Sesijas dokuments
11.9.2012 B7‑0457/2012
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B7‑0360/2012 , uz kuru jāsniedz mutiska atbilde,
saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu
Ceļā uz banku savienību
( 2012/2729(RSP) )
Sharon Bowles
Ekonomikas un monetārās komitejas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija: Ceļā uz banku savienību
( 2012/2729(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 26. jūnija ziņojumu "Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību",
– ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 28. un 29. jūnija secinājumus,
– ņemot vērā euro zonas 2012. gada 29. jūnija samita paziņojumu,
– ņemot vērā Komisijas 2009. gada 20. oktobra paziņojumu „ES satvars pārrobežu krīzes vadībai banku nozarē” ( COM(2009)0561 ),
– ņemot vērā 2010. gada 7. jūlija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par pārrobežu krīzes vadību banku nozarē[1],
– ņemot vērā G20 valstu vadītāju paziņojumu augstākā līmeņa sanāksmē Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī attiecībā uz pārrobežu risinājumiem un sistēmiski nozīmīgām finanšu iestādēm,
– ņemot vērā tā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi: ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām[2],
– ņemot vērā 2012. gada 6. jūnija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību sanācijas un noregulējuma sistēmu un groza Padomes Direktīvas EK un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 ( COM(2012)0280 ),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīvu 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju[3],
– ņemot vērā ieteikumu Nr. 13 ziņojumā, ko Komisijas priekšsēdētājam J. M. Barroso 2009. gada 25. februārī iesniedza Jacques de Larosière vadītā augsta līmeņa grupa, kurā teikts, ka „grupa aicina Eiropas Savienībā izveidot saskaņotu un funkcionālu tiesisko regulējumu krīžu vadībai”,
– ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Savienības ekonomikas pārvaldības un stabilitātes sistēmas uzlabošanu, it īpaši euro zonā, un jo īpaši tās 6. ieteikumu[4],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1092/2010 par Eiropas Savienības finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas izveidošanu[5],
– ņemot vērā Padomes 2010. gada 17. novembra Regulu (ES) Nr. 1096/2010, ar kuru Eiropas Centrālajai bankai piešķir konkrētus uzdevumus saistībā ar Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas darbību[6],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK[7],
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Banku iestādi ( A7-0166/2010 ),
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas vēstules Komisijai un Eiropas uzraudzības iestādēm (EUI) par EUI neatkarību,
– ņemot vērā 2008. gada 1. jūnija Saprašanās memorandu par sadarbību starp Eiropas Savienības finanšu uzraudzības iestādēm, centrālajām bankām un finanšu ministrijām pārrobežu finansiālās stabilitātes jomā[8],
– ņemot vērā 2011. gada 20. jūlija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību konsultatīvās uzraudzības prasībām ( COM(2011)0452 ),
– ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību konsultatīvo uzraudzību, un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/87/EK par papildu uzraudzību kredītiestādēm, apdrošināšanas uzņēmumiem un ieguldījumu sabiedrībām finanšu konglomerātos ( COM(2011)0453 ),
– ņemot vērā Padomes 1976. gada 13. decembra Otro direktīvu 77/91/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses[9], Padomes 1978. gada 9. oktobra Trešo direktīvu 78/855/EEK, kas attiecas uz akciju sabiedrību apvienošanos,[10] un Padomes 1982. gada 17. decembra Sesto direktīvu 82/891/EEK, kas attiecas uz akciju sabiedrību sadalīšanu[11],
– ņemot vērā tā 2012. gada 16. februāra normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par noguldījumu garantiju sistēmām (pārstrādāta versija)[12],
– ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/9/EK par ieguldītāju kompensācijas sistēmām[13],
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas 2011. gada 31. augusta atzinumu Budžeta komitejai par Parlamenta nostāju attiecībā uz Padomes grozīto 2011. gada budžeta projektu — visas iedaļas ( 2011/2020(BUD) ),
– ņemot vērā jautājumu Komisijai attiecībā uz priekšlikumiem Eiropas banku savienībai ( O-000151/2012 – B7 0360/2012),
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
A. tā kā G20 valstu vadītāju paziņojumā augstākā līmeņa sanāksmē Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī tika prasīts līdz 2010. gada beigām panākt vienošanos par pārrobežu risinājumiem un sistēmiski nozīmīgām finanšu iestādēm,
B. tā kā ir īpaši būtiski darīt visu iespējamo, lai stabilizētu Eiropas finanšu tirgu un sarautu saikni starp bankām un valstīm nolūkā sākt virzību uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību;
C. tā kā 2010. gada jūlijā Parlaments rezolūcijā par pārrobežu krīzes vadību banku nozarē un ziņojumā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Banku iestādi noteica risinājumus pārrobežu krīzes vadības problēmām, proti, integrētu uzraudzības mehānismu, noguldījumu garantiju sistēmu mehānisma reformu un Eiropas Stabilitātes fonda izveidi;
D. tā kā euro zonā ESM pēc regulāras lēmuma pieņemšanas varētu tieši rekapitalizēt bankas;
E. tā kā Eiropadome un Padome ir beidzot nonākusi pie tādiem pašiem secinājumiem kā Parlaments attiecībā uz nepieciešamību pēc integrētākas uzraudzības sistēmas un šobrīd prasa nodibināt banku savienību, izveidojot vienotu uzraudzības mehānismu līdz ar noguldījumu garantiju sistēmām un banku problēmu risināšanas sistēmu;
F. tā kā parlamentu līdzdalība ir īpaši būtiska šādas banku savienības dibināšanas procesa demokrātiskajai likumībai, kā tas skaidri pausts ceturtajā galvenajā modulī, kas noteikts iepriekš minētajā Herman Van Rompuy ziņojumā, proti, stiprināt demokrātisko likumību un pārskatatbildību;
G. tā kā Parlaments ir pilnībā iesaistīts Eiropas finanšu uzraudzības sistēmā (EFUS), tostarp Eiropas Banku iestādes dibināšanā, izmantojot koplēmuma procedūru;
H. tā kā Eiropadome, skaidri pārkāpjot pašus principus un arī Komisijas iniciatīvas tiesības, prasīja Komisijai nākt klajā ar priekšlikumu vienotam uzraudzības mehānismam saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 127. panta 6. punktu kā tā vienīgo juridisko pamatu, tādējādi atņemot Parlamentam tā likumdošanas varu vienotā tirgus jautājumos, ko citos gadījumos skata ar koplēmuma procedūru;
I. tā kā vienīgi dalībvalstu iesaistīšana procedūrā, kas ir tālu no tā, lai padarītu procesu ātrāku un efektīvāku, sniegtu sabiedrībai negatīvu signālu laikā, kad ir plaši apzināta vajadzība pēc lielākas pārredzamības un demokrātiskā atbalsta;
1. atkārtoti pauž, ka krīzes brīžos Kopienas metodei vienmēr ir jābūt noteicošai, jo tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt, lai Savienība pēc krīzes pārvarēšanas varētu būt spēcīgāka;
2. prasa politiskajiem līderiem veicināt demokrātisko likumību visās Eiropas Savienības lietās;
3. uzsver nepieciešamību pastiprināt demokrātisko likumību attiecībā uz ierosināto banku savienību un vienoto uzraudzības mehānismu, pilnībā iesaistot Parlamentu kā vienu no likumdevējiem;
4. uzsver nepieciešamību pienācīgi ņemt vērā banku savienības iespējamo savstarpējo sekundāro ietekmi euro zonā uz dalībvalstīm, kas nav euro zonā;
5. uzsver, ka tas apsvērs priekšlikumus vienotā paketē gadījumā, ja ar tiem tiks grozīti tiesību akti, izmantojot koplēmuma procedūru;
6. uzsver, ka jebkādas būtiskas pārmaiņas uzraudzībā, tostarp kompetenču nodošana citām iestādēm, ir jāpapildina ar atbilstīgu šādu iestāžu pārredzamības un pārskatabildības palielināšanu Parlamenta priekšā, kuram jābūt tiesībām uzdot jebkādus jautājumus un pilnīgām pilnvarām attiecībā uz iecelšanu un budžeta procedūrām;
7. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, Eiropadomei un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.