Sesijas dokuments
16.1.2012 B7‑0003/2012
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem,
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
par Eiropadomes 2011. gada 8. un 9. decembra sanāksmi ( 2011/2546(RSP) )
Manfred Weber, Corien Wortmann-Kool, Elmar Brok, Carlo Casini
PPE grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropadomes 2011. gada 8. un 9. decembra sanāksmi ( 2011/2546(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 9. un 10. decembra sanāksmes secinājumus,
– ņemot vērā euro zonas valstu un valdību vadītāju 2011. gada 9. decembra paziņojumu,
– ņemot vērā ekonomikas un fiskālās uzraudzības noteikumu kopumu jeb t. s. sešpaku un divus Komisijas priekšlikumus par fiskālās disciplīnas turpmāku stiprināšanu[1],
– ņemot vērā stāvokli sarunās par projektu starptautiskam nolīgumam par pastiprinātu ekonomikas savienību,
– ņemot vērā ad hoc darba grupā Parlamenta pārstāvju iesniegto priekšlikumu,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
1. pauž šaubas par šāda starpvaldību nolīguma nepieciešamību, kura svarīgākos mērķus var labāk un efektīvāk sasniegt ar ES tiesību aktu palīdzību, turpinot nodrošināt steidzamu un ilgstošu atbildes reakciju uz pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi un sociālo krīzi daudzās ES dalībvalstīs; tomēr pauž gatavību strādāt, lai rastu konstruktīvu risinājumu;
2. apstiprina atbalstu priekšlikumam, ko ad hoc darba grupai iesniedza Priekšsēdētāju konferences izvirzītie Parlamenta pārstāvji; pauž nožēlu, ka līdz šim 2012. gada 10. janvāra nolīguma projekts neatspoguļo Eiropas Parlamenta priekšlikumu, un norāda uz daudzu dalībvalstu atbalstu dažiem 2012. gada 12. janvāra sanāksmē izteiktajiem priekšlikumiem; apsvērs savu nostāju pēc galīgā projekta saņemšanas, kas gaidāma 2012. gada 18. janvārī;
3. pauž stingru pārliecību, ka Monetārā savienība var pārvērsties par patiesu ekonomikas un fiskālo savienību, tikai izmantojot Komisijas metodi; atgādina, ka ES ir politisks projekts, kas pamatojas uz kopīgām vērtībām, stiprām kopīgām institūcijām un kopīgo noteikumu ievērošanu;
4. it īpaši uzstāj uz to, ka:
– parakstot jauno nolīgumu, skaidri jāpieņem ES tiesību aktu prioritāte salīdzinājumā ar šā nolīguma noteikumiem;
– visiem nolīguma īstenošanas pasākumiem jābūt pieņemtiem saskaņā ar attiecīgajām ES līgumos paredzētajām procedūrām;
– nolīgumam jāatbilst ES tiesību aktiem, it īpaši attiecībā uz Stabilitātes un izaugsmes pakta skaitļiem, un gadījumā, ja līgumslēdzējas puses vēlas nospraust mērķus, kas ir atšķirīgi no ES mērķiem, tas jādara, piemērojot ES tiesību procedūras, un tas nedrīkst novest pie dubultstandartu ieviešanas;
– ir jāievēro demokrātiskā pārskatatbildība, stiprinot Parlamenta līdzdalību visos Eiropas ekonomikas koordinēšanas un pārvaldības aspektos;
– Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu sadarbībai saskaņā ar Lisabonas līguma 1. protokola 9. pantu jānotiek ES līgumu ietvaros;
– jaunajā nolīgumā juridiski saistošā veidā jāiekļauj līgumslēdzēju pušu apņemšanās veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šis nolīgums, vēlākais, piecu gadu laikā pēc būtības tiek integrēts Līgumā;
5. atkārto prasību, lai minētā savienība aptvertu gan stabilitāti, gan ilgtspējīgu izaugsmi; uzskata, ka fiskālā disciplīna kā tāda — lai gan tā ir ilgtspējīgas izaugsmes pamats — nenodrošinās ekonomikas atveseļošanos un ka ar šo nolīgumu būtu jādod skaidra ziņa, ka Eiropas vadītāji rīkosies vienādi enerģiski abās jomās, un tādēļ uzstāj, ka nolīgumā jāiekļauj līgumslēdzēju pušu saistības veikt pasākumus, kuri veicina ciešāku konverģenci un spēcīgāku konkurētspēju, kā arī priekšlikumus attiecībā uz izpirkšanas fondu, projektu obligācijām un finanšu darījumu nodokli ES tiesību aktu ietvaros un, vienlaikus nodrošinot fiskālo disciplīnu — ceļvedi stabilitātes obligācijām;
6. uzsver, ka tādi paši institucionālie, juridiskie un politiskie aspekti attiecas arī uz citiem daudzpusējiem līgumiem, kuros risināts finanšu krīzes jautājums, piemēram, Eiropas stabilitātes mehānismu, tādēļ aicina Parlamentu tādā pašā veidā piedalīties arī šajās sarunās;
7. patur tiesības izmantot visus pieejamos politiskos un tiesiskos instrumentus, lai aizstāvētu ES tiesības un ES iestāžu lomu, jo īpaši gadījumos, kad galīgā līguma elementi neatbilst ES tiesībām;
8. atgādina Komisijai, ka tai ir institucionāls pienākums pilnībā pārraudzīt ES līgumu īstenošanu;
9. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju valstu un valdību vadītājiem, Padomes priekšsēdētājam, Euro grupas priekšsēdētājam, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.