Sesijas dokuments

 

23.11.2009                                                                                                              B7‑0168/2009

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu

par ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi un nodrošinātību ar pārtiku

James Nicholson

ECR grupas vārdā

 

B7‑0168/2009

Eiropas Parlamenta rezolūcija par ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi un nodrošinātību ar pārtiku

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 33. pantu,

–   ņemot vērā 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par barības un pārtikas cenu pieaugumu[1] un 2008. gada 22. maija rezolūciju par pārtikas cenu celšanos ES un jaunattīstības valstīs[2],

–   ņemot vērā 2007. gada 29. novembra rezolūciju par Āfrikas lauksaimniecības veicināšanu — priekšlikums lauksaimniecības attīstībai un nodrošinātībai ar pārtiku Āfrikā[3],

–   ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs ( COM(2008)0450 ),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Pārtikas cenu paaugstināšanās problēmas risināšana. Norādījumi par ES rīcību” ( COM(2008)0321 ),

–    ņemot vērā ziņojumu par kopējo lauksaimniecības politiku un vispārējo nodrošinātību ar pārtiku (M. McGuinness ziņojumu) ( 2008/2153(INI) ),

 

–    ņemot vērā 1996. gada Pasaules Pārtikas organizācijas augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus,

–    ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) izplatītās Lauksaimniecības perspektīvas 2008.–2017. gadam,

–    ņemot vērā Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautiskā novērtējuma attīstības jomā (IAASTD) ieteikumus,

–    ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas „veselības pārbaudes” reformas rezultātus,

–    ņemot vērā aizvien notiekošās PTO sarunas par Dohas Attīstības sarunu kārtu,

–   ņemot vērā Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti,

–   ņemot vērā deklarāciju, kas pieņemta 2009. gada 16.–18. novembrī Romā notikušajā Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku,

–   ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A. tā kā saskaņā ar aplēsēm pasaules iedzīvotāju skaits 2050. gadā pārsniegs 9 miljardus un ir paredzams, ka vispārējais pieprasījums pēc pārtikas tajā pašā laikā pieaugs divkārši; tā kā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija paredz, ka līdz minētajam laikposmam lauksaimnieciskā ražošana pasaulē būs jāpalielina par 70 %; tā kā tas būs jāpanāk, izmantojot mazāk ūdens resursu un pesticīdus, kā arī klimata pārmaiņu dēļ mazināsies pieejamā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība;

 

B. tā kā Eiropas Savienība ir galvenā attīstības un humanitārās palīdzības sniedzēja pasaulē, bet starptautiskā līmenī kopš 80. gadiem lauksaimniecības atbalsta, jo īpaši Eiropas Savienības piešķirtā atbalsta, daļa ir nepārtraukti samazinājusies;

 

C. tā kā pašreizējā krīze vissmagāk ietekmē mājsaimniecības ar maziem ienākumiem gan Eiropas Savienībā, gan jaunattīstības valstīs, kur pārtikas vajadzībām mājsaimniecības patērē 60 % līdz 80 % no kopējiem ienākumiem (salīdzinājumam — ES tie vidēji nepārsniedz 20 %);

D. tā kā Eiropas Savienība aizvien ir lielākā pārtikas ražotāja, kas nodrošina 17 % no pasaulē saražotā kviešu daudzuma, 25 % no pasaulē saražotās piena produkcijas, 13 % no pasaulē saražotās mājputnu gaļas produkcijas, 20 % no pasaulē saražotās cūkgaļas produkcijas un 30 % no pasaulē saražotās liellopu gaļas produkcijas; tā kā ES ir arī lielākā lauksaimniecības produkcijas importētāja, tās piegāžu līmenis ir ievērojami zemāks par daudzu lauksaimniecības pamatpreču pašapgādes slieksni;

E.  tā kā dzīvnieku barības cenu pieaugums palielina ražošanas izmaksas un tādēļ var samazināties lopkopības produkcijas ražošanas apjoms, ja pieprasījums pēc šīs produkcijas palielinās un saskaņā ar prognozēm turpinās palielināties, jo īpaši jaunajās tirgus ekonomikas valstīs;

F.  tā kā ļoti lielas preču cenu svārstības var kļūt par aizvien izteiktāku un regulārāku pasaules tirgus iezīmi; tā kā augstākas pārtikas cenas automātiski nenozīmē lielākus ienākumus lauku saimniecībām, galvenokārt ņemot vērā ātrumu, ar kādu palielinās lauksaimniecības resursu izmaksas, kā arī aizvien lielākās atšķirības starp ražošanas izmaksām un patēriņa cenām;

G.  tā kā pasaules pārtikas krājumi ir kritiski samazinājušies — ja pēc Otrā Pasaules kara krājumu pietika vienam gadam, tad 2007. gadā to pietika tikai 57 dienām un 2008. gadā — 40 dienām;

 

H.  tā kā šiem un citiem faktoriem ir tieša un nopietna ietekme uz lielu cilvēku skaitu; tā kā pārtikas cenu krīze pasaulē ir novedusi miljoniem cilvēku nabadzībā un badā; tā kā šī notikumu attīstība pasaulē ir izraisījusi dumpjus un politiskus nemierus, vēl vairāk destabilizējot valstis un reģionus visā pasaulē;

 

I.    tā kā saskaņā ar pašreizējām to organizāciju aplēsēm, kuras cīnās pret badu pasaulē, pašlaik jaunattīstības valstīs katrs piektais iedzīvotājs nesaņem pārtiku pietiekamā daudzumā un cieš pastāvīgu badu un katru dienu pasaulē vairāk nekā 30 000 bērnu mirst no bada un nabadzības;

 

J.    tā kā veselība ir attīstības un ekonomiskā uzplaukuma priekšnoteikums, jo slikta veselība rada nopietnus sociālus un ekonomiskus šķēršļus ģimenēm un sabiedrībai, un tā kā piekļuvei tīram dzeramajam ūdenim, sanitārai sistēmai un nodrošinātībai ar pārtiku ir izšķiroša nozīme veselības veicināšanā visā pasaulē;

 

K.  tā kā jaunattīstības valstīs lauksaimniecība nodrošina darbu un iztikas līdzekļus vairāk nekā 70 % strādājošo iedzīvotāju un daudzās Āfrikas valstīs vairāk nekā 80 % strādājošo iedzīvotāju un tādēļ lauku attīstības politikai ir būtiska nozīme, lai efektīvi cīnītos pret nabadzību un badu;

 

L.  tā kā papildus dalībvalstu ieguldījumiem Eiropas Savienība tradicionāli finansē aptuveni 10 % no vispasaules attīstības sadarbības; to apliecina pašreizējais ieguldījums, izmantojot EK instrumentus (aptuveni EUR 1,8 miljardi — EUR 1 miljards, izmantojot jauno mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu pieaugumu jaunattīstības valstīs, un pārējais, izmantojot pašlaik pieejamos attīstības un humanitārās palīdzības instrumentus);

 

M. tā kā saskaņā ar FAO prognozēm pietiktu ieguldīt EUR 30 miljardus gadā, lai iedzīvotājiem, kuru skaits 2050. gadā sasniegs 9 miljardus, būtu garantēta nodrošinātība ar pārtiku;

N. tā kā pašreiz spēkā esošie starptautiskie un reģionālie nolīgumi nav pietiekami efektīvi instrumenti, lai noregulētu tirgus piedāvājumu un tirdzniecību, galvenokārt tāpēc, ka ievērojami šķēršļi joprojām kavē starptautisko tirdzniecību lauksaimniecības nozarē, kā to acīmredzami parādījuši protekcionisma pasākumi, ko daudzas valstis veikušas, lai reaģētu uz pārtikas cenu neseno pieaugumu; tā kā valdībām visā pasaulē ir jāuztver nesenais pārtikas cenu pieaugums kā atgādinājums, ka lauksaimniecisko ražošanu nedrīkst uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu un ka nepamatoti šķēršļi tirdzniecībā ievērojami veicina lauksaimniecības produkcijas globālās piegādes nepietiekamību,

 

1. norāda, ka nodrošinātība ar pārtiku un pašapgāde nav viens un tas pats un efektīvai lauksaimniecības preču piegādei patērētājiem visā pasaulē joprojām jābūt galvenajai prioritātei, vienlaikus visā pasaulē veicinot centienus palielināt ražošanu;

 

2. norāda, ka lauksaimniecība līdzās tādām ES politikas jomām kā tirdzniecība, migrācija un zivsaimniecība tiešā veidā ietekmē jaunattīstības valstis un tādēļ mums pastāvīgi jācenšas nodrošināt, ka šī ietekme ir pēc iespējas labvēlīga attīstībai, un nodrošināt tās saskaņotību ar sadarbību attīstības jomā;

 

3. uzsver, ka simtiem miljoniem nabadzīgu cilvēku dzīvo apgabalos, ko apdraud dabas katastrofas, un ir jāņem vērā arī šo katastrofu ietekme uz lauksaimniecisko ražošanu; norāda, ka globālā sasilšana var pastiprināt šādu katastrofu biežumu un palielināt to apmērus, šādi, iespējams, arvien vairāk negatīvi ietekmējot veselību, pārtikas ražošanu un ūdens resursus, kā arī veicinot plaša mēroga migrāciju un radot draudus drošībai; uzsver, ka katastrofu riska pārvaldībai jābūt attīstības plānošanas neatņemamai sastāvdaļai, nevis tikai vienkāršam humanitārās jomas jautājumam;

 

4. uzsver, ka nodrošinātības ar pārtiku, labas veselības, dzeramā ūdens un sanitāro iespēju nodrošināšana ir ļoti svarīga prioritāte attīstības politikas izstrādāšanā, jo visi šie faktori ir priekšnoteikums attīstībai un ekonomiskai labklājībai;

 

5. atzīmē, ka ietekmi, ko izraisīja ilglaicīgi nepietiekamie ieguldījumi lauksaimniecībā un lauku attīstībā, nesen papildus citiem faktoriem vēl vairāk pasliktināja pārtikas, finanšu un ekonomikas krīze; uzsver, ka, neskatoties uz veiktajiem pasākumiem, kopējie pūliņi līdz šim nav bijuši pietiekami, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus un pildītu pasaules pārtikas augstākā līmeņa sanāksmē paustās apņemšanās; norāda, ka ir jāveic kopēji pasākumi, lai mainītu šo tendenci;

 

6. norāda, ka vispārējā nodrošinātība ar pārtiku ir Eiropas Savienībai vissteidzamāk risināmais jautājums, un prasa nekavējoties veikt saskaņotus pasākumus, lai garantētu nodrošinātību ar pārtiku ES pilsoņiem un visā pasaulē; uzskata, ka ir svarīgi atzīt pasaules lauksaimniecības un pārtikas kultūraugu vērtību; uzsver, ka pārtikai jābūt pieejamai patērētājiem par saprātīgu cenu;

7. prasa, lai visas iesaistītās puses sadarbotos, tā nodrošinot PTO Dohas sarunu kārtas sekmīgu noslēgumu un uzskata, ka multinacionāls nolīgums ir būtiski svarīgs sekmīgai lauksaimniecības nozaru attīstībai jaunattīstības valstīs;

8. uzsver kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) nozīmi, jo tas ir līdzeklis, lai nodrošinātu pārtikas ražošanas drošību Eiropas Savienībā; uzskata, ka, pateicoties KLP, ES pilsoņiem tiek garantēta pārtikas piegāžu drošība, turklāt lauku vides aizsardzība un tās uzlabošana, un ka ES pārtikas ražošanas standarti ir augstākie pasaulē;

9. uzsver, ka kopš 2007. gada lauksaimniecības preču cenas ir ievērojami svārstījušās un ka no 2007. gada vidus līdz 2008. gada vidum cenas strauji pieauga, un pēc tam šis straujais pieaugums bija vērojams arī patēriņa cenās; norāda, ka pēc plaša patēriņa preču cenu straujā pieauguma tās strauji kritās;

 

10. ar bažām norāda uz strauji pieaugošajām lauksaimniecības izejmateriālu izmaksām (cenas pieaugums mēslojumam, sēklām un degvielai), kas izraisījušas izmaksu pieaugumu, par kuru ne visi lauksaimnieki (jo īpaši mājlopu audzētāji) ir saņēmuši kompensāciju, un kas ievērojami iedragāja jebkādu iespējamo ienākumu pieaugumu lauksaimniekiem saistībā ar paaugstinātajām plaša patēriņa preču un pārtikas cenām, tādējādi graujot viņu motivāciju paplašināt ražošanu; pauž bažas par to, ka ievērojamais izejmateriālu cenu pieaugums varētu samazināt to izmantošanu un, iespējams, samazinātu produkcijas daudzumu, kas tikai padziļinātu pārtikas krīzi Eiropā un pasaulē;

 

11. atkārtoti norāda, ka ES lauksaimnieki saražo 17 % no pasaules kviešiem, 25 % no pasaules piena produkcijas un 30 % no pasaules liellopu gaļas produkcijas; uzsver, ka ES lauku saimniecību dzīvotspējai būs būtiska nozīme, lai garantētu nodrošinājumu ar pārtiku pasaulē turpmākajos gados, jo īpaši ņemot vērā iespējamo klimata pārmaiņu ietekmi, kas varētu padarīt ES par vienu pasaules nozīmīgākajiem lauksaimniecības reģioniem;

12. pievērš uzmanību ilgāka termiņa strukturālajiem iemesliem, kuriem bija būtiska nozīme saistībā ar neseno lauksaimniecības preču cenu pieaugumu, tostarp tam, ka pieprasījums pasaulē aizvien pieauga, bet ieguldījumi lauksaimnieciskajā ražošanā pastāvīgi samazinājās; atzīmē, ka šo faktoru vidū enerģijas cenu, jo īpaši naftas cenu, pieaugumam bija galvenā ietekme uz globālo lauksaimniecības ražošanu (palielinot lauksaimniecības ražošanas un pārtikas izplatīšanas izmaksas) un pārtikas krīzēm nabadzīgajās valstīs (ņemot vērā pārtikas preču transportēšanas izmaksas valsts iekšienē);

 

13. ņem vērā to, ka, lai pabarotu pasaules iedzīvotājus, kuru skaits 2050. gadā paredzams pārsniegs 9 miljardus, lauksaimniecības produkcijas apjomiem līdz tam laikam būs jāpieaug par 70 %, turklāt izmantojot mazāk zemes, ūdens un pesticīdu;

 

14. uzsver, ka KLP turpmāk jāpielāgo tā, lai ar to varētu novērst bažas par nodrošinājumu ar pārtiku Eiropā un pasaulē un lai varētu nodrošināt, ka lauksaimnieki var gūt vairāk labuma no palielināta pieprasījuma pasaulē;

 

15. uzsver starptautiskās sadarbības nozīmi, kā arī nepieciešamību neizmantot vienpusējus pasākumus, kuri neatbilst starptautiskajiem tiesību aktiem un ANO Statūtiem un kuri apdraud nodrošināšanu ar pārtiku;

 

15.  piekrīt ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas uzskatam, ka pieaugošo pārtikas cenu dēļ visvairāk cieš pārtikas importētājvalstis un ka daudzas no šīm valstīm ir pasaules mazattīstītākās valstis; atkārtoti apstiprina, ka nepietiekamu nodrošinātību ar pārtiku galvenokārt rada nabadzība un atkarība no pārtikas importa;

 

16. pauž bažas par pašreizējo pasaules finanšu krīzi; aicina Eiropas Komisiju analizēt finanšu krīzes ietekmi uz lauksaimniecības nozari un apsvērt priekšlikumus nozares stabilitātes nodrošināšanai, ietverot arī pieeju aizdevumiem un kredīta garantijām;

 

17. uzskata, ka KLP ir svarīgs ES nodrošinātības ar pārtiku politikas elements tagad un pēc 2013. gada; uzskata, ka funkcionējošas ekosistēmas, auglīga augsne, pastāvīgi ūdens resursi un daudzfunkcionāla lauku ekonomika — tas viss ir vajadzīgs saistībā ar ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku;

18. atkārtoti norāda, ka nodrošinājums ar pārtiku ir dalībvalstu atbildības joma un jebkādi plāni saistībā ar nodrošinājumu ar pārtiku veicamajiem uzdevumiem ir jāformulē, jāizstrādā, jāuztur un jāpārvalda dalībvalsts līmenī, kā arī jāveido, apspriežoties ar visām svarīgākajām iesaistītajām pusēm; uzsver, ka nodrošinātība ar pārtiku ir svarīgākā prioritāte un tā jāatspoguļo dalībvalstu programmās un budžetos;

 

19. atbalsta pētījumus saistībā ar pārtiku un lauksaimniecību, tostarp pētījumus, lai pielāgotos klimata pārmaiņām un mazinātu to ietekmi, kā arī piekļuvi pētījumu rezultātiem un tehnoloģijām dalībvalstu, reģionu un starptautiskajā līmenī; pauž atbalstu valsts pētniecības sistēmām, jo īpaši Āfrikā, lai apmainītos ar informāciju un paraugpraksi; prasa nodrošināt piekļuvi zināšanām; prasa uzlabot kvalitāti valsts lauksaimniecības statistikas datiem un agrīnās brīdināšanas un paredzēšanas sistēmām, kuras izmanto informēšanai par nepietiekamo nodrošinātību ar pārtiku, tā radot drošu pamatu lauksaimniecības politikai un stratēģijām;

 

20. atkārtoti apstiprina savu apņemšanos ieguldīt līdzekļus lauksaimniecības un lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijā un novatorismā;

 

21. uzsver, cik svarīga ir valsts finansēta pētniecība, kas sekmē nodrošinātību ar pārtiku; aicina ieguldīt ne tikai īpašu jauno tehnoloģiju pētniecības jomā, bet arī globālās lauksaimniecības ražošanas sistēmās, sekmējot ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku; tādēļ uzsver galveno nozīmi, ko šajā saistībā varētu piešķirt, piemēram, ES tehnoloģiskajai platformai pētniecībai ekoloģiskās lauksaimniecības jomā;

22. uzskata, ka viens no nopietniem šķēršļiem, kas kavē lauksaimniecības produkcijas apjoma pieaugumu jaunattīstības valstīs, ir tas, ka sīkzemniekiem bieži vien nav iespējas saņemt aizdevumus vai mikrokredītus, lai iegādātos labāku sēklu materiālu, mēslošanas līdzekļus un apūdeņošanas mehānismus; turklāt uzsver aizdevumu garantiju jautājumu, kuras vairākumā gadījumu nav pieejamas; aicina Eiropas Investīciju banku meklēt veidus, lai nodrošinātu programmas vietējiem pārtikas ražotājiem jaunattīstības valstīs un aizdevumu garantijas, tā atbalstot piekļuvi kredītiem un mikrokredītiem;

 

23. atzīst jauno lauksaimnieku skaita nepārtrauktu samazināšanos; aicina pastiprināt atbalstu, lai mudinātu jauniešus nodarboties ar lauksaimniecību, un aicina piešķirt viņiem finansiālu palīdzību;

 

24. uzskata, ka nepieciešami turpmāki pētījumi lauksaimniecības jomā, lai palielinātu lauku saimniecību ilgtspējīgu ražīgumu, un aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, kuras šim nolūkam piedāvā Septītā pamatprogramma pētniecības un tehnoloģijas attīstības jomā;

 

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

 

 

 

[1] OV C 263 E, 16.10.2008., 621. lpp.
[2] Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0229
[3] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0577 .