens apgādes stratēģijā;

20. uzskata, ka valsts un privātā sektora partnerības sistēmas, kurās infrastruktūras paliek valsts iestāžu īpašums un tās ar privāto sektoru slēdz pārvaldības nolīgumus, var būt viens no līdzekļiem, kā uzlabot pieejamu piekļuvi ūdenim un sanitārijai;

 

21. uzstāj, ka jāveicina jaunas pieejas, piemēram, lauku apvidu irigācija un zaļo joslu iekārtošana ap pilsētām, lai stiprinātu pārtikas nekaitīgumu un vietējo autonomiju,

22. uzskata, ka vietējo NVO starpnieka loma attiecībā uz iedzīvotājiem ir neaizvietojams papildinājums, lai nodrošinātu projektu izdošanos visnabadzīgākajās valstīs;

23. vēlas tādas tarifu izlīdzināšanas īstenošanu, kas ļautu par pieņemamu cenu apgādāt ar ūdeni vismazāk nodrošinātos;

24. ir pārliecināts, ka jāizmanto arī vietējie uzkrājumi, ņemot vērā to, ka šajā nolūkā valdībām jānovērš visi tiesiskie, fiskālie vai administratīvie šķēršļi, kas kavē vietējo finanšu tirgu attīstību;

25. aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt tādu atbalsta politiku ūdens pārvaldībai, kuras pamatā būtu vispārējas, taisnīgas un nediskriminējošas piekļuves princips tīram ūdenim;

26. prasa, lai Komisija un dalībvalstis atvieglo un atbalsta jaunattīstības valstu centienus, lai piemērotos klimata pārmaiņām un samazināto to ietekmi; atgādina šajā sakarībā Pasaules klimata pārmaiņu alianses ātras izveidošanas nozīmi;

27. uzsver, ka ir svarīgi ņemt vērā nabadzīgo cilvēku vajadzības, izstrādājot ūdens apgādes un pārvaldības politiku, jo īpaši, attiecībā uz iedzīvotājiem, kuri ir visneaizsargātākie pret klimata pārmaiņām;

28. prasa, lai prezidentūra Stambulas forumā pārstāv ES ar šādām pilnvarām:

-    uzskatīt piekļuvi dzeramajam ūdenim ne vien par tautsaimniecisku tirgus labumu, kas pakļauts tikai tirgus likumiem, bet par svarīgām cilvēka pamattiesībām;

 

-    aizstāvēt šajā rezolūcijā paustos virzienus;

 

29. pauž vēlmi, lai ANO tiktu uzsāktas sarunas, kuru rezultātā tiktu noslēgts starptautisks līgums, kurā atzītas šīs tiesības;

30. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ĀKK – ES Ministru padomei, ANO ģenerālsekretāram un Pasaules nolīguma par ūdeni komiteju ģenerālsekretariātam.