Sesijas dokuments

 

15.7.2014                                                                                                                B8‑0070/2014

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu

par agresijas noziegumiem

( 2014/2724(RSP) )

Marietje Schaake, Marielle de Sarnez, Louis Michel, Jean-Marie Cavada, Izaskun Bilbao Barandica, Alexander Graf Lambsdorff, Fernando Maura Barandiarán, Charles Goerens, Ramon Tremosa i Balcells

ALDE grupas vārdā

 

B8‑0070/2014

Eiropas Parlamenta rezolūcija par agresijas noziegumiem

( 2014/2724(RSP) )

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–       ņemot vērā Romas statūtu 5. pantu, kurā agresijas noziegums ir minēts kā viens no galvenajiem noziegumiem, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā,

–       ņemot vērā 2010. gadā Kampalā (Ugandā) pārskatīšanas konferencē pieņemtos grozījumus Romas statūtos (tā dēvētos Kampalas grozījumus) un jo īpaši atsaucoties uz rezolūciju RC/Res. 6 par agresijas noziegumiem,

–       ņemot vērā ES Padomes Lēmumu 2011/168/KĀDP un tajā iekļauto atsauci uz Kampalas grozījumiem,

–       ņemot vērā pārskatīto rīcības plānu, kas saskaņā ar Padomes Lēmumu 2011/168/KĀDP ir pieņemts 2011. gada 12. jūlijā,

–       ņemot vērā savu 2010. gada 19. maija rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu pārskatīšanas konferenci Kampalā, Ugandā[1],

–       ņemot vērā savu 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana ( 2011/2109(INI) )[2],

–       ņemot vērā savu 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā ( 2011/2185(INI) )[3],

–       ņemot vērā savu 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā ( 2011/2152(INI) )[4],

–       ņemot vērā Latīņamerikas parlamenta Ģenerālās asamblejas 2013. gada 19. un 20. oktobra rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas darbības veicināšanu un Kampalas grozījumu ratificēšanu (AO/2013/07XXIX),

–       ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu dalībvalstu asamblejas 2013. gada 27. novembra rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas un statūtu dalībvalstu asamblejas stiprināšanu, kurā cita starpā potenciālās statūtu dalībvalstis ir aicinātas ratificēt grozītos statūtus, visas statūtu dalībvalstis ir aicinātas apsvērt iespēju ratificēt grozījumus un pausta atzinība vairākām statūtu dalībvalstīm, kas grozījumus nesen ratificējušas (ICC-ASP/12/Res.8),

–       ņemot vērā rokasgrāmatu par to, kā ratificēt un piemērot Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu Kampalas grozījumus, kuru sagatavojusi Lihtenšteinas Firstistes Pastāvīgā misija Apvienoto Nāciju Organizācijā, Globālais Agresijas prevencijas institūts un Prinstonas Universitātes Lihtenšteinas Pašnoteikšanās tiesību institūts,

–       ņemot vērā Reglamenta 100. panta 2. punktu,

A.     tā kā ES dalībvalstis jau kopš Starptautiskās Krimināltiesas pirmsākumiem ir bijušas tās uzticamas sabiedrotās — sniegušas finansiālu, politisku, diplomātisku un loģistikas atbalstu, vienlaikus veicinot Romas statūtu universālumu un aizstāvot to integritāti, lai stiprinātu tiesas neatkarību;

B.     tā kā Romas statūtu Kampalas grozījumi par agresijas noziegumiem ir jāratificē vismaz 30 statūtu dalībvalstīm un pēc 2017. gada 1. janvāra statūtu dalībvalstīm ar divu trešdaļu balsu vairākumu ir jāpieņem lēmums, lai izveidotu pastāvīgu starptautisku kriminālatbildības sistēmu sodīšanai par agresijas noziegumiem;

C.     tā kā valstis, kas nav Romas statūtu dalībvalstis, var ratificēt Romas statūtus, tostarp Kampalas grozījumus, un tā veicināt Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošanu agresijas noziegumiem;

D.     tā kā Kampalas grozījumi pilnībā atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, jo saskaņā ar šiem grozījumiem krimināli sodāmi ir tikai visnopietnākie nelikumīgas spēka pielietošanas veidi, proti, tie, kas pēc savas „būtības, smaguma un apjoma” ir klajš ANO Statūtu pārkāpums;

E.     tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija pār agresijas noziegumiem veicinās gan tiesiskumu starptautiskā līmenī, gan mieru un drošību pasaulē, jo darbosies kā instruments, kas attur no nelikumīgas spēka pielietošanas, tā palīdzot preventīvi nodrošināt, ka šādi noziegumi netiek pastrādāti un tiek nostiprināts ilgstošs miers;

F.     tā kā tad, ja valstis ratificēs Kampalas grozījumus un ja Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija tiks piemērota agresijas noziegumiem, varēs vēl sekmīgāk panākt, lai tie, kas šos noziegumus pastrādājuši, vairs nevarētu palikt nesodīti;

G.     tā kā Kampalas grozījumu ratifikācija un Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošana agresijas noziegumiem veicinās cilvēktiesību aizsardzību, nosakot kriminālatbildību par agresijas aktiem, kas bieži vien ir pirmais posms cēloņsakarību ķēdē, kuru veido rupji cilvēktiesību pārkāpumi un smagi starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi;

H.     tā kā, nosakot kriminālatbildību par agresijas aktiem, varēs arī aizsargāt gan karā nelikumīgi sūtīto kaujinieku, gan agresijai pakļautās valsts iedzīvotāju tiesības uz dzīvību un tā novērst trūkumus Romas statūtos un starptautiskajās humanitārajās tiesībās, kas garantē aizsardzību tikai civilpersonām un citām „aizsargātu personu” kategorijām;

I.      tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošana agresijas noziegumiem veicinās Romas statūtu universālumu, jo vairākas valstis, iespējams, ir ieinteresētas ratificēt jau ar Kampalas grozījumiem papildinātos Romas statūtus, kas tām palīdzēs sasniegt arī valsts politikas līmenī noteikto mērķi nepieļaut, ka pret attiecīgo valsti nelikumīgi tiek pielietots spēks,

1.      mudina ES pieņemt kopēju nostāju attiecībā uz agresijas noziegumiem un Kampalas grozījumiem;

2.      aicina ES uzņemties vadošo lomu, cenšoties panākt, lai Kampalas grozījumi par agresijas noziegumiem stātos spēkā, atbalstīt pašreizējos centienus sasniegt šo mērķi un mudināt dalībvalstis vispirms ratificēt grozījumus un tad, kad Romas statūtus būs ratificējušas vismaz 30 valstis, aktīvi atbalstīt Romas statūtu dalībvalstu asamblejas vēsturiskā lēmuma pieņemšanu par Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošanu agresijas noziegumiem;

3.      uzsver, ka Starptautiskā Krimināltiesa, grozīto Romas statūtu ratificēšana un Kampalas grozījumu ratificēšana Eiropas Savienībai ir aktīvi jāatbalsta ar ikvienu ārējo darbību, cita starpā izmantojot ES īpašo pārstāvi (ESĪP) cilvēktiesību jautājumos un ES delegācijas konkrētās valstīs, kā arī sniedzot tehnisko palīdzību tām valstīm, kas apsver ratificēšanas un/vai piemērošanas iespējas;

4.      aicina ES uzņemties saistības apkarot genocīdu, noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus un agresijas noziegumus un prasa, lai cīņa pret nesodāmību gadījumos, kad ir smagi pārkāptas cilvēktiesības, kļūtu gan par ES, gan dalībvalstu ārējās darbības prioritāti;

5.      aicina ES dalībvalstis nevilcinoties pielāgot savus tiesību aktus gan Kampalas grozījumu definīcijām, gan citiem Romas statūtos noteiktajiem pienākumiem, lai tās pašas varētu izmeklēt un sodīt attiecīgos noziegumus, kā arī sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu;

6.      uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

[1] OV C 161E, 31.5.2011, 78. lpp.
[2] OV C 153E, 31.5.2013., 115. lpp.
[3] OV C 258E, 7.9.2013., 8. lpp.
[4] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575