Sesijas dokuments
25.1.2011 B7-0078/2011
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
par situāciju Tunisijā
Hélène Flautre, Franziska Brantner, Nicole Kiil-Nielsen, Barbara Lochbihler, Catherine Grèze, Frieda Brepoels, Daniel Cohn-Bendit
Verts/ALE grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par situāciju Tunisijā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Tunisiju, kas stājās spēkā 1998. gada 1. martā,
– ņemot vērā Komisijas 2004. gada 12. maija paziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politiku un tās rīcības plānu attiecībā uz ES un Tunisijas attiecībām, kurš stājās spēkā 2005. gada 4. jūlijā,
– ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 16. februāra ziņojumu par cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos,
– ņemot vērā Padomes 2004. gada jūnijā pieņemtās un 2008. gada decembrī atjauninātās pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību,
– ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa ziņojumu, ko sniegusi ANO Cilvēktiesību padomes darba grupa, kura izveidota vispārējai periodiskai stāvokļa novērtēšanai Tunisijā,
– ņemot vērā VLĀAP 2008. gada 8. un 9. decembra secinājumus par ES un tās Eiropas partneru divpusējo attiecību veidošanu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības deklarāciju, kas pieņemta saistībā ar ES un Tunisijas Asociācijas padomes 2010. gada 11. maijā notikušo 8. sanāksmi,
– ņemot vērā 2010. gada 12. maija paveiktā darba pārbaudes ziņojumu par Tunisiju,
– ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 14. maija ziņojumu par Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju cilvēktiesību jomā Tunisijā un it īpaši 2005. gada 29. septembra, 2005. gada 15. decembra un 2005. gada 15. jūnija rezolūciju,
– ņemot vērā ES augstās pārstāves C. Ashton un paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas komisāra Š. Füle 2011. gada 10. un 17. janvāra kopīgās deklarācijas,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā Mohammed Bouazizi izmisuma pilnais solis, sadedzinoties 2010. gada 17. decembrī Sidibuzidā, izraisīja tautas sacelšanos, aicinot uz pamatīgām politiskām pārmaiņām Tunisijā;
B. tā kā miermīlīgo protesta kustību, kas izplatījās visā Tunisijā, vardarbīgi apspieda kārtības uzturēšanas spēki, kā rezultātā cieta vairāk nekā simts cilvēku, un tā kā ir īpaši jāuzsver šaujamieroču izmantošana pret demonstrantiem, tūlītēja sodīšana, patvaļīga aizturēšana, spīdzināšana ieslodzījumā un piespiedu pazušana;
C. tā kā valsts prezidents Ben Ali atkāpās 2011. gada 14. janvārī un tika galīgi aizstāts saskaņā ar Tunisijas Konstitūcijas 57. pantu un tā kā šajā sakarībā izšķirošā loma gan protestantu un pārējo iedzīvotāju aizsardzības, gan pārmaiņu atbalsta ziņā bija armijai;
D. tā kā bijušā valsts prezidenta Ben Ali atbalstītāji turpina iebiedēt iedzīvotājus un veikt represijas, līdz ar to joprojām patiesi apdraudot visus valsts iedzīvotājus;
E. tā kā Eiropas Savienības un Tunisijas attiecības kopš 1995. gada 17. jūlija reglamentē asociācijas nolīgums, kurā iekļauta cilvēktiesību klauzula, un kopš 2005. gada 4. jūlija — rīcības plāns, kas Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros balstās uz savstarpēji atzītu uzticību kopīgām vērtībām, tai skaitā demokrātijai, valstiskumam, pareizai pārvaldībai un cilvēktiesību ievērošanai saskaņā ar LES 8. un 21. pantu;
F. tā kā Eiropas Savienība nespēj sagatavot patiesi konsekventu un efektīvu ārpolitiku attiecībā uz tās partneriem; īpaši norādot uz ES un Tunisijas sadarbības mehānismu vājumu un atkārtoti uzsverot Parlamenta prasību asociācijas nolīgumos līdz ar cilvēktiesību klauzulām sistemātiski paredzēt arī to efektīvas īstenošanas mehānismu;
G. tā kā pašlaik notiekošajā kaimiņattiecību politikas pārskatīšanā obligāti un sistemātiski jāņem vērā LES 21. pantā noteikto vērtību un principu ievērošana, jānodrošina iespēja maksimāli cieši uzraudzīt šo vērtību ievērošanu, jāparedz skaidri un precīzi novērtēšanas mehānismi, kas palīdzētu īstenot patiesas reformas cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanas un veicināšanas, kā arī ilgtspējīgas ekonomiskās, sociālās un vides attīstības jomā, un jāievieš nosacītības klauzula attiecībā uz „progresīvas valsts statusa” piešķiršanu,
1. pauž solidaritāti ar Tunisijas tautu, kas, leģitīmas vēlmes pēc demokrātijas vadīta, novedusi savu valsti pie vēsturiski politiska pagrieziena punkta, darot galu 23 gadus ilgušai diktatūrai; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Tunisijas tautas drosmi un apņēmību, ko tā izrādījusi četras nedēļas ilgušajās miermīlīgajās demonstrācijās, un uzsver sieviešu būtisko lomu šajos notikumos; pauž līdzjūtību cietušo ģimenēm;
2. atzinīgi vērtē un stingri atbalsta demokrātisko pārmaiņu procesu Tunisijā un aicina izveidot tādu pagaidu valdību, kura būtu atvērta dažādām pilsoniskās sabiedrības grupām un kurai iedzīvotāji uzticētos; uzskata par apstrīdamu Ben Ali režīma simbolisko personību paturēšanu nozīmīgos ministru amatos, it īpaši iekšlietu ministra amatā;
3. atzinīgi vērtē pirmos lēmumus, kas pieņemt attiecībā uz politieslodzīto un pārliecības dēļ ieslodzīto atbrīvošanu, Informācijas ministrijas darbības pārtraukšanu, vārda brīvības garantēšanu, visu opozīcijas partiju atzīšanu un reģistrēšanās iespējas nodrošināšanu nevalstiskām organizācijām;
4. atzinīgi vērtē triju valsts komisiju izveidi, kuru darbības joma attiecīgi ir notikumi pēc 2010. gada 17. decembra, cīņa pret korupciju un institūciju un tiesību aktu reforma; uzskata, ka šo komisiju darbs pilnībā atbilst valsts pārveides un demokratizācijas procesam, un vēlas, lai to ieteikumi tiktu ņemti vērā saistībā ar gaidāmajām likumdošanas un institucionālajām reformām;
5. uzskata par svarīgu, lai šajās komisijās darbotos neatkarīgas personības no pilsoniskās sabiedrības vidus, lai tām tiktu piešķirtas patiesas izmeklēšanas pilnvaras, lai tās varētu paļauties uz visu valsts dienestu sadarbību un lai tām tiktu atvēlēti efektīvai darbībai nepieciešamie budžeta līdzekļi un cilvēkresursi; uzskata, ka šīm komisijām jābūt iespējai saņemt ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos eksperta slēdzienu un atbalstu, kā arī izmantot attiecīgos ANO mehānismus;
6. uzsver, cik svarīgi ir saprātīgā termiņā radīt apstākļus, kas nepieciešami brīvu un pārredzamu parlamenta un prezidenta vēlēšanu rīkošanai starptautisku novērotāju pārraudzībā, lai varētu izveidot patiesi demokrātisku telpu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem;
7. uzstāj, ka ir ļoti svarīgi atbalstīt neatkarīgas tiesas izveidi un ieviest pārejas perioda tiesvedību;
8. aicina Padomi, Eiropas Ārējās darbības dienestu un Komisiju atbalstīt pašlaik notiekošo demokrātiskās pārejas procesu, sniedzot nepieciešamo politisko un finansiālo atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un reformām, kas vajadzīgas, lai panāktu valsts demokratizāciju, it īpaši vārda, uzskatu, preses, biedrošanās un pulcēšanās brīvības, kā arī tiesu iestāžu neatkarības ziņā;
9. aicina rīcības plānu pārorientēt uz demokrātiskās pārejas atbalsta programmu, it īpaši visos pašreizējos finanšu instrumentos stiprinot programmas, kas paredzētas pilsoniskajai sabiedrībai, un nepieciešamības gadījumā izmantojot humāno palīdzību; šajā sakarībā aicina palielināt Tunisijai paredzētos Kopienas līdzekļus; uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt organizācijas, kas darbojas sieviešu tiesību veicināšanas jomā, un aicina sarīkot konferenci par sievietēm un demokrātisko pāreju C. Ashton vadībā;
10. prasa Eiropas Ārējās darbības dienestam un Komisijai veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai pilnībā atbalstītu minēto triju valsts komisiju izveidi un darbību;
11. atbalsta ES augstās pārstāves C. Ashton un paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas komisāra Š. Füle kopīgo priekšlikumu nekavējoties sniegt atbalstu vēlēšanu rīkošanā un lūdz viņus neaprobežties tikai ar vēlēšanu posmu, bet ņemt vērā arī nepieciešamību nepārtraukti atbalstīt demokratizācijas procesu; neatlaidīgi lūdz ES šajā sakarībā uzņemties proaktīvu lomu;
12. uzstāj, lai līdz brīvu un demokrātisku vēlēšanu rīkošanai tiktu pārtrauktas visas ar iepriekšējo režīmu uzsāktās sarunas;
13. prasa Eiropas Savienībai pieņemt īpaši mērķētas sankcijas, it īpaši nosakot aizliegumu izsniegt vīzu, pret personām, kas piesavinājušās Tunisijas valsts īpašumu, un aicina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, nodrošināt Ben Ali ģimenes un citu radinieku īpašumu iesaldēšanu un nelikumīgā ceļā iegūtā īpašuma atdošanu Tunisijas valstij;
14. prasa ES un dalībvalstu pārstāvjiem nodrošināt visu demokrātiskās pārejas procesa dalībnieku iesaistīšanu diplomātiskajā dialogā; šajā sakarībā prasa, lai ES un dalībvalstu pārstāvji, kas atrodas diplomātiskajā dienestā Tunisā, spētu iemiesot jauno politisko kārtību un iegūt pārmaiņu īstenošanas dalībnieku atbalstu un uzticību; tādēļ aicina ES nozīmēt īpašo sūtni Tunisijā;
15. neatlaidīgi aicina Eiropas Savienību gūt mācību no Tunisijas piemēra un pārskatīt savu demokrātijas un cilvēktiesību atbalsta politiku, lai šajā politikā galveno lomu piešķirtu pilsoniskajai sabiedrībai, vienlaikus paredzot cilvēktiesību klauzulas īstenošanas mehānisma izveidi; uzstāj uz to, lai kaimiņattiecību politikas pārskatīšanā turpmāk prioritāte tiktu piešķirta Līguma 21. pantā noteikto mērķu efektīvai īstenošanai un lai tā tiktu novērtēta, izmantojot tādus kritērijus kā tiesu iestāžu neatkarība, pamatbrīvību ievērošana, plurālisms un preses brīvība, kā arī cīņa pret korupciju;
16. prasa izveidot iestāžu darba grupu, tajā iekļaujot arī Eiropas Parlamenta pārstāvjus, lai no jauna definētu nākamajos mēnešos atbalstāmās prioritārās darbības un saskaņā ar vajadzībām pārdalītu līdz šim Tunisijā izmantoto dažādo ārējās palīdzības finanšu instrumentu līdzekļus;
17. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Tunisijas pagaidu valdībai, kā arī visiem pārmaiņu procesā iesaistītajiem dalībniekiem un ANO augstajai komisārei cilvēktiesību jautājumos.