Sesijas dokuments
3.7.2012 B7‑0407/2012
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, noslēdzot debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem
saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu
par 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes secinājumiem
( 2011/2923(RSP) )
Gabriele Zimmer
GUE/NGL grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes secinājumiem
( 2011/2923(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes secinājumus,
– ņemot vērā Eiropas Komisijas 2012. gada 30. maija konkrētām valstīm adresētos ieteikumus,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā pašreizējā ekonomikas un sociālā krīze radusies arī Eiropas Savienības neoliberālās politikas dēļ, kas sekmē finanšu tirgu deregulāciju, preču un pakalpojumu tirgu liberalizāciju un aizvien pieaugošu ekonomikas finansializāciju, kā arī publisko investīciju samazināšanos un aizvien lielāku darba tirgus deregulāciju;
B. tā kā ES pretkrīzes pasākumi padziļinās globālo kapitālisma krīzi;
C. tā kā ir notikuši bezprecedenta finanšu iestāžu glābšanas pasākumi, kuru dēļ sabiedrība ir cietusi milzīgus zaudējumus un ir radušies lieli valstu parādi;
D. tā kā Padomes uzsāktajiem pasākumiem nav bijuši rezultāti; tā kā taupības pasākumi ir ievērojami padziļinājuši ekonomikas un sociālo krīzi un noveduši pie nabadzības izplatīšanās, bezdarba un nedrošām nodarbinātības shēmām;
E. tā kā pārlieku lielā koncentrēšanās uz taupības pasākumiem un tā saucamo tirgus disciplīnu, ko uzspiedusi troika, ir novedusi pie nopietniem demokrātisko struktūru darbības traucējumiem;
F. tā kā sakarā ar to, ka līdzekļi no algu fondiem aizvien tiek novirzīti uz kapitālu, ir ievērojami palielinājusies sociāli ekonomiskā nevienlīdzība,
1. atkārtoti pauž kritiku nesekmīgajai ES taupības politikai un atbalsta jebkādus pasākumus tās izbeigšanai; uzskata, ka ar Padome ierosinātajiem pasākumiem nekādā gadījumā nepietiek, lai atrisinātu krīzi un ES dalībvalstis kļūtu pat demokrātiskām un iekļaujošām sabiedrībām, no kurām labumu gūst visi iedzīvotāji;
2. uzstāj uz to, ka budžeta plānošana un kontrole vēl aizvien ir demokrātiski ievēlētu ES dalībvalstu parlamentu un valdību uzdevums;
3. norāda, ka Padome turpina turēties pie nesekmīgas politikas, kas aprakstīta ekonomikas pārvaldības tiesību aktu paketē — tā saucamajām sešu tiesību un divu tiesību aktu paketēm;
4. pauž nožēlu, ka ir pieņemti ar Eiropas pusgadu saistīti konkrētām valstīm adresēti ieteikumi; kategoriski iebilst pret Eiropas pusgada procesu un ar to saistītajiem makroekonomiskajiem ieteikumiem; pauž dziļas bažas par to, ka šo ieteikumu īstenošana vēl vairāk palielinās sociāliekonomisko nevienlīdzību, jo ierosinātajiem pasākumiem būs negatīva ietekme tieši uz pašiem neaizsargātākajiem mūsu sabiedrības locekļiem;
5. atkārtoti pieprasa bez nosacījumiem norakstīt valstu parādus un ECB veikt intervenci primārajos parādzīmju tirgos, lai atbrīvotu valstis no finanšu tirgus diktāta;
6. pauž nožēlu par to, ka tā saucamajā izaugsmes un nodarbinātības paktā ir atkārtotas jau pastāvošās politiskās nostādnes, ar kurām ir maza iespēja panākt stabilu risinājumu kapitālisma krīzei;
7. uzsver, ka Eiropas ekonomikai ir nepieciešama steidzama sociāla un ekoloģiska transformācija, pretējā gadījumā turpināsies ekonomikas lejupslīde un palielināsies nabadzība;
8. atgādina Padomei, ka ekonomikas izaugsme ir labklājības priekšnoteikums, taču ne labklājība, tādēļ ir jāliek lielāks uzsvars uz kvalitatīvu, igltspējīgu un integrējošu izaugsmi, kurā var iesaistīties un no kuras var gūt labumu ikviens iedzīvotājs, īpaši no nabadzīgajiem un marginalizētajiem sabiedrības slāņiem;
9. aicina dalībvalstis vienmērīgāk sadalīt bagātību Eiropas Savienībā un cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ieviešot nodokļus bagātajiem, palielinot ienākumu nodokļus tiem, kuriem ir vislielākie ienākumi, un apliekot ar nodokļiem finanšu nozari un spekulatīvus finanšu darījumus;
10. atgādina, ka finanšu nozare un tās ārkārtīgi sarežģītie spekulatīvie pakalpojumi ir ievērojami veicinājuši ekonomikas krīzi, ar ko pasaule pašlaik saskaras; atgādina, ka nodokļu maksātājiem nācās glābt no maksātnespējas līdz šim nepieredzētu skaitu finanšu iestāžu, kuras ir guvušas milzīgu labumu no pārmērīgas peļņas;
11. pauž nožēlu par to, ka Eiropas līderi vilcinās ieviest stingrāku finanšu tirgu un to dalībnieku kontroli; atgādina, ka kreisās partijas vienmēr ir pieprasījušas stingru valsts kontroli pār šiem tirgiem un to instrumentiem;
12. uzskata, ka stingrāka finanšu iestāžu uzraudzība var būt tikai pirmais solis ceļā uz patiesu valsts kontroli pār finanšu nozari; atkārtoti pauž viedokli, ka ir pamatīgi jāsamazina finanšu nozare, lai tā sāktu atbalstīt reālo ekonomiku, nevis veidot spekulatīvus burbuļus;
13. atkārtoti pieprasa, lai bankas un citas finanšu iestādes, kas ir guvušas milzīgu peļņu, bet devušas ļoti ierobežotu labumu sabiedrībai kopumā, dotu pienācīgu ieguldījumu pašu izveidotās krīzes atrisināšanā;
14. uzstāj uz Eiropas Parlamenta paustajām prasībām, ka politiskās nostājas, par kurām vienojusies Eiropadome, ir jāapspriež Parlamentam un Padomei, kā arī arī dalībvalstu parlamentiem, pirms Padome oficiāli iesniedz savus priekšlikumus, lai saņemtu piekrišanu no Parlamenta par DFS regulu saskaņā ar LESD 312. pantu; uzsver, ka sarunas par tiesību aktu priekšlikumiem, kas attiecas uz daudzgadu programmām, jārisina saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru un tiks pabeigtas brīdī, kad ir panākta vienošanās par šo programmu kopējo finansējuma apjomu; pauž apņemšanos pilnībā izmantot savas piekrišanas un parastās likumdošanas pilnvaras, kā to paredz Līgums; atkārtoti pauž nopietnas bažas par to, ka Eiropadomes secinājumi varētu padarīt neefektīvas likumdošanas sarunas;
15. atgādina par savu nostāju, ka Savienības budžets ir jānodrošina ar pienācīgu līdzekļu daudzumu gan attiecībā uz nākamā gada budžetu, gan nākamo DFS 2014.–2020. gadam;
16. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.