Sesijas dokuments

 

16.9.2014                                                                                                                B8‑0132/2014

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu

par stāvokli Lībijā

( 2014/2844(RSP) )

Charles Tannock, Anna Elżbieta Fotyga, Geoffrey Van Orden, Ruža Tomašić

ECR grupas vārdā

 

 

 

B8‑0132/2014

Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Lībijā

( 2014/2844(RSP) )

Eiropas Parlaments,

–       ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Lībijā,

–       ņemot vērā Lībijas parlamenta vēlēšanas, kas notika 2014. gada jūnijā,

–       ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju Nr. 2174, kurā pausta prasība nekavējoties pārtraukt uguni Lībijā, sākt iekļaujošu politisko dialogu un nodot ieročus,

–       ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 30. augusta īpašajā sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–       ņemot vērā Arābu valstu līgas īpašā sūtņa Lībijā, Eiropas Savienības, Francijas, Vācijas, Itālijas, Maltas, Spānijas, Apvienotās Karalistes, Amerikas Savienoto Valstu un Apvienoto Nāciju Organizācijas 2014. gada 24. jūlija sanāksmi, kurā tika apspriesti nesenie notikumi Lībijā,

–       ņemot vērā secinājumus, kas tika pieņemti Atēnās 2014. gada 11. jūnijā notikušajā Eiropas Savienības un Arābu valstu līgas trešajā ministru sanāksmē,

–       ņemot vērā nesen, 2014. gada 11. septembrī, saņemtās piezīmes no ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja un ANO Atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) vadītāja Bernardino Leona,

–       ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2014. gada 4. septembra ziņojumu, kurā sīki izklāstīti cilvēktiesību pārkāpumi Tripolē un Bengāzī,

–       ņemot vērā nākamajiem gadiem paredzētās sadarbības prioritātes dienvidu kaimiņreģionam, kā noteikts Eiropas kaimiņattiecību instrumentā (EKI) attiecībā uz Lībiju,

–       ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra ieteikumu Padomei par sarunām par ES un Lībijas pamatnolīgumu,

–       ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par migrantu plūsmām Vidusjūrā[1],

–       ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.     tā kā 2011. gadā pēc sacelšanās un pilsoņu kara, kas ilga sešus mēnešus, tika gāzts pulkvedis Muamars Kadafi, kurš 42 gadus valstī īstenoja autokrātisku režīmu; tā kā tā paša gada oktobrī galvenā opozīcijas grupa — Pārejas perioda nacionālā padome (NTC) — paziņoja, ka valsts ir oficiāli atbrīvota, un aicināja Lībiju veidot par plurālistisku un demokrātisku valsti; tā kā 2012. gada augustā NTC nodeva varu Lībijas jaunievēlētajam parlamentam — Vispārējam nacionālajam kongresam;

B.     tā kā Lībijas iedzīvotāju vēlmes, kuras viņi aizstāvēja 2011. gada revolūcijā, nav īstenotas un valstī vērojams varas vakuums, vardarbība un politiskā nestabilitāte; tā kā šo iemeslu dēļ Lībijas teritoriju pārvalda vairākas bruņotas grupas un vairākas valdības pēc kārtas Tripolē ir centušās īstenot savu varu; tā kā Lībijas politiskajiem vadītājiem nav izdevies pārņemt savā kontrolē daudzas bruņotas grupas, kuras 2011. gada sacelšanās laikā palīdzēja gāzt Muamaru Kadafi;

C.     tā kā pēc 2014. gada jūnija parlamenta vēlēšanām vēl līdz šim nav izdevies stabilizēt stāvokli Lībijā, novērst iemeslus, kuri izraisa šķelšanos starp politiskajām un bruņotajām grupām, un nodrošināt valstī miermīlīgākus, iekļaujošākus un demokrātiskākus apstākļus;

D.     tā kā Lībijas galvaspilsētā Tripolē no 2014. gada jūlija vidus sešas nedēļas pēc kārtas bija vērojami vardarbības uzliesmojumi, tostarp notika cīņas starp konkurējošām grupām; tā kā arī citās Lībijas pilsētās notika sāncensība starp pārējām bruņotajām grupām;

E.     tā kā augustā valsts augstākās amatpersonas un ievēlētie parlamenta deputāti drošības apsvērumu dēļ bija spiesti pārcelties no Tripoles uz Tobruku valsts austrumdaļā; tā kā ir saņemti ziņojumi par to, ka 2014. gada 1. septembrī bruņotās grupas ieņēma lielāko daļu Lībijas valdības ministriju ēku Tripolē;

F.     tā kā Katara un Apvienotie Arābu Emirāti pašreiz sniedz atbalstu cīņās iesaistītajām pusēm Lībijā, tādējādi saasinot nemierus valstī;

G.     tā kā cīņu laikā ir gājuši bojā civiliedzīvotāji, tostarp sievietes, bērni un ārvalstu pilsoņi; tā kā vardarbības aktu īstenotāji neņem vērā savas rīcības iespējamo ietekmi uz nevainīgiem civiliedzīvotājiem;

H.     tā kā nesenās cīņas ir izraisījušas dzīves apstākļu vispārēju pasliktināšanos Lībijā un trūkst pārtikas, degvielas, ūdens un elektroenerģijas; tā kā civiliedzīvotāju stāvoklis ir kļuvis vēl kritiskāks, jo valsti ir atstājis ārvalstu medicīniskais personāls un trūkst medikamentu;

I.      tā kā nesenās cīņas rada draudus, ka varētu izplatīties teroristu grupu darbība; tā kā plašākā reģionā varētu saasināties jau tā nestabilais stāvoklis, ja šo grupu darbība netiks kontrolēta;

J.      tā kā kopš 2013. gada decembra, pasliktinoties drošībai valstī, ir nogalināti vai nolaupīti vairāki ārvalstu pilsoņi; tā kā 2014. gada augustā vairāku ES dalībvalstu valdības pievienojās Amerikas Savienoto Valstu paustajam stingrajam nosodījumam par vardarbības turpināšanos Lībijā;

K.     tā kā ir saņemti ziņojumi par to, ka Tripolē un Bengāzī daudzi civiliedzīvotāji ir nolaupīti, tikai un vienīgi pamatojoties uz viņu piederību kādai ciltij, ģimenei vai reliģiskai grupa vai pamatojoties uz aizdomām par šādu piederību;

L.     tā kā 2014. gadā Itālijas flote jau ir izglābusi 60 000 migrantu, kas no Ziemeļāfrikas laivās devās uz Eiropu; tā kā ir ticams, ka šīs laivas ceļā devušās galvenokārt no Lībijas; tā kā saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras sniegto informāciju gandrīz 2000 iespējamo migrantu ir noslīkuši, turklāt nesen gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku, kuru laiva nogrima netālu no Tadžuras Tripoles austrumdaļā; tā kā vēl papildus 500 cilvēku varētu būt gājuši bojā, kad, kā ziņo, netālu no Maltas viņu laivu taranēja cits kuģošanas līdzeklis;

M.    tā kā 2014. gada 13. augustā Lībijas parlamenta deputāti pieņēma rezolūciju, kurā tika pieprasīta ANO iejaukšanās, lai aizsargātu civiliedzīvotājus, kurus skar joprojām notiekošās cīņas valstī; tā kā 2014. gada 27. augustā ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju, kurā tika prasīts nekavējoties pārtraukt uguni Lībijā un noteikt sankcijas pret tām personām, kuras ir vainojamas vardarbības uzliesmojumos valstī starp konkurējošajām bruņotajām grupām;

N.     tā kā Lībijā steidzami jāatjauno politiskā procesa ticamība; tā kā Lībijas iedzīvotāju vidū plaši izplatītā skepticisma dēļ ir mazinājusies uzticība un nesenajās vēlēšanās bija vērojams zems vēlētāju līdzdalības līmenis; tā kā nesenās vardarbības dēļ palielinās draudi demokrātiskajam procesam, kas sākās pēc pulkveža M. Kadafi gāšanas;

O.     tā kā tiek lēsts, ka cīņu dēļ valsts iekšienē ir pārvietoti vismaz 100 000 lībiešu, tostarp Tavargas iedzīvotāji, kuri jau kopš 2011. gada uzturas pārvietoto personu nometnēs; tā kā vēl 150 000 cilvēku, tostarp daudzi viesstrādnieki, ir pametuši valsti;

P.     tā kā Eiropas Savienība kopš 2011. gada ir sniegusi humāno palīdzību vairāk nekā EUR 80,5 miljonu apmērā, lai nodrošinātu pamatvajadzības, ārstētu ievainotos, palīdzētu bēgļiem un novērstu cilvēktiesību pārkāpumus Lībijā,

1.      uzskata, ka Lībijas iedzīvotāji atrodas krustcelēs, taču starptautiskais atbalsts un nacionālais izlīgums var palīdzēt virzīt viņus uz iekļaujošu un konstruktīvu līdzdalību politiskajos procesos, pamatojoties uz kopīgiem centieniem un principiem, kā arī izbeigt vardarbību;

2.      pauž bažas par to, ka, nepanākot šādu valstisku vienotību, Lībiju sagaida ilgs haosa, politiskās un sociālās sadrumstalotības, vardarbības un ekonomikas stagnācijas periods; pauž bažas par to, ka nesenā vardarbība var izraisīt pilsoņu kara uzliesmojumu;

3.      pauž bažas par to, ka ne rietumvalstis, ne tādas reģionālas struktūras kā Arābu valstu līga un Āfrikas Savienība nenodrošina pietiekamu vai augsta līmeņa starptautisku starpniecību, lai atrisinātu krīzi;

4.      aicina visas konfliktā iesaistītās puses steidzami pārtraukt jebkādus bruņotus uzbrukumus un iesaistīties iekļaujošā politiskā dialogā, lai izveidotu valsti, pamatojoties uz cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma principu ievērošanu;

5.      brīdina Lībiju par smagām sekām, ja netiks pārtrauktas cīņas, politiskā polarizācija un sektantisms laikā, kad visiem iedzīvotājiem, kopienām un grupām jāsadarbojas, lai panāktu valstisko vienotību, demokrātijas atjaunošanu un Lībijas iedzīvotāju drošību;

6.      nosoda nesen notikušās cīņas tādās teritorijās kā Tripole un Bengāzī, kā arī nepārdomāto dzīvojamo ēku un sabiedrisko objektu apšaudi; nosoda arī gaisa kuģu izmantošanu šādās militārās operācijās;

7.      pauž dziļas bažas saistībā ar Apvienoto Arābu Emirātu militārajām lidmašīnām, kuras veic gaisa uzbrukumus objektiem Tripolē, un brīdina par to, ka šāda rīcība strauji saasina neseno vardarbību, kas draud ar to, ka cīņās var iesaistīties arī citi reģiona dalībnieki; pauž bažas par to, ka Katara ir atbalstījusi islāmistu militāros grupējumus, tostarp arī tos, kuri ir pārstāvēti alternatīvajā un neoficiālajā parlamentā Tripolē;

8.      aicina Lībijas pagaidu valdību un Pārstāvju palātu izveidot iekļaujošu valdību, kuras mērķis būtu apturēt vardarbību un aizsargāt Lībijas iedzīvotāju tiesības un drošību; uzskata Tripolē izveidoto alternatīvo parlamentu par nelikumīgu;

9.      aicina Konstitūcijas izstrādes asambleju steidzami pabeigt Lībijas konstitūcijas izstrādi, kam iedzīvotāji pauduši visplašāko atbalstu; turklāt uzskata, ka ar šīs konstitūcijas palīdzību Lībijā jānodrošina ilgtspējīga, demokrātiska nākotne, ievērojot tiesiskuma un cilvēktiesību principus, un ka tā veicinās ilgtermiņa politisko stabilitāti valstī;

10.    pauž dziļas bažas par to bēgļu stāvokli, kuri nedrošās laivās dodas prom no Lībijas uz Eiropu; pauž dziļu nožēlu par to, ka simtiem cilvēku ir gājuši bojā, cenšoties šķērsot jūru, un pauž satraukumu par to, ka turpmāk tādā veidā var iet bojā vēl vairāk cilvēku;

11.    prasa ES turpināt sniegt humāno, finanšu un politisko palīdzību krīzes zonās Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, lai novērstu migrācijas un humanitāro problēmu pamatcēloņus;

12.    atzīst, ka plašākam reģionam un Eiropas Savienībai ir svarīga Lībijas stabilitāte, tostarp arī to, ka Lībija ir nozīmīgs ceļa posms, pa kuru migranti plūsmas nonāk ES;

13.    uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EĀDD, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienībai, Arābu valstu līgai un Lībijas Pārstāvju padomei.

[1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0448