Sesijas dokuments
12.1.2015 B8‑0033/2015
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
par stāvokli Lībijā
( 2014/3018(RSP) )
Javier Couso Permuy, Sabine Lösing, Patrick Le Hyaric, Fabio De Masi, João Ferreira, Miguel Viegas, Inês Cristina Zuber, Paloma López Bermejo, Marina Albiol Guzmán, Ángela Vallina, Younous Omarjee, Kostas Chrysogonos, Georgios Katrougkalos, Kostadinka Kuneva, Sofia Sakorafa, Lidia Senra Rodríguez, Marie-Christine Vergiat
GUE/NGL grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Lībijā
( 2014/3018(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2011. gada 16. septembra rezolūciju (S/RES/2009(2011)), 2011. gada 17. marta rezolūciju (S/RES/1973(2011)), 2011. gada 31. oktobra rezolūciju (S/RES/2017(2011)), 2011. gada 2. decembra rezolūciju (S/RES/2022(2011)), 2012. gada 12. marta rezolūciju (S/RES/2040(2012)) un 2014. gada 27. augusta rezolūciju (S/RES/2174(2014)) par Lībiju,
– ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. jūnija, 2014. gada 15. augusta un 2014. gada 20. oktobra secinājumus par Lībiju,
– ņemot vērā to, ka 2014. gada 14. augustā Bernardino Leons tika iecelts par jauno ANO ģenerālsekretāra īpašo pārstāvi Lībijā,
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2014. gada 4. oktobra un 6. novembra paziņojumus par Lībiju,
– ņemot vērā Arābu valstu līgas īpašo sūtņu Lībijā, Eiropas Savienības, Francijas, Vācijas, Itālijas, Maltas, Spānijas, Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu 2014. gada 26. jūlija kopīgo paziņojumu par Lībiju,
– ņemot vērā 2011. gada 15. septembra[1] un 2014. gada 18. septembra[2] rezolūcijas par stāvokli Lībijā,
– ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to 1977. gada papildu protokolus, kā arī bruņotu konfliktu pušu pienākumu visos apstākļos ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un nodrošināt to ievērošanu,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) paziņojumus, UNSMIL un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja 2014. gada 4. septembra kopīgo ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Lībijā un tā 2014. gada 23. decembra papildinājumu par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem Lībijā notiekošajā vardarbībā,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā NATO intervence, tostarp Apvienotās Karalistes īpašo gaisa spēku (SAS) nosūtīšana uz Lībiju 2011. gadā, izraisīja nevainīgu civiliedzīvotāju bojāeju, humanitāro krīzi un smagus postījumus, kas savukārt pilnībā destabilizēja Lībijas valsti un noveda pie pilsoņkara, kurš notiek joprojām; tā kā vardarbības eskalācija Lībiju ir novedusi pie haosa un visaptveroša kara;
B. tā kā bruņoto grupējumu alianse „Lībijas rītausma” kontrolē lielu daļu Lībijas rietumu teritorijas, tostarp Misratu un Tripoli; tā kā bruņotas sadursmes starp Lībijas politiskajām frakcijām, kuras kopš 2014. gada jūlija gandrīz bez pārtraukuma norit Tripolē, Bengāzī un citās valsts daļās, vēl vairāk pasliktina dzīves apstākļus, kā arī palielina pārvietoto un bojāgājušo cilvēku, tostarp bērnu, skaitu;
C. tā kā Lībijā ir divas konkurējošas valdības, kas abas pretendē uz likumīgās valdības statusu: 2012. gadā ievēlētais Vispārējais nacionālais kongress (VNK) Tripolē un 2014. gada jūnijā ievēlētā Pārstāvju palāta (PP), kura pēc tam, kad bruņotie grupējumi pārņēma divas valsts lielākās pilsētas, pārcēlās uz Tobruku un kuru atzīst lielākā daļa starptautiskās sabiedrības; tā kā Lībijas Augstākā tiesa 2014. gada novembrī nolēma, ka 2014. gada jūnijā notikušās vēlēšanas, kuru rezultātā tika izveidota PP, nebija leģitīmas; tā kā PP šo lēmumu nosodīja, apgalvojot, ka tiesneši Tripolē pakļāvušies bruņotā grupējuma „Lībijas rītausma” spiedienam, un atteicās spriedumu atzīt;
D. tā kā valdība Tripolē apsūdz Ēģipti, Saūda Arābiju un Apvienotos Arābu Emirātus (AAE) par atbalstu valdībai Tobrukā, inter alia ar aviouzbrukumiem; tā kā valdība Tobrukā apgalvo, ka Turcija un Katara atbalsta islāmistu bruņotos grupējumus;
E. tā kā visu valsti ir pārņēmuši bruņoti konflikti un citi vardarbības akti, kā arī starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumi, kā rezultātā ir gājuši bojā simtiem cilvēku, notikusi masveida pārvietošana un daudzviet iestājusies humanitārā krīze;
F. tā kā uz spēles ir Lībijas valsts vienotība un vismaz trijos reģionos (Fezānā, Kirēnaikā un Tripolitānijā) pastāv reāls atdalīšanās risks, ja netiks sākta kompromisa risinājuma un samierināšanas procesa īstenošana;
G. tā kā ANO ir izdevies panāk „visu pušu” negribīgu vienošanos sākt sarunas, bet 2015. gada 5. janvārī paredzētā sanāksme tika atlikta uz nenoteiktu laiku; tā kā 2014. gada decembra nogalē notika Dakaras miera un drošības sanāksme, kurā piedalījās tikai trīs valstu vadītāji;
H. tā kā Francija ir paziņojusi, ka apsver jaunu militāru intervenci Lībijā; tā kā 2014. gada 19. decembrī Sāhelas G5 (Čada, Nigēra, Mali, Mauritānija un Burkinafaso) sanāksmē ANO tika aicināta izveidot starptautiskus spēkus; tā kā Lībijas valdība Tobrukā ir lūgusi Arābu valstu līgas palīdzību, bet ir noraidījusi rietumvalstu bruņotu intervenci; tā kā kaimiņvalstis, piemēram, Alžīrija, noraida jebkādu turpmāku ārvalstu militāro intervenci Lībijā;
I. tā kā 2015. gada 4. janvārī Lībijas kara lidmašīna no starptautiski atzītajai valdībai lojāliem spēkiem bombardēja Grieķijas naftas tankkuģi, kas bija pietauvojies krastā, un nogalināja divus apkalpes locekļus; tā kā 2014. gada decembrī „Lībijas rītausmas” spēki ar raķešu triecienu aizdedzināja naftas tvertnes lielākajā naftas ostā Sidrā;
J. tā kā ES 2014. gada decembrī aizliedza visām Lībijas aviosabiedrībām lidot virs ES gaisa telpas gaisa kuģu drošības apsvērumu dēļ; tā kā 2015. gada 6. janvārī Turkish Airlines, pēdējais ārvalstu uzņēmums ar reisiem uz Lībiju, atcēla visus lidojumus uz šo valsti;
K. tā kā 2014. gada 30. decembrī teroristi uzbruka viesnīcai Tobrukā, kur notika PP sesija; tā kā 2014. gada novembrī beidza darboties Lībijas Nacionālā pilsonisko brīvību un cilvēktiesību padome (NCCLHR); tā kā 2014. gada septembrī „Lībijas rītausmas” spēki ielauzās svarīgu valdības iestāžu arhīvos Tripolē, tostarp tieslietu, aizsardzības un iekšlietu ministriju arhīvos, un pārveda uz Misratu lielu skaitu dokumentu;
L. tā kā 2014. gada 11. oktobrī smagas kaujas sākās Nafusas kalnos uz dienvidrietumiem no Varšefanas, kad Zintanas bruņotie grupējumi ar artilēriju apšaudīja un ielenca Kiklas un Kaļas pilsētas; tā kā 2014. gada novembrī kaujinieki sagrāba Kiklu; tā kā arī Lībijas dienvidus ir skārusi vardarbība, jo īpaši 2014. gada oktobra sākumā, kad galvenokārt starp tuaregu un tabu kopienu bruņotajiem grupējumiem sākās kaujas Ubari; tā kā pasliktinājusies ir arī drošības situācija visā valstī kopumā — piemēram, Baidā un Tobrukā ir notikuši uzbrukumi ar automašīnā ievietotiem spridzekļiem;
M. tā kā no 2014. gada augusta nogales līdz oktobra sākumam „Lībijas rītausmas” spēki īstenoja lielu operāciju pret Varšefanas bruņotajiem grupējumiem; tā kā ir ziņots, ka abas puses veica neselektīvu artilērijas apšaudi; tā kā artilērijas apšaudē gāja bojā vairāk nekā 100 cilvēku un tā izraisīja humanitāro krīzi, kuras dēļ 2014. gada decembrī valsts rietumos pārvietoti vismaz 120 000 cilvēku un aizvien biežāk akūti trūkst pārtikas un medikamentu; tā kā ir ziņots, ka 2014. gada novembra beigās Nafusas kalnos (Lībijas rietumos) nogalināti vairāk nekā 170 cilvēki, bet no oktobra vidus līdz decembra vidum Bengāzī (Lībijas austrumos) — aptuveni 450 cilvēki un Ubari (Lībijas dienvidos) — vairāk nekā 140 cilvēki;
N. tā kā tā sauktajiem nemierniekiem piegādātie ieroči nu jau ir izplatījušies pa visu Ziemeļāfriku un tiek izmantoti konfliktos un tādu valstu kā Centrālāfrikas Republika, Mali un Sīrija destabilizācijā, un ir parādījušies arī Alžīrijā;
O. tā kā bruņotie grupējumi Dernā un Sirtā jau ir apliecinājuši solidaritāti ar Islāma valsti (IS); tā kā ir ziņots, ka daļa IS apmācības nometņu atrodas Lībijas austrumos un dienvidos; tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis Lībijā Bernardino Leons ir paziņojis, ka, lai gan karš Lībijā norit nevis starp islāmistiem un viņu pretiniekiem, bet gan drīzāk starp ciltīm, Tripoles un Misratas bruņotajam grupējumam, šķiet, ir ciešas saiknes ar IS; tā kā viņš ir piebildis, ka konflikta turpināšanās gadījumā valstī droši vien tiks izveidotas jaunas IS apmācības nometnes;
P. tā kā bruņoti vīri ir izpostījuši mošejas Tripolē; tā kā ir ziņots, ka 2015. gada 3. janvārī nolaupīti 20 koptu kristieši;
Q. tā kā 2011. gadā NATO dalībvalstis Lībijas konfliktā ievērojami atbalstīja vienu pilsoņkarā iesaistīto pusi — kas ir starptautisko tiesību pārkāpums —, apgalvojot, ka lidojumu aizlieguma zona un ieroču piegāde (tā sauktajiem) nemierniekiem atbilst koncepcijai par pienākumu aizsargāt (R2P);
R. tā kā pēc UNSMIL aplēsēm kauju dēļ iekšzemē pārvietoto Lībijas iedzīvotāju skaits ir vismaz 100 000 un vēl 150 000, tostarp daudzi ieceļojušie strādājošie, ir devušies prom no valsts, lai meklētu patvērumu ārzemēs;
S. tā kā dažādi bruņotie grupējumi daudzus migrantus, jo īpaši no Subsahāras Āfrikas, patvaļīgi aiztur; tā kā ir ziņots, ka simtiem migrantu un bēgļu, bēgot no vardarbības Lībijā, ir gājuši bojā, mēģinot šķērsot Vidusjūru, lai nokļūtu Eiropā; tā kā saskaņā ar Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju (UNHCR) Vidusjūrā gājuši bojā vairāk nekā 3419 cilvēki, no kuriem daudzi bēguši no Lībijas;
T. tā kā uz Lībiju joprojām attiecas ANO Drošības padomes 2011. gadā noteiktais starptautiskais ieroču embargo; tā kā, lai gan embargo ir spēkā, NATO dalībvalstis un sabiedrotie (galvenokārt ASV, Francija, Apvienotā Karaliste, Katara un AAE), kā arī inter alia Kanādas uzņēmums Aeryon Labs Inc.[3] ieroču embargo ir pārkāpuši; tā kā par spīti embargo ieroču plūsma uz Lībiju nav mitējusies;
U. tā kā 2013. gada maijā ES izveidoja ES robežu palīdzības misiju (EUBAM) Lībijā, lai sniegtu militāru atbalstu Lībijas iestādēm robežu aizsardzībā un kontrolē; tā kā šīs misijas galvenais uzdevums ir novērst bēgļu plūsmas un migrāciju uz Eiropu, kā arī nodot valsts kontrolē naftas atradnes un pārstrādes uzņēmumus; tā kā EUBAM Libya, kura izmaksā EUR 30 miljonus, ir visdārgākā misija, ko ES jebkad ir sākusi; tā kā puse budžeta tiek iztērēta privātiem apsardzes uzņēmumiem;
V. tā kā ar naftu bagātajos valsts austrumos, kur atrodas desmitās lielākās apstiprinātās naftas rezerves pasaulē un lielākās rezerves Āfrikā, saasinās cīņas par naftas termināļiem un naftas ostām; tā kā 80 % Lībijas IKP ir atkarīgi no naftas nozares; tā kā pirms NATO intervences naftas ieguves apjoms bija 1,6 miljoni barelu dienā, bet pēc tam samazinājās līdz mazāk nekā 200 000 bareliem dienā, palielinājās līdz 800 000 bareliem dienā 2014. gada oktobrī, tagad ir aptuveni 350 000 barelu dienā un, domājams, samazināsies vēl vairāk,
1. atkārtoti nosoda NATO aizgādnībā notikušo Francijas, Apvienotās Karalistes, ASV un Kanādas vadīto 2011. gada militāro intervenci Lībijā, kas ir novedusi pie pašreizējās situācijas;
2. stingri iebilst pret jebkādu turpmāku militāru intervenci šajā valstī; tomēr uzsver nepieciešamību visām pusēm iesaistīties miermīlīgā un politiskā dialogā; aicina visas puses vienoties par tūlītēju pamieru un karadarbības izbeigšanu kā priekšnosacījumu iesaistei Lībijas vadītā iekļaujošā politiskā dialogā ar mērķi sākt samierināšanu un palīdzēt atjaunot stabilitāti valstī;
3. pauž dziļas bažas par valsts pašreizējo ekonomisko un politisko sabrukumu, kas pasliktina iedzīvotāju nestabilo situāciju; uzsver savu apņemšanos atbalstīt Lībijas suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti;
4. atkārtoti pauž atbalstu visu tautu neatņemamajām tiesībām piekļūt savas valsts resursiem un pārvaldīt tos; tāpēc nosoda uzbrukumus svarīgai naftas infrastruktūrai, kas ir būtiska Lībijas iedzīvotāju labklājībai; atgādina, ka Lībijas nafta pieder Lībijas tautai un ka to nedrīkstētu kontrolēt nekādi grupējumi;
5. pauž nožēlu par vardarbības saasināšanos Lībijā; nosoda vardarbības lietošanu, kuras rezultātā daudzi civiliedzīvotāji ir ievainoti, nogalināti vai pārvietoti; aicina saukt pie atbildības tos, kuri ir vainīgi cilvēktiesību pārkāpumos vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumos;
6. mudina visas puses atturēties no starptautisko tiesību pārkāpumiem, jo īpaši jebkādas rīcības, kas var tikt uzskatīta par kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, tostarp neselektīviem uzbrukumiem, uzbrukumiem ārstniecības objektiem, piespiedu pazušanas, slepkavošanas, ķīlnieku saņemšanas, spīdzināšanas un cita veida sliktas izturēšanās;
7. atgādina visām pusēm, kas iesaistītas kaujās Lībijā, ka tām ir saistoši attiecīgie starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību noteikumi; atgādina, ka visām pusēm jāievēro aizliegums tieši uzbrukt civiliedzīvotājiem un civiliem objektiem, piemēram, slimnīcām, skolām, lidostām un ostām;
8. mudina šā reģiona valstis, Arābu valstu līgu un Āfrikas Savienību atbalstīt sadursmju tūlītēju pārtraukšanu un konstruktīvu iesaistīšanos risinājuma meklēšanā; šajā sakarā atbalsta tādas iniciatīvas kā Alžīrijas ierosinājumu sadarbībā ar Lībijas kaimiņvalstīm sākt valsts mēroga dialogu starp karojošajām pusēm;
9. jo īpaši mudina Sāhelas, Magribas un Mašrikas valstis koordinēt savus centienus liegt teroristu grupējumiem šķērsot robežas un patverties drošībā Sāhelas reģionā; aicina minētās valstis uzlabot sadarbību un koordināciju, lai izstrādātu iekļaujošas un efektīvas stratēģijas ar mērķi novērst šo grupējumu darbības izvēršanos, kā arī visu veidu ieroču izplatīšanos un starptautisko organizēto noziedzību šajā reģionā;
10. prasa pārtraukt visu ieroču eksportu un piegādes Lībijā un reģionā, kā arī ieroču eksportu uz Persijas līča valstīm, un prasa, lai Persijas līča valstis pārtrauktu finansēt visus bruņotos grupējumus un lai rietumvalstis pārtrauktu to darīt netieši, proti, vairs neiegādātos naftu no atradnēm, kuras kontrolē bruņotie grupējumi; prasa izmeklēt saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1970 noteiktā ieroču embargo pārkāpumus;
11. atgādina, ka ES, daudzas tās dalībvalstis un ASV, kas gadu desmitiem atbalstīja M. Kadafi un vēlāk NATO militāro intervenci Lībijā, ir īpaši atbildīgas par pašreizējo stāvokli Lībijā;
12. pauž dziļas bažas par humanitāro krīzi Lībijā, kuras dēļ tūkstošiem bēgļu ir nācies pamest valsti; mudina Padomi, Komisiju un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi visus nepieciešamos finanšu līdzekļus un cilvēkresursus darīt pieejamus palīdzībai bēgļiem; uzsver nepieciešamību nodrošināt pienācīgu humāno palīdzību pārvietotajām personām;
13. prasa ES nekavējoties mainīt politiku attiecībā uz bēgļiem no Ziemeļāfrikas; atkārtoti apstiprina savu nostāju attiecībā uz Frontex un uzskata, ka, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punktā iestrādāto neizraidīšanas principu, šī aģentūra nedrīkst veikt darbības, kuru rezultātā personas tiktu nogādātas atpakaļ Lībijā vai jebkurā citā valstī, kur viņu dzīvība būtu apdraudēta;
14. prasa ES pārtraukt EUBAM Libya darbību, jo tā vēl vairāk militarizē Lībijas robežu un izraisa bēgļu nāvi; uzskata, ka ES uz Lībiju ir jāsūta tikai humānā un civilā palīdzība;
15. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu prezidentiem un parlamentiem, EUBAM Libya un UNSMIL, kā arī Lībijas valdībai un Pārstāvju palātai.