Sesijas dokuments
14.1.2016
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
par miera procesa veicināšanu Kolumbijā
( 2015/3033(RSP) )
Ramón Jáuregui Atondo, José Blanco López, Nicola Danti, Monika Flašíková Beňová, Karoline Graswander-Hainz, Enrique Guerrero Salom, Richard Howitt, Jude Kirton-Darling, Javi López, Marlene Mizzi, Inmaculada Rodríguez-Piñero Fernández, Elena Valenciano, Carlos Zorrinho
S&D grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par miera procesa veicināšanu Kolumbijā
( 2015/3033(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā daudzās rezolūcijas par stāvokli cilvēktiesību jomā Kolumbijā, tai skaitā 1996. gada 18. aprīļa, 1997. gada 12. jūnija, 1998. gada 12. marta un 14. maija, 1999. gada 11. marta un 2000. gada 7. septembra rezolūciju,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Kolumbijā, tai skaitā 1996. gada 14. marta un 24. oktobra, 1997. gada 18. septembra un 1999. gada 14. janvāra rezolūciju,
– ņemot vērā 2001. gada 1. februāra rezolūciju par iniciatīvu “Plan Colombia” un atbalstu miera procesam Kolumbijā, kā arī 2001. gada 4. oktobra un 2002. gada 14. marta rezolūciju par Kolumbiju,
– ņemot vērā īpašās saiknes, kas vieno ES un Kolumbiju, un it īpaši 2012. gada 26. jūlijā parakstīto Daudzpusējo tirdzniecības nolīgumu starp Kolumbiju un Peru, no vienas puses, un ES un tās dalībvalstīm, no otras puses,
– ņemot vērā 2015. gada 23. septembrī Havanā parakstīto kopīgo paziņojumu Nr. 60 par nolīgumu, ar ko izveido īpašu jurisdikciju mieram,
– ņemot vērā kopīgo projektu nolīgumam par konflikta upuriem, par kuru vienošanās tika panākta 2015. gada 15. decembrī Havanā,
– ņemot vērā 44. punktu Eiropas Parlamenta Delegācijas attiecībām ar Eiropas un Latīņamerikas Parlamentāro asambleju (EuroLat) ziņojumā ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienas (CELAC) II samitam Briselē par Kolumbijas valdības un Kolumbijas Revolucionāro bruņoto spēku (FARC) iekšējā konflikta izbeigšanu,
– ņemot vērā ES un CELAC II samita beigās 2015. gada 11. jūnijā pieņemto Briseles deklarāciju,
– ņemot vērā Savienības augstās pārstāves Federica Mogherini 2015. gada 24. septembra paziņojumu par vienošanos par pārejas tiesiskumu Kolumbijā, kā arī viņas 2015. gada 1. oktobra paziņojumu, ar kuru Eamon Gilmore ieceļ par īpašo sūtni miera procesā Kolumbijā,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā ES un Kolumbija kopš 2013. gada uztur ciešas ekonomiskās un tirdzniecības sadarbības satvaru, kas noteikts Daudzpusējā tirdzniecības nolīgumā starp Kolumbiju un Peru, no vienas puses, un Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no otras puses, kura galīgais mērķis ir ne tikai veicināt nolīguma pušu ekonomiskos sakarus, bet arī izveidot alianses, kas neaprobežojas ar vienkāršu savstarpēju tirdzniecību, bet stiprina miera procesu, demokrātiju un šo valstu iedzīvotāju labklājību;
B. tā kā minētā nolīguma ietvaros ir paredzēts, ka ES atcels Kolumbijas pilsoņiem piemēroto vīzu režīmu, par ko vienošanās tika panākta 2015. gada jūnijā notikušajā ES un CELAC II samitā;
C. tā kā šīs ciešās attiecības sniedzas līdz pat starptautiskajai sadarbībai svarīgu kopēju lietu jomās, tādās kā cīņa par mieru un cīņa pret terorismu, un tā kā ir īpaši jāuzsver, ka kopš ES un Kolumbijas pamatnolīguma par ES līdzdalību krīzes pārvarēšanas operācijās parakstīšanu 2014. gadā Kolumbijas militārie spēki sadarbojas ar ES militārajiem spēkiem starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās saskaņā ar ANO principiem;
D. tā kā, parakstot dokumentu “Vispārējā vienošanās par konflikta izbeigšanu un stabila un ilgstoša miera veidošanu”, 2012. gada 26. novembrī Havanā (Kubā) tika izveidots t. s. Diskusiju galds (Mesa de Conversaciones), proti, platforma Kolumbijas valdības un FARC diskusijām, tādējādi īstenojot Kolumbijas tautas vēlēšanos dzīvot mierā un it īpaši atzīstot to, ka miera veidošana ir visu iedzīvotāju kopīga lieta, ka valstij visā savā teritorijā ir jāveicina cilvēktiesības un ka taisnīga ekonomiskā un sociālā attīstība ir miera garants un vienlaikus priekšnoteikums iekļaujošai un ilgtspējīgai valsts izaugsmei;
E. tā kā dažādos sarunu posmos to dalībnieki Havanā panāca vienošanās par jaunu Kolumbijas lauku vidi un visaptverošu agrāro reformu, politisko līdzdalību un demokrātisko atvērtību miera veidošanai un par risinājumu nelegālo narkotiku problēmai;
F. tā kā 2015. gada 23. septembrī Kolumbijas valdība un FARC paziņoja par tāda nolīguma noslēgšanu, ar kuru izveido īpašu jurisdikciju mieram, lai ņemtu vērā upuru tiesības un sniegtu ieguldījumu stabila un ilgstoša miera veidošanā, un kura īstenošanas nolūkā puses vienojās ieviest visaptverošu patiesības, tiesiskuma, nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas un neatkārtošanas sistēmu, kas ietver arī Patiesības noskaidrošanas, līdzāspastāvēšanas un neatkārtošanas komisijas izveidi, kā arī vienošanās par nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu konflikta upuriem;
G. tā kā, panākuši vienošanos par t. s. pārejas tiesiskumu, sarunu dalībnieki spēra izšķirošu soli miera panākšanas virzienā, kas šķiet neatgriezenisks arī tāpēc, ka abas puses vienojās miera panākšanai atvēlēt ne vairāk kā sešus mēnešus, par termiņu nosakot 2016. gada 23. martu;
H. tā kā 2015. gada 15. decembrī Kolumbijas valdība un FARC paziņoja par nolīguma par konflikta upuriem — “Visaptveroša patiesības, tiesiskuma, nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas un neatkārtošanas sistēma” — noslēgšanu, kurā iekļauta arī īpašās jurisdikcijas mieram izveide un vienošanās par cilvēktiesībām; tā kā ar šo nolīgumu tiek izveidota Patiesības, līdzāspastāvēšanas un neatkārtošanas komisija un Īpašā vienība to personu meklēšanai, kuras tiek uzskatītas par pazudušām saistībā ar bruņoto konfliktu vai tā dēļ;
I. tā kā šis nolīgums ir būtisks solis uz priekšu stabila un noturīga miera veidošanā un atzīst visus bruņotā konflikta upurus, turklāt ne tikai upuru statusā, bet arī un galvenokārt kā pilsoņus, kuriem ir tiesības, it īpaši tiesības piedalīties patiesības noskaidrošanā un saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas viņiem tika nodarīts konflikta dēļ;
J. tā kā īpašas jurisdikcijas mieram izveide ir atbildes reakcija uz nepieciešamību pēc īpašas starptautiskajām tiesībām atbilstošas tiesu sistēmas, kas sodītu par vardarbīgiem noziegumiem atbildīgās personas un atlīdzinātu konflikta upuriem nodarītais kaitējumu, kā arī vienlaikus atvieglotu atteikšanos no ieročiem;
K. tā kā Kolumbijas valdība, tās likumdošanas palāta un Kolumbijas tauta var suverēni noteikt šīs īpašās jurisdikcijas mieram parametrus un tā kā šo jurisdikciju veidos tiesu palātas un īpaša miera procesa nolūkā izveidota tiesa, kuras galvenais uzdevums būs izbeigt nesodāmību, noskaidrot patiesību un sodīt konflikta laikā pastrādāto noziegumu, it īpaši smagāko un izplatītāko noziegumu, izdarītājus, tādējādi nodrošinot neatkārtošanos un veicinot nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu upuriem;
L. tā kā šī īpašā jurisdikcija:
- atzīst nepieciešamību sodīt konflikta laikā pastrādāto noziegumu izdarītājus, pat ja viņi ir atzinuši savu vainu;
- paredz diferencētu ieslodzījuma režīmu — atkarībā no tā, cik agri tiesājamie ir atzinuši savu vainu smagu noziegumu pastrādāšanā, vai arī vispār ir atzinuši savu vainu šādu noziegumu pastrādāšanā, — notiesāšanas gadījumā sodam attiecīgi variējot no 5 līdz 8 gadiem un līdz pat 20 gadiem, un atšķirīgu reālās brīvības atņemšanas soda izpildes režīma vietu un apstākļus — arī atkarībā no vainas atzīšanas;
- paredz, ka, beidzoties karadarbībai, Kolumbijas valsts piešķirs pēc iespējas plašāku amnestiju par politiskajiem un ar tiem saistītajiem noziegumiem saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām, no šādas amnestijas piešķiršanas izslēdzot tos, kas pastrādājuši noziegumus pret cilvēci, genocīdu, smagus kara noziegumus un citus smagus noziegumus, tādus kā ķīlnieku sagrābšana, spīdzināšana, piespiedu pārvietošana, piespiedu pazušana, sodīšana ar nāvi bez tiesas sprieduma un seksuālā vardarbība;
M. tā kā stabila un noturīga miera veidošana Kolumbijā, izbeidzot vairāk nekā 50 gadus ilgušo iekšējo bruņoto konfliktu, kas ir radījis miljoniem upuru, ir pirmkārt Kolumbijas, bet arī Eiropas Savienības un starptautiskās sabiedrības prioritāte, kā to pierāda daudzie dažādu valstu un reģionālu un starptautisku institūciju, tostarp pašas Eiropas Savienības, paziņojumi, kuros pausts atbalsts miera procesam,
1. ļoti atzinīgi vērtē nolīgumu, ar ko izveido īpašu jurisdikciju mieram, kas ir apmierinošs risinājums sarunu galvenajam un visproblemātiskākajam jautājumu, un atzinīgi vērtē arī lēmumu atvēlēt galīgā miera līguma parakstīšanai sešus mēnešus, par termiņu nosakot 2016. gada 23. martu;
2. atzinīgi vērtē arī vienošanos, kas 2015. gada 15. decembrī tika panākta par Kolumbijas valdības un Kolumbijas Revolucionāro bruņoto spēku (FARC) Vispārējā nolīguma darba kārtības 5. punktu “Upuri”, kas paredz izveidot Patiesības noskaidrošanas, līdzāspastāvēšanas un neatkārtošanas komisiju, īpašu vienību to personu meklēšanai, kuras tiek uzskatītas par pazudušām saistībā ar bruņoto konfliktu vai tā dēļ, īpašu jurisdikciju mieram un konkrētus nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas pasākumus;
3. atzīst, ka tas ir sarunu vešanas un bruņoto konfliktu risināšanas vēsturē unikāls nolīgums, jo tā centrā ir konflikta upuri un tā prioritātes ir patiesība, taisnība, kaitējuma atlīdzināšana un neatkārtošana, un ka tāpēc tas ir taisnīgs nolīgums, kas nepieļauj nekādu nesodāmību;
4. uzskata, ka gan nesenā nolīguma par konflikta upuriem parakstīšana, gan citu tādu vienošanos apstiprināšana, kuras iepriekš tika panāktas attiecībā uz visaptverošu agrāro reformu, politisko līdzdalību un demokrātisko atvērtību miera veidošanai un risinājumu nelegālo narkotiku problēmai, ir izšķiroši soļi ceļā uz Kolumbijas sabiedrības atbalstīta galīgā miera līguma noslēgšanu, kas ļaus panākt stabilu un ilgstošu mieru, izbeidzot pusgadsimtu ilgušo iekšējo bruņoto konfliktu, un it īpaši ņemt vērā konflikta upuru tiesības uz nodarītā fiziskā, morālā un materiālā kaitējuma pilnīgu, patiesu un taisnīgu atlīdzināšanu;
5. aicina pašlaik notiekošo procesu paplašināt, tajā iekļaujot arī Nacionālo atbrīvošanas armiju (ELN) vai attiecīgā gadījumā sākt paralēlu sarunu procesu, kas noritētu ar līdzīgiem nosacījumiem un paredzot līdzīgus termiņus;
6. pauž vēlmi, lai sarunas sekmīgi beigtos pēc iespējas ātrāk un katrā gadījumā 23. septembrī Havanā noteiktajā sešu mēnešu termiņā, lai 2016. gada 23. marts iezīmētu galīgas konflikta beigas un pavērsienu Kolumbijas mūsdienu vēsturē;
7. atzīst gan Kolumbijas valdības, gan FARC demonstrētos politiskos centienus, reālismu un neatlaidību savu antagonistisko nostāju tuvināšanā un tādas saistību uzņemšanās telpas pakāpeniskā izveidē, kura ir ļāvusi sasniegt progresu sarunās par visu Kolumbijas iedzīvotāju kārotā stabila un ilgstoša miera panākšanu, garantējot šāda konflikta neatkārtošanos;
8. atkārtoti norāda, ka vardarbība nav leģitīma politiskās cīņas metode, un aicina tās atbalstītājus pieņemt demokrātiju ar visām no tās izrietošajām sekām un prasībām un spert pirmo soli šajā virzienā, galīgi un uz visiem laikiem atsakoties no ieročiem un savas idejas un ambīcijas aizstāvot ar demokrātisku noteikumu un tiesiskuma palīdzību; šajā sakarā aicina ievērot opozīcijas tiesības īstenot savu politisko darbību, nesaskaroties ar sistemātisku vajāšanu, no kuras tā ir vēsturiski cietusi;
9. atzīst arī līdzšinējo svarīgo lomu, kāda ir bijusi Kubai un Norvēģijai kā miera procesa garantiem un Čīlei un Venecuēlai kā miera procesu pavadošajām valstīm, īpašu pateicību izsakot pāvestam Franciskam par viņa vadošo morālo lomu un centieniem veicināt ilgotā miera panākšanu Kolumbijā;
10. atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini 2015. gada 1. oktobra lēmumu iecelt bijušo Īrijas Republikas premjerministra vietnieku un bijušo ārlietu un tirdzniecības ministru Eamon Gilmore par īpašo Eiropas Savienības sūtni miera procesā Kolumbijā; apņemas darīt visu nepieciešamo, lai jaunajam īpašajam sūtnim pēc iespējas drīzāk nodrošinātu budžeta līdzekļus, kas vajadzīgi viņa svarīgās misijas sekmīgai izpildei; aicina īpašo sūtni tikties ar abu pušu pārstāvjiem;
11. atkārtoti pauž gatavību sniegt visu nepieciešamo palīdzību, lai atbalstītu galīgā miera līguma īstenošanu, un šajā sakarā atkārtoti aicina Eiropas Savienības dalībvalstis izveidot trasta fondu pēckonflikta posmam; uzskata, ka šis fonds būtu jāpārvalda, abām pusēm vienojoties, un ka tam vajadzētu būt tieši pieejamam kopienām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;
12. atzinīgi vērtē lēmumu piešķirt plašu amnestiju vai apžēlošanu par tādiem politiskiem un ar tiem saistītiem noziegumiem, kas saistīti ar minēto konfliktu, un mudina Kolumbijas valdību pieņemt valsts tiesību aktu, ar ko skaidri nosaka politiskos noziegumus un vieš skaidrību arī par citiem izplatītiem noziegumiem, tādiem kā nelegāla narkotiku tirdzniecība, un par tās iespējamo saikni ar politiskajiem noziegumiem; atzīmē, ka saskaņā ar pašreiz spēkā esošajiem Kolumbijas tiesību aktiem par politiskiem noziegumiem tiek uzskatīti noziegumi, kas apdraud konstitucionālo režīmu, it īpaši nemieri, musināšana un sacelšanās;
13. ar gandarījumu atzīmē, ka, neparedzot amnestiju vai apžēlošanu par noziegumiem pret cilvēci, par genocīdu un par smagiem kara noziegumiem, miera līgums ir pielāgots starptautiskajām krimināltiesībām un humanitārajām tiesībām, kā arī cilvēktiesību jomā piemērotajiem starptautiskajiem instrumentiem un normām;
14. uzsver nepieciešamību ieviest efektīvas sistēmas, kas ļautu izvērtēt saikni starp nelegālas narkotiku tirdzniecības noziegumiem un bruņoto konfliktu, izvairoties minētās jurisdikcijas kompetencē iekļaut ārpus bruņotā konflikta konteksta pastrādātos noziegumus;
15. uzskata par būtisku, lai noziegumu pastrādātājiem piespriestais sods veicinātu upuriem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas mērķa sasniegšanu un samierināšanas politikas īstenošanu, un tāpēc atbalsta ideju, ka mazāk smagu noziegumu pastrādātājiem, kas ir atzinuši savu vainu, sods būtu jāizcieš ārpus cietuma, lai viņi varētu sniegt ieguldījumu upuriem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanā un atjaunotu saikni ar attiecīgo kopienu;
16. atzinīgi vērtē pušu panākto vienošanos, kas paredz, ka, tiklīdz būs parakstīts galīgais miera līgums, tiks izveidota Patiesības noskaidrošanas, līdzāspastāvēšanas un neatkārtošanas komisija kā neatkarīgs un objektīvs ārpustiesas rakstura mehānisms notikušā patiesa vēsturiskā apraksta kopīgai izstrādei, jo veidot uz samierināšanos balstītu nākotni un nodrošināt visu upuru tiesību ievērošanu ir iespējams tikai, pamatojoties uz godīgu pagātnes aprakstu un pilnīgu atbildības uzņemšanos;
17. pauž stingru atbalstu notiekošajām sarunām, kuru mērķis ir iespējami drīz panākt galīgu vienošanos par uguns pārtraukšanu un jebkādas karadarbības pilnīgu izbeigšanu līdz 2016. gada 23. martam; šajā sakarā aicina visus Kolumbijas politiskos spēkus censties panākt vienprātību attiecībā uz minēto nolīgumu, lai tas attiecīgā gadījumā saņemtu maksimālu iedzīvotāju atbalstu un līdz ar to varētu kļūt par pirmo un labāko soli sociālās samierināšanas virzienā, kas neapšaubāmi ir ļoti svarīga, lai pārvarētu tik daudzus gadus ilgušo vardarbību, kura ir radījusi milzīgu skaitu upuru;
18. atkārtoti prasa, lai Kolumbijas politiskā sistēma un tās institūcijas visā valstī garantētu pilnīgu un pastāvīgu cilvēktiesību ievērošanu; uzskata, ka valstī, kurā piecdesmit konflikta gadi reizēm izraisīja likumā neparedzētu reakciju un tiesiskai valstij un cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanai neatbilstošu rīcību valsts institūcijās, ir pilnībā jāizskauž vardarbības subkultūra; šajā sakarā prasa aizsargāt cilvēktiesību aizstāvjus Kolumbijā, kā arī prasa no šīm pilsoniskajām organizācijām vislabāko un uzticīgāko sadarbību, lai Kolumbijā atjaunotu uz samierināšanos balstītu līdzāspastāvēšanu;
19. atzinīgi vērtē Kolumbijas bruņoto spēku neseno paziņojumu par Kolumbijas militārās doktrīnas pārskatīšanu nolūkā pielāgot un sagatavot bruņotos spēkus, lai tie efektīvi un elastīgi reaģētu uz jaunajiem sarežģītajiem uzdevumiem pēckonflikta posmā, vienlaikus kalpojot par miera līgumu garantu; tāpat arī uzskata, ka FARC nesenais paziņojums par militārās apmācības pārtraukšanu, lai turpmāk nodotos politiskajai un kultūras apmācībai saistībā ar bruņotā konflikta izbeigšanas procesu, ir vēl viens daudzsološs solis pareizajā virzienā;
20. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, pašreizējai ES prezidentūrai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Savienības un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai, kā arī Kolumbijas Republikas valdībai un Kongresam.