Sesijas dokuments
16.9.2014 B8‑0133/2014
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
par stāvokli Lībijā
( 2014/2844(RSP) )
Javier Couso Permuy, Neoklis Sylikiotis, Pablo Iglesias, Marina Albiol Guzmán, Paloma López, Miloslav Ransdorf, Sabine Lösing, Fabio De Masi, Kostas Chrysogonos, Sofia Sakorafa, Georgios Katrougkalos
GUE/NGL grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Lībijā
( 2014/2844(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 27. augusta rezolūciju Nr. 2174 par Lībiju (S/RES/2174 (2014)),
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 26. februāra rezolūciju Nr. 1970 par mieru un drošību Āfrikā (S/RES/1970 (2011)),
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 17. marta rezolūciju Nr. 1973 par Lībiju (S/RES/1973 (2011)),
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 16. septembra rezolūciju Nr. 2009 par Lībiju (S/RES/2009 (2011)), 2011. gada 31. oktobra rezolūciju Nr. 2017 par Lībiju (S/RES/2017 (2011)), 2011. gada 2. decembra rezolūciju Nr. 2022 par Lībiju (S/RES/2022 (2011)) un 2012. gada 12. marta rezolūciju Nr. 2040 par Lībiju (S/RES/2040 (2012)),
– ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. jūnija un 2014. gada 15. augusta secinājumus,
– ņemot vērā 2011. gada 15. septembra rezolūciju par stāvokli Lībijā[1],
– ņemot vērā Arābu valstu līgas īpašo sūtņu Lībijā, Eiropas Savienības, Francijas, Vācijas, Itālijas, Maltas, Spānijas, Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu 2014. gada 26. jūlija kopīgo paziņojumu,
– ņemot vērā Komisijas 2014. gada 27. marta paziņojumu Nr. 14/0228 par Eiropas kaimiņattiecību politikas pasākumu kopumu attiecībā uz Lībiju,
– ņemot vērā ANO Atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2014. gada 4. septembra kopīgo ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Lībijā,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā NATO intervence, tostarp Apvienotās Karalistes īpašo gaisa spēku (SAS) nosūtīšana uz Lībiju 2011. gadā, izraisīja nevainīgu civiliedzīvotāju bojāeju, humanitāru krīzi un smagus postījumus, kas savukārt pilnībā destabilizēja Lībijas valsti un noveda pie pilsoņkara, kurš notiek joprojām; tā kā Lībiju drīz var pasludināt par nefunkcionējošu valsti;
B. tā kā bruņotas sadursmes starp Lībijas politiskajām frakcijām, kuras kopš 2014. gada jūlija gandrīz bez pārtraukuma norit Tripolē, Bengāzī un citās valsts daļās, vēl vairāk pasliktina dzīves apstākļus, kā arī palielina pārvietoto un bojāgājušo cilvēku, tostarp bērnu, skaitu;
C. tā kā uz spēles ir Lībijas valsts vienotība un vismaz trijos reģionos (Fezānā, Kirēnaikā un Tripolitānijā) pastāv reāls atdalīšanās risks, ja netiks sākta kompromisa risinājuma un samierināšanas procesa īstenošana;
D. tā kā 2014. gada maijā bijušais Lībijas ģenerālis Khalifa Haftar sāka t. s. „Operāciju Dignity”, lai cīnītos pret Bengāzī revolucionāru Šura padomi (SCBR) — aliansi, kura ietver Ansar al-Sharia, „Lībijas vairoga” vienības un citus bruņotus grupējumus;
E. tā kā 2014. gada augustā Tripoles starptautisko lidostu sagrāba kaujinieki no Misrātas (Fajr Libya) un Bengāzī (Ansar al-Sharia), kurus agrāk bija finansējušas un apgādājušas Rietumvalstis un Persijas līča valstis cīņai pret Muamaru Kadafi;
F. tā kā nemierniekiem piegādātie ieroči nu jau ir izplatījušies pa visu Ziemeļāfriku un tiek izmantoti konfliktos un tādu valstu kā Centrālāfrikas Republika, Mali un Sīrija destabilizācijā, un šie ieroči ir parādījušies arī Alžīrijā;
G. tā kā ASV varētu apsvērt jaunu intervenci Lībijā; tā kā nakts laikā ir notikuši vairāki neidentificētu lidmašīnu uzbrukumi „Lībijas rītausmas” spēkiem Tripolē; tā kā Apvienotie Arābu emirāti un Ēģipte ir apsūdzēti šo uzbrukumu vadīšanā; tā kā Lībija ir izraidījusi no valsts Sudānas militāro atašeju, apsūdzot Sudānu pa gaisu veiktā ieroču piegādē nemierniekiem; tā kā Lībijas rietumu kaimiņi Alžīrija un Tunisija nostiprina savas robežas; tā kā ieroču plūsma uz Lībiju nav mitējusies;
H. tā kā Lībijai joprojām tiek piemērots 2011. gadā noteiktais ieroču embargo; tā kā ANO pārstāvjiem līdz 2014. gada 15. septembrim bija jāziņo par visiem pārkāpumiem;
I. tā kā kaujinieku grupējumi Dernā un Sirtā jau ir apliecinājuši solidaritāti Islāma valstij Sīrijā;
J. tā kā 2012. gada 7. jūlijā un 2014. gada 24. jūnijā Lībijā notika vēlēšanas; tā kā šajā valstī patlaban ir divi konkurējoši parlamenti, proti, Pārstāvju palāta, kura ievēlēta 2014. gada vēlēšanās, bet tika pārcelta uz Tubruku pēc tam, kad kaujinieki ieņēma valsts divas lielākās pilsētas, un bijušais Vispārējais nacionālais kongress, kuru atbalsta ar islāmistiem saistīti kaujinieki un kurš atrodas Tripolē;
K. tā kā 2011. gadā NATO dalībvalstis Lībijas konfliktā ievērojami atbalstīja vienu pilsoņkarā iesaistīto pusi — kas ir starptautisko tiesību pārkāpums —, apgalvojot, ka lidojumu aizlieguma zona un ieroču piegāde (tā sauktajiem) nemierniekiem atbilst koncepcijai par pienākuma aizsargāt (R2P);
L. tā kā 2014. gada jūlijā ANO Atbalsta misija Lībijā (UNSMIL), kura tika izveidota 2011. gadā saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 2009, atsauca savus darbiniekus no Lībijas, jo tika slēgta Tripoles starptautiskā lidosta un nebija iespējams nodrošināt UNSMIL drošību; tā kā tūkstošiem Lībijas iedzīvotāju, starptautiskie diplomāti, viss ES personāls un aktīvisti kopš tā laika ir pametuši Lībiju;
M. tā kā saskaņā ar UNSMIL aplēsēm vismaz 100 000 Lībijas iedzīvotāji kauju dēļ ir pārvietoti valsts iekšienē, tostarp arī Tāvurgas pilsētas iedzīvotāji, kuri jau kopš 2011. gada atradās pārvietoto personu nometnēs, un ka vēl 150 000 cilvēki, tostarp daudzi viesstrādnieki, ir pametušu valsti, lai meklētu patvērumu ārzemēs;
N. tā kā NATO dalībvalstis un sabiedrotie (konkrētāk, ASV, Francija, Apvienotā Karaliste, Katāra un AAE) un cita starpā Kanādas uzņēmums Aeryon Labs Inc.[2] ir pārkāpuši ieroču embargo, ko Lībijai noteica ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1970, atbildot uz vardarbības turpināšanos Lībijā;
O. tā kā 2013. gada maijā ES izveidoja ES Robežu palīdzības misiju (EUBAM) Lībijā, lai sniegtu militāru atbalstu Lībijas varasiestādēm robežu aizsardzībā un kontrolē; tā kā šīs misijas galvenais uzdevums ir novērst bēgļu plūsmas un migrāciju uz Eiropu, kā arī nodot valsts kontrolē naftas laukus un pārstrādes uzņēmumus; tā kā ES Robežu palīdzības misija Lībijā, kura izmaksā EUR 30 miljonus, ir visdārgākā misija, ko ES jebkad ir sākusi; tā kā puse budžeta tiek iztērēta privātiem apsardzes uzņēmumiem;
P. tā kā Lībijai pieder desmitās lielākās apstiprinātās naftas rezerves pasaulē un lielākās rezerves Āfrikā; tā kā 80 % tās IKP ir atkarīgi no naftas nozares; tā kā pirms NATO intervences naftas ieguve sasniedza 1,6 miljonus barelu dienā, šis apjoms vēlāk samazinājās līdz mazāk nekā 200 000 bareliem dienā un nesen ir palielinājies līdz 725 000 bareliem, pateicoties eksportam, kurš atjaunojas, neraugoties uz haosu valstī;
Q. tā kā ASV AFRICOM ir atlikusi uz vēlāku laiku 5000 līdz 8000 Lībijas karavīru apmācību, jo ir saasinājušās sadursmes kaujinieku starpā;
R. tā kā 2014. gada 14. septembrī parlaments, kas atrodas Tubrukā, atlaida centrālās bankas prezidentu pēc tam, kad viņš bija mēģinājis aizkavēt jaunajiem likumdevējiem paredzēto līdzekļu izmaksu;
S. tā kā Lībijas piekrastē ir nogrimusi laiva, kurā varēja būt līdz pat 250 migrantu un kura bija ceļā uz Eiropu, daudzi pasažieri ir gājuši bojā un dzīvi ir izglābti tikai 36; tā kā vairāk nekā 100 āfrikāņu augustā gāja bojā līdzīgā nelaimes gadījumā,
1. atkārtoti nosoda NATO aizgādnībā notikušo Francijas, Apvienotās Karalistes, ASV un Kanādas vadīto militāro intervenci Lībijā, kas ir novedusi pie pašreizējās situācijas;
2. stingri iebilst pret tālāku militāru intervenci šajā valstī; tomēr uzsver nepieciešamību visām pusēm iesaistīties miermīlīgā un politiskā dialogā; aicina visas puses vienoties par tūlītēju pamieru un karadarbības izbeigšanu kā priekšnosacījumu, lai iesaistītos Lībijas vadītā iekļaujošā politiskā dialogā ar mērķi sākt samierināšanu un palīdzēt atjaunot stabilitāti valstī;
3. pauž dziļas bažas par valsts pašreizējo ekonomisko un politisko sašķeltību, kura pasliktina iedzīvotāju nestabilo situāciju; uzsver savu apņemšanos atbalstīt Lībijas suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti; atkārtoti pauž atbalstu visu tautu neatņemamajām tiesībām piekļūt savas valsts resursiem un pārvaldīt tos;
4. pauž nožēlu par vardarbības saasināšanos Lībijā; nosoda vardarbības pielietošanu, kuras rezultātā daudzi civiliedzīvotāji tika ievainoti, nonāvēti vai pārvietoti; aicina saukti pie atbildības tos, kuri ir vainīgi cilvēktiesību pārkāpumos vai aizskārumos vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumos;
5. mudina šī reģiona valstis, Arābu valstu līgu un Āfrikas Savienību atbalstīt sadursmju tūlītēju pārtraukšanu un konstruktīvu iesaistīšanos risinājuma meklēšanā; šajā sakarībā atbalsta tādas iniciatīvas kā Alžīrijas ierosinājumu sadarbībā ar Lībijas kaimiņvalstīm sākt valsts mēroga dialogu starp karojošajām pusēm;
6. prasa pārtraukt visu ieroču eksportu un piegādes Lībijā un reģionā, kā arī ieroču eksportu uz Persijas līča valstīm, un prasa, lai Persijas līča valstis pārtrauktu finansēt jebkādus kaujiniekus un lai rietumvalstis pārtrauktu to darīt netieši, proti, vairs neiegādātos naftu no naftas ieguves vietām, kuras atrodas kaujinieku kontrolē; prasa izmeklēt saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1970/2011 noteiktā ieroču embargo pārkāpumus;
7. atgādina, ka Eiropas Savienība, daudzas tās dalībvalstis un Amerikas Savienotās Valstis, kuras gadu desmitiem atbalstīja M. Kadafi un vēlāk NATO militāro intervenci Lībijā, ir jo īpaši atbildīgas par pašreizējo stāvokli Lībijā;
8. pauž dziļas bažas par humanitāro krīzi Lībijā, kuras dēļ tūkstošiem bēgļu ir nācies pamest valsti; mudina Padomi, Komisiju un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi darīt pieejamus visus nepieciešamos finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai palīdzētu bēgļiem; uzsver nepieciešamību nodrošināt pienācīgu humāno palīdzību pārvietotajām personām;
9. prasa ES nekavējoties mainīt politiku attiecībā uz bēgļiem no Ziemeļāfrikas; atkārtoti apstiprina savu nostāju attiecībā uz Frontex un uzskata, ka, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punktā iestrādāto neizraidīšanas principu, šī aģentūra nedrīkst veikt darbības, kuru rezultātā personas tiktu nogādātas atpakaļ Lībijā vai jebkurā citā valstī, kur viņu dzīvība būtu apdraudēta;
10. prasa ES pārtraukt ES Robežu palīdzības misijas Lībijā darbību, jo tā vēl vairāk militarizē Lībijas robežu un izraisa bēgļu nāvi; uzskata, ka ES uz Lībiju ir jāsūta tikai humānā un civilā palīdzība;
11. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentu priekšsēdētājiem, ES Robežu palīdzības misijai Lībijā un UNSMIL, kā arī Lībijas valdībai un Pārstāvju palātai.