Sesijas dokuments

 

15.7.2014                                                                                                                B8‑0068/2014

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu

par agresijas noziegumiem

( 2014/2724(RSP) )

Helmut Scholz, Miloslav Ransdorf, Dimitrios Papadimoulis, Marie‑Christine Vergiat

GUE/NGL grupas vārdā

 

B8‑0068/2014

Eiropas Parlamenta rezolūcija par agresijas noziegumiem

( 2014/2724(RSP) )

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–       ņemot vērā Romas statūtu 5. pantu, kurā agresijas noziegums ir minēts kā viens no galvenajiem noziegumiem, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā,

–       ņemot vērā 2010. gadā Kampalā (Uganda) pārskatīšanas konferencē pieņemtos Romas statūtu grozījumus (tā dēvētos Kampalas grozījumus) un jo īpaši atsaucoties uz rezolūciju RC/Res. 6 par agresijas noziegumiem,

–       ņemot vērā ES Padomes Lēmumu 2011/168/KĀDP un tajā iekļauto atsauci uz Kampalas grozījumiem,

–       ņemot vērā pārskatīto rīcības plānu, kas saskaņā ar Padomes Lēmumu 2011/168/KĀDP ir pieņemts 2011. gada 12. jūlijā,

–       ņemot vērā savu 2010. gada 19. maija rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu pārskatīšanas konferenci Kampalā, Ugandā[1],

–       ņemot vērā savu 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana[2],

–       ņemot vērā savu 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā[3],

–       ņemot vērā savu 2013. gada 11. decembra rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā[4],

–       ņemot vērā Latīņamerikas parlamenta Ģenerālās asamblejas 2013. gada 19. un 20. oktobra rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas darbības veicināšanu un Kampalas grozījumu ratificēšanu (AO/2013/07XXIX),

–       ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu dalībvalstu asamblejas 2013. gada 27. novembra rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas un statūtu dalībvalstu asamblejas stiprināšanu, kurā cita starpā potenciālās Statūtu dalībvalstis ir aicinātas ratificēt grozītos statūtus, visas statūtu dalībvalstis ir aicinātas apsvērt iespēju ratificēt grozījumus un pausta atzinība vairākām statūtu dalībvalstīm, kas grozījumus bija nesen ratificējušas (ICC-ASP/12/Res.8),

–       ņemot vērā rokasgrāmatu par to, kā ratificēt un piemērot Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu Kampalas grozījumus, kuru sagatavojusi Lihtenšteinas Firstistes Pastāvīgā misija Apvienoto Nāciju Organizācijā, Globālais Agresijas prevencijas institūts un Prinstonas Universitātes Lihtenšteinas Pašnoteikšanās tiesību institūts,

–       ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.     tā kā Romas Statūtu Kampalas grozījumi par agresijas noziegumiem ir jāratificē vismaz 30 Statūtu dalībvalstīm un pēc 2017. gada 1. janvāra Statūtu dalībvalstīm ar divu trešdaļu balsu vairākumu ir jāpieņem lēmums, lai izveidotu pastāvīgu starptautisku kriminālatbildības sistēmu sodīšanai par agresijas noziegumiem;

B.     tā kā gan Kampalas grozījumu ratifikācija valstīs, gan Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas attiecināšana uz agresijas noziegumiem palīdzēs darīt galu šajos noziegumos vainojamo nesodāmībai;

C.     tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija pār agresijas noziegumiem veicinās gan tiesiskumu starptautiskā līmenī, gan mieru un drošību pasaulē, jo darbosies kā instruments, kas attur no nelikumīgas spēka pielietošanas, tā palīdzot preventīvi nodrošināt, ka šādi noziegumi netiek pastrādāti un tiek nostiprināts ilgstošs miers;

D.     tā kā Kampalas grozījumu ratifikācija un Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas attiecināšana uz agresijas noziegumiem veicinās cilvēktiesību aizsardzību, nosakot kriminālatbildību par agresijas aktiem, kas bieži vien ir pirmais posms cēloņsakarību ķēdē, kuru veido rupji cilvēktiesību pārkāpumi un smagi starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi;

E.     tā kā Kampalas grozījumi pilnībā atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, jo saskaņā ar šiem grozījumiem krimināli sodāmi ir tikai visnopietnākie nelikumīgas spēka lietošanas veidi, proti, tie, kas pēc savas „būtības, smaguma un apmēra” ir klajš ANO Statūtu pārkāpums; tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas attiecināšana uz agresijas noziegumiem veicinās Romas statūtu universālumu, jo vairākas valstis var būt ieinteresētas ratificēt ar Kampalas grozījumiem papildinātos Romas statūtus, kas tām palīdzēs sasniegt arī valsts politikas līmenī noteikto mērķi nepieļaut, ka pret attiecīgo valsti nelikumīgi tiek pielietots spēks,

 

1.      mudina dalībvalstis vispirms ratificēt grozījumus un tad, kad Romas statūtus būs ratificējušas vismaz 30 valstis, aktīvi atbalstīt Romas statūtu dalībvalstu asamblejas vēsturiskā lēmuma pieņemšanu par Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas attiecināšanu uz agresijas noziegumiem;

2.      aicina ES dalībvalstis nevilcinoties pielāgot savus tiesību aktus gan Kampalas grozījumu definīcijām, gan citiem Romas statūtos noteiktajiem pienākumiem, lai tās pašas varētu izmeklēt attiecīgos noziegumus un ierosināt lietu, kā arī sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu;

3.      aicina ES uzņemties saistības apkarot genocīdu, noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus un agresijas noziegumus, kā arī prasa ES un dalībvalstīm savā arējā darbībā par prioritāti noteikt cīņu pret nesodāmību gadījumos, kad ir smagi pārkāptas cilvēktiesības;

4.      uzsver Romas statūtu universāluma nozīmi un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos veicināt pievienošanos grozītajiem statūtiem un to ratificēšanu, kā arī abu Kampalas grozījumu ratificēšanu; uzstāj, ka Romas statūtu ratificēšanai un piemērošanai jābūt nozīmīgam mērķim ES attiecībās ar citām partnervalstīm, jo īpaši ASV, Ķīnu, Krieviju un Izraēlu;

5.      prasa ES un dalībvalstīm no jauna apliecināt savu apņēmību arī turpmāk sniegt atbalstu, ieskaitot finansiālu atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai;

6.      uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

 

[1] OV C 161 E, 31.5.2011., 78. lpp.
[2] OV C 153 E, 31.5.2013., 115. lpp.
[3] OV C 258 E, 7.9.2013., 8. lpp.
[4] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575