Sesijas dokuments
12.1.2015 B8‑0013/2015
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
par stāvokli Lībijā
( 2014/3018(RSP) )
Barbara Lochbihler, Ernest Urtasun, Davor Škrlec, Jean Lambert, Bodil Ceballos, Jordi Sebastià, Igor Šoltes, Bronis Ropė, Josep-Maria Terricabras, Judith Sargentini
Verts/ALE grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Lībijā
( 2014/3018(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Lībiju, tostarp 2014. gada 27. augusta rezolūciju 2174,
– ņemot informācijas kopsavilkumu, ko ANO Drošības padomei sniedza ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis un ANO atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) vadītājs,
– ņemot vērā UNSMIL un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2014. gada 4. septembrī publicēto un 2014. gada 23. decembrī atjaunināto ziņojumu „Pārskats par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem Lībijā notiekošajā vardarbībā”,
– ņemot vērā ES Ārlietu padomes secinājumus par Lībiju, jaunākie no kuriem ir 2014. gada 15. decembra secinājumi,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lībiju, jo īpaši 2014. gada 18. septembra rezolūciju[1],
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni nesenos paziņojumus par Lībiju, tostarp 2014. gada 16. un 30. decembra un 2015. gada 10. janvāra paziņojumu,
– ņemot vērā misijas Lībijā ES dalībvalstu vadītāju 2014. gada 27. jūnija vietējos paziņojumus par Salwa Bugaigis nogalināšanu,
– ņemot vērā Francijas, Vācijas, Itālijas, Spānijas un Apvienotās Karalistes ārlietu ministru, ASV valsts sekretāra, ES PV/AP un ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja 2014. gada 3. decembra kopīgo paziņojumu par Lībiju,
– ņemot vērā kopīgo paziņojumu, ko 2014. gada 22. septembrī publiskoja 13 valstis, tostarp Ēģipte, Katara, Turcija un Apvienotie Arābu Emirāti, apņemoties neiejaukties Lībijas iekšlietās;
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā Lībijā kopš brīža, kad nemiernieku grupējumi, palīdzot NATO spēkiem, 2011. gadā gāza Muamaru Kadafi no varas, ir notikušas vairākas secīgas politiskas, institucionālas un ar drošību saistītas krīzes;
B. tā kā ES dalībvalstis iesaistījās 2011. gada karā un ES kopumā nes īpašu atbildību par to, lai tiktu palīdzēts Lībijas iedzīvotājiem un tiktu atbalstīti centieni valstī panākt mieru un stabilitāti;
C. tā kā pēdējo sešu mēnešu laikā valstī arvien pieaug nerimstoša vardarbība; tā kā konflikta galvenās divas pretējas puses ir divi skaidri nedefinēti un sadrumstaloti konkurējoši grupējumi, proti, atvaļinātā ģenerāļa Halifas Haftara kustība „Operation Dignity”, kura sabiedrotie ir bruņotie grupējumi no Zintanas pilsētas, un koalīcija „Lībijas rītausma”, ko veido galvenokārt bruņotie grupējumi no Misratas pilsētas un berberu mazākumtautība, kopā ar islāmistu grupējumiem un vietējiem bruņotajiem grupējumiem no citām pilsētām Lībijas rietumos;
D. tā kā bruņots konflikts un cita vardarbība izcēlās 2014. gada maija vidū vispirms austrumos esošajā Bengāzī pilsētā un tad galvaspilsētā Tripolē, pirms tie izpletās līdz Lībijas rietumdaļai; tā kā vardarbība notiek arī Lībijas dienvidos; tā kā pēdējās nedēļās ir notikušas cīņas, lai iegūtu kontroli pār Lībijas vislielāko naftas termināli „Es Sider” lielākajā naftas pārstrādes uzņēmumā, kas atrodas Raslanufas pilsētā valsts austrumu daļā;
E. tā kā ir strauji pasliktinājusies situācija saistībā ar cilvēktiesību ievērošanu un humanitārā situācija, jo Lībijā pamazām vēršas plašumā pilsoņu karš; tā kā tiek ziņots, ka abas puses ir izdarījušas daudzus dažādus starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumus, kā rezultātā ir gājuši bojā simtiem cilvēku, notikusi masveida pārvietošana un daudzviet iestājusies humanitārā krīze; tā kā UNSMIL ir ziņojusi par to, ka notiek neselektīva apšaude un gaisa uzbrukumi civilajiem mērķiem un liela mēroga uzbrukumi izšķiroši svarīgai infrastruktūrai un ievēlētām iestādēm; tā kā ir nolaupīti desmitiem politisko un cilvēktiesību aktīvistu, plašsaziņas līdzekļu pārstāvju un citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku, viņiem ir draudēts vai viņu mājas ir izlaupītas vai sadedzinātas; tā kā uzbrukumu mērķi joprojām ir plašsaziņas līdzekļu pārstāvji; tā kā ANO ir saņēmusi ziņojumus par to, ka abās pusēs ir notikusi patvaļīga aizturēšana, spīdzināšana un slikta izturēšanās; tā kā civiliedzīvotājiem Tripolē, Bengāzī, kā arī Nafusas kalnu reģionā un Ubāri trūkst pārtikas, degvielas un citu ikdienā nepieciešamu preču;
F. tā kā abas konkurējošās puses pauž līdzīgus apgalvojumus un pieprasa atzīt to leģitimitāti un abas konkurējošās valdības un parlamenti atrodas attiecīgi Tripolē un Tobrukā; tā kā 2014. gada 6. novembrī Lībijas Augstākā tiesā nolēma, ka jūnijā notikušās parlamenta vēlēšanas, pēc kurām tika izveidota starptautiski atzīta Pārstāvju palāta, kas atrodas Tobrukā, ir nelikumīgas;
G. tā kā tiek ziņots, ka abas karojošās puses saņem atbalstu no ārējiem spēkiem; tā kā tiek ziņots, ka Ēģipte un Apvienotie Arābu Emirāti ir veikuši gaisa uzbrukumus un īpašo operāciju reidus pret džihādistu spēkiem Bengāzī un Dernā un pret grupējuma „Lībijas rītausma” pozīcijām Tripolē; tā kā tiek apgalvots, ka Katara un Turcija ir sniegušās atbalstu grupējumam „Lībijas rītausma”;
H. tā kā bruņotie grupējumi, par kuriem tiek ziņots, ka tie ir organizācijas „Islāma valsts” sabiedrotie, tagad atrodas Dernas pilsētā valsts austrumos un tiek apsūdzēti par teroristiskām darbībām, tostarp galvas nociršanu gados jauniem aktīvistiem un pašnāvnieka izraisītu bumbas sprādzienu Pārstāvju palātā 2014. gada 30. decembrī; tā kā tiek ziņots, ka Islāma Magribas al-Qaida elementi ir izveidojusi loģistikas centrus Lībijas dienvidu perifērijā; tā kā ANO Drošības padome saskaņā ar ANO rezolūciju 1267 islāmistu ekstrēmistu grupējuma Ansar al Sharia divus atzarus ir iekļāvusi teroristisko organizāciju sarakstā;
I. tā kā ANO īpašais sūtnis Bernardino Leons ir aktīvi centies organizēt sarunas starp karojošajiem grupējumiem un uzsākt nacionālo dialogu ceļā uz izlīguma procesu un nacionālās vienotības valdības izveidi; tā kā sarunu pirmā kārta notika 2014. gada 29. septembrī Gadāmisā un turpinājās 11. oktobrī Tripolē, bet nākamā kārta, kurai pēc sākotnējiem plāniem bija jānotiek 2015. gada 5. janvārī, tika pārcelta, jo abas puses nevarēja panākt vienošanos; tā kā UNSMIL ir paziņojusi, ka Lībijas puses tagad ir vienojušās organizēt jaunu sarunu kārtu Ženēvā un paredzamais datums ir 2015. gada 14. janvāris; tā kā abas puses līdz šim nav izrādījušas lielu vēlēšanos vai nav spējušas panākt kompromisu;
J. tā kā ANO sūtnis Sāhelas reģionā Hirūts Guebre Selasijs ir brīdinājis ANO Drošības padomi, ka krīze Lībijā draud tuvākajā laikā destabilizēt visu reģionu, un ir arī norādījis, ka teroristu un noziedznieku tīkli Lībijā veido arvien ciešākas saiknes ar Mali un Nigērijas ziemeļdaļu, nodarbojoties ar nelegālu tirdzniecību, tostarp ieroču tirdzniecību un narkotiku kontrabandu;
K. tā kā UNSMIL lēš, ka pēdējā militārās aktivitātes uzliesmoja dēļ vismaz 400 000 Lībijas iedzīvotāju ir pārvietoti valsts iekšienē, un vēl 150 000, tostarp daudzi ieceļojušie strādājošie, valsti ir pametuši pavisam; tā kā ārvalstu palīdzības sniedzēji un diplomāti, tostarp ES un UNSMIL darbinieki, no Lībijas ir evakuēti; tā kā Lībijas bēgļu masveida pieplūdums kaimiņvalstī Tunisijā rada ievērojamu slodzi šīs valsts iespējām un iekšējai stabilitātei; tā kā Lībijas varas iestādes nav nodrošinājušas pārvietotās berberu kopienas aizsardzību no bruņotu grupējumu uzbrukumiem un cilvēku nolaupīšanas, kopš viņi bija spiesti pamest savas mājas 2011. gada augustā;
L. tā kā tiek ziņots, ka simtiem migrantu un bēgļu, bēgot no vardarbības Lībijā, ir gājuši bojā, mēģinot šķērsot Vidusjūru, lai nokļūtu Eiropā, un tas ir izraisījis lielu bēgļu krīzi Itālijā un Maltā; tā kā Lībija ir galvenais tādu emigrantu ceļojuma sākumpunkts, kuri mēģina sasniegt Eiropu;
M. tā kā 2011. gada 26. februārī ANO Drošības padome vērsās pie Starptautiskās Krimināltiesas ar prasību skatīt stāvokli Lībijā; tā kā Starptautiskās Krimināltiesas kompetencē ir valstī izdarīto starptautisko cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšana un vainīgo saukšana pie atbildības; tā kā 2011. gada 27. jūnijā Starptautiskā Krimināltiesa izdeva trīs rīkojumus par Muamara Kadafi, Saifa al Islāma Kadafi un Abdula Al Senusi arestu saistībā ar noziegumiem pret cilvēci; tā kā pārējās aizdomās turamās personas neatrodas tiesas apcietinājumā; tā kā Lībijas varas iestādes ir uzstājušas, lai šīs personas tiktu tiesātas Lībijas iekšējās tiesību sistēmas ietvaros, tā kā Starptautiskā Krimināltiesa 10. decembrī vērsās pret Lībiju ANO Drošības padomē, ņemot vērā to, ka tā nav izpildījusi tiesas pieprasījumu sadarboties, lai izdotu Saifu al Islāmu;
N. tā kā nafta veido 95 % no Lībijas valsts ieņēmumiem un 65 % no valsts IKP; tā kā Lībijai ir lielākās naftas rezerves Āfrikā un piektās lielākās naftas rezerves pasaulē,
1. pauž dziļas bažas par to, ka Lībijā bezjēdzīgi izplatās pilsoņu karš; pauž lielu satraukumu par situāciju, kura graujoši ietekmē civiliedzīvotājus un Lībijas iestādes un draud vēl vairāk destabilizēt plašāku reģionu;
2. aicina konfliktējošās puses nekavējoties izbeigt visas bruņotās sadursmes un sākt visaptverošu politisko dialogu; šajā sakarībā pauž pilnīgu atbalstu ANO, jo īpaši īpašā pārstāvja Bernardino Leona, centieniem sekmēt šo procesu, lai izveidotu abpusēji saskaņotas iestādes, kas īstenotu plašu nacionālās samierināšanās programmu; stingri pieprasa, lai pienācīga vērība tiktu pievērsta sieviešu un minoritāšu dalībai šajā procesā;
3. nosoda notiekošo vardarbību un karojošo pušu izdarītos starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus visā valstī; joprojām pauž nopietnas bažas par to, ka cilvēktiesību stāvoklis turpina pasliktināties, jo cita starpā notiek patvaļīgas aizturēšanas un nolaupīšanas gadījumi, nelikumīga nogalināšana un spīdzināšana, kā arī pret žurnālistiem, politiskajiem aktīvistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem tiek vērsta vardarbība;
4. uzsver vajadzību nodrošināt saukšanu pie atbildības par visiem cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem; norāda uz UNSMIL paziņojumu, ka daudzi Lībijā izdarītie pārkāpumi ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā, un aicina tai piešķirt politiskos, loģistikas un finansiālos resursus, lai tā varētu šos noziegumus izmeklēt; uzskata, ka stingrāki starptautiski mehānismi saukšanai pie atbildības var atturēt bruņotus grupējumus no turpmāku pārkāpumu izdarīšanas, un aicina apsvērt iespēju izveidot ANO izmeklēšanas komisiju vai līdzīgu mehānismu, lai izmeklētu cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus;
5. uzsver, ka saskaņā ar jaunāko ANO Drošības padomes rezolūciju starptautisko sankciju piemērošanas jomu var paplašināt, lai tās piemērotu visu pušu īstenotas sabotāžas gadījumos; aicina starptautisko sabiedrību nekavējoties veikt pasākumus pret tiem, kas kavē dialogu, un efektīvi īstenot ANO Lībijai noteikto ieroču embargo;
6. brīdina nepaust tukšus paziņojumus par starptautisku atbalstu nevienai no konflikta pusēm, jo tas draud vēl vairāk nostiprināt striktās pozīcijās un kavēt samierināšanas centienus šajā kritiskajā punktā; konkrētāk, aicina ES un tās dalībvalstis nesniegt nekāda veida militāru palīdzību Lībijas pusēm, pirms nav pabeigts politiskas samierināšanas process;
7. uzskata, ka visefektīvākā atbilde uz bažas izraisošo radikālo islāmistu militāro klātbūtni Lībijā tomēr ir iekļaujošu vietējo institūciju izveide, kas varētu nodrošināt tiesiskumu un efektīvi cīnīties pret šādiem grupējumiem, kuri apdraud valsts un plašāka reģiona stabilitāti;
8. atzinīgi vērtē Konstitūcijas izstrādes asamblejas tematisko komiteju sākotnējo darbu un mudina Konstitūcijas izstrādes asambleju turpināt darbu pārredzamā un iekļaujošā veidā; uzsver to, ka šīs asamblejas darbs ir ļoti svarīgs, un aicina visus Lībijas iedzīvotājus arī turpmāk respektēt tās neatkarību, lai tā varētu pildīt tai uzticēto uzdevumu;
9. nosoda reģionālo partneru nepārtraukto un slepeno iejaukšanos Lībijas iekšlietās, kas lielā mērā ir veicinājis valsts pakāpenisku iziršanu; aicina Lībijas kaimiņvalstis un citus reģionālos dalībniekus, īpaši Ēģipti un Apvienotos Arābu Emirātus, atturēties no jebkādas rīcības, kas varētu palielināt spriedzi valstī; atzinīgi vērtē nesenos Āfrikas Savienības 2014. gada 3. decembra un Arābu valstu 2015. gada 5. janvāra paziņojumus, kuros pausta aptuveni tāda pati nostāja;
10. pieprasa saglabāt galveno Lībijas iestāžu, īpaši centrālās bankas, Valsts naftas korporācijas un valsts ieguldījumu fonda, neitralitāti, jo ANO tām ir atļāvusi no ārvalstīm saņemt ieņēmumus par naftu; šajā sakarībā aicina izveidot starptautisku pārraudzības mehānismu, lai šos ieņēmumus iesaldētu, izdevumus atļaujot tikai algām, kamēr nav izveidota nacionāla vienotības valdība, kas būtu stimuls karojošajām pusēm vienoties par politisku kompromisu;
11. aicina Lībijas varas iestādes apņemties ievērot augstus pārredzamības standartus valsts ieguves nozarē, lai ieguvēji no Lībijas dabas resursiem būtu visi iedzīvotāji, un jo īpaši pēc iespējas drīzāk sākt ievērot Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (EITI) prasības; aicina Eiropas uzņēmumus, kas darbojas Lībijā, atklāt savus finansiālos darījumus enerģētikas nozarē;
12. pauž dziļas bažas par to, kā naftas uzglabāšanas tankkuģu iznīcināšana, kas notika nesen notikušajās kaujās Lībijas austrumos, ietekmēs vidi;
13. aicina ES un tās dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai atbalstītu ANO un citas nemilitārās iniciatīvas, kuru mērķis ir atrisināt pašreizējo krīzi; konkrētāk, aicina ES un tās dalībvalstis palielināt humanitāro palīdzību, lai mazinātu Lībijas iedzīvotāju ciešanas, īpaši visvairāk skartajos reģionos, un būt gataviem atbildēt uz jebkādu turpmāku stāvokļa pasliktināšanos;
14. uzskata, ka ES nav spējusi izstrādāt un īstenot saprātīgu un visaptverošu stratēģiju, lai palīdzētu īstenot Kadafi režīma krišanai sekojošo pāreju; konkrētāk, pauž nožēlu par to, ka ES dalībvalstu politiskie pasākumi, kas paredzēti Lībijai, pastāvīgi nav saskaņoti un ka EĀDD ir problēmas ar kopīgas un efektīvas ES pieejas sekmēšanu;
15. mudina ES pilnībā izmantot Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu attiecībā uz starpniecību, dialogu un samierināšanu un steidzami atbalstīt starpniecību sadarbībā ar UNSMIL; mudina arī ES atbalstīt to pilsoniskās sabiedrības organizāciju stiprināšanu, jo īpaši sieviešu grupu stiprināšanu, kas cenšas rast valstī daudzajām notiekošajām krīzēm miermīlīgus risinājumus;
16. pauž bažas par to, ka Lībijā nedarbojas tiesu sistēma un taisnīgas tiesvedības standartu ievērošana ir ļoti nepilnīga; aicina Lībijas varas iestādes pilnībā sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu, palīdzot veikt izmeklēšanu un ievērojot tās spriedumus; pauž bažas par Lībijas varas iestāžu nespēju nodrošināt pienākošos procesuālo pamattiesību ievērošanu Starptautiskās Krimināltiesas apsūdzētajām personām Abdulam Al Senusi un Saifam al Islāmam Kadafi; atgādina par kategorisko nāves soda nosodījumu bez izņēmumiem — neatkarīgi no izdarīto noziegumu veida — un aicina Lībiju atcelt nāvessodu; aicina ES apsvērt iespēju atbalstīt centienus uzlabot tiesiskas valsts principa ievērošanu Lībijā;
17. pauž lielas bažas par imigrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu likteni Lībijā, jo viņu jau tā nedrošā situācija turpina pasliktināties; aicina ES un dalībvalstis efektīvi atbalstīt Itālijas slavējamos centienus novērst pieaugošo imigrācijas plūsmu no Ziemeļāfrikas, jo īpaši no Lībijas; uzskata, ka tikko izveidotā ES programma „Operation Triton” nespēj sniegt atbilstošu atbildi uz risināmajām problēmām, un aicina programmu pamatīgi pārskatīt; aicina visas ES dalībvalstis, jo īpaši Itāliju, stingri ievērot ES un starptautiskās bēgļu tiesības, tostarp ievērot neizraidīšanas principu un prasību novērtēt katra individuālo situāciju;
18. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, EĀDD, augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos/ Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Lībijas Pārstāvju palātai, ANO Drošības padomei, ANO Ģenerālajai asamblejai, ANO Cilvēktiesību padomei, Arābu valstu līgai un Āfrikas Savienībai.