Sesijas dokuments

 

15.7.2014                                                                                                                B8‑0069/2014

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu

par agresijas noziegumiem

( 2014/2724(RSP) )

Andrzej Grzyb, Cristian Dan Preda, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Eduard Kukan, László Tőkés, Monica Luisa Macovei

PPE grupas vārdā

 

B8‑0069/2014

Eiropas Parlamenta rezolūcija par agresijas noziegumiem

( 2014/2724(RSP) )

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–       ņemot vērā Romas statūtu 5. pantu, kurā agresijas noziegums ir minēts kā viens no galvenajiem noziegumiem, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā,

–       ņemot vērā 2010. gadā Kampalā (Ugandā) pārskatīšanas konferencē pieņemtos Romas statūtu grozījumus (tā dēvētos Kampalas grozījumus) un jo īpaši atsaucoties uz rezolūciju RC/Res. 6 par agresijas noziegumiem,

–       ņemot vērā ES Padomes Lēmumu 2011/168/KĀDP un tajā iekļauto atsauci uz Kampalas grozījumiem,

–       ņemot vērā pārskatīto rīcības plānu, kas saskaņā ar Padomes Lēmumu 2011/168/KĀDP ir pieņemts 2011. gada 12. jūlijā,

–       ņemot vērā savu 2010. gada 19. maija rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu pārskatīšanas konferenci Kampalā, Ugandā[1],

–       ņemot vērā savu 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana ( 2011/2109(INI) )[2],

–       ņemot vērā savu 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā ( 2011/2152(INI) )[3],

–       ņemot vērā Latīņamerikas parlamenta Ģenerālās asamblejas 2013. gada 19. un 20. oktobra rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas darbības veicināšanu un Kampalas grozījumu ratificēšanu (AO/2013/07XXIX),

–       ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu dalībvalstu asamblejas 2013. gada 27. novembra rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas un statūtu dalībvalstu asamblejas stiprināšanu, kurā cita starpā potenciālās Statūtu dalībvalstis ir aicinātas ratificēt grozītos statūtus, visas statūtu dalībvalstis ir aicinātas apsvērt iespēju ratificēt grozījumus un pausta atzinība vairākām statūtu dalībvalstīm, kas grozījumus bija nesen ratificējušas (ICC-ASP/12/Res.8),

–       ņemot vērā rokasgrāmatu par to, kā ratificēt un piemērot Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu Kampalas grozījumus, kuru sagatavojusi Lihtenšteinas Firstistes Pastāvīgā misija Apvienoto Nāciju Organizācijā, Globālais Agresijas prevencijas institūts un Prinstonas Universitātes Lihtenšteinas Pašnoteikšanās tiesību institūts,

–       ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.     tā kā ES dalībvalstis no paša sākuma ir bijušas Starptautiskās Krimināltiesas uzticamas sabiedrotās, sniedzot tai finansiālo, politisko, diplomātisko un materiāli tehnisko atbalstu, vienlaikus uzsverot Romas Statūtu universālumu un aizstāvot to integritāti, ar mērķi veicināt tiesas neatkarību;

B.     tā kā Romas Statūtu Kampalas grozījumi par agresijas noziegumiem ir jāratificē vismaz 30 Statūtu dalībvalstīm un pēc 2017. gada 1. janvāra statūtu dalībvalstīm ar divu trešdaļu balsu vairākumu ir jāpieņem lēmums, lai izveidotu pastāvīgu starptautisku kriminālatbildības sistēmu sodīšanai par agresijas noziegumiem;

C.     tā kā valstis, kuras nav Romas statūtu dalībvalstis, var ratificēt Romas statūtus, kā arī Kampalas grozījumus, tādējādi sekmējot Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas attiecināšanu uz agresijas noziegumiem;

D.     tā kā Kampalas grozījumi pilnībā atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, jo saskaņā ar šiem grozījumiem krimināli sodāmi ir tikai visnopietnākie nelikumīgas spēka lietošanas veidi, proti, tie, kas pēc savas „būtības, smaguma un apmēra” ir klajš ANO Statūtu pārkāpums;

E.     tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija pār agresijas noziegumu veicinās gan tiesiskumu starptautiskā līmenī, gan mieru un drošību pasaulē, jo darbosies kā instruments, kas attur no nelikumīgas spēka lietošanas, tā palīdzot preventīvi nodrošināt, ka šādi noziegumi netiek pastrādāti un tiek nostiprināts ilgstošs miers;

F.     tā kā gan Kampalas grozījumu ratifikācija valstīs, gan Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas attiecināšana uz agresijas noziegumiem palīdzēs darīt galu šajos noziegumos vainojamo nesodāmībai;

G.     tā kā Kampalas grozījumu ratificēšana un Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas attiecināšana uz agresijas noziegumiem uzlabos cilvēktiesību aizsardzību, nosakot kriminālatbildību par agresijas aktiem;

H.     tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošana agresijas noziegumam veicinās Romas statūtu universālumu, jo vairākas valstis, iespējams, ir ieinteresētas ratificēt jau ar Kampalas grozījumiem papildinātos Romas statūtus, kas tām palīdzēs sasniegt arī valsts politikas līmenī noteikto mērķi nepieļaut, ka pret attiecīgo valsti nelikumīgi tiek pielietots spēks,

1.      mudina ES pieņemt kopēju nostāju par agresijas noziegumiem un Kampalas grozījumiem;

2.      aicina ES censties panākt, lai Kampalas grozījumi par agresijas noziegumiem stātos spēkā, un atbalstīt pašreizējos centienus sasniegt šo mērķi, mudināt dalībvalstis vispirms ratificēt grozījumus un tad atbalstīt Romas statūtu dalībvalstu asamblejas lēmumu attiecināt Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikciju uz agresijas noziegumiem, kad tos būs ratificējušas 30 valstis;

3.      uzsver, ka Starptautiskā Krimināltiesa, grozīto Romas statūtu ratificēšana un Kampalas grozījumu ratificēšana Eiropas Savienībai ir aktīvi jāatbalsta ar ikvienu ārējo darbību, cita starpā izmantojot ES īpašo pārstāvi (ESĪP) cilvēktiesību jautājumos un ES delegācijas konkrētās valstīs, kā arī sniedzot tehnisko palīdzību tām valstīm, kas apsver ratificēšanas un/vai to piemērošanas iespējas;

4.      aicina ES uzņemties saistības apkarot genocīdu, noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus un agresijas noziegumus, kā arī prasa ES un dalībvalstīm savā arējā darbībā par prioritāti noteikt cīņu pret nesodāmību gadījumos, kad ir smagi pārkāptas cilvēktiesības;

5.      aicina ES dalībvalstis nevilcinoties pielāgot savus tiesību aktus gan Kampalas grozījumu definīcijām, gan citiem Romas statūtos noteiktajiem pienākumiem;

6.      uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

[1] OV C 161E, 31.5.2011, 78. lpp.
[2] OV C 153E, 31.5.2013., 115. lpp.
[3] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575