Sesijas dokuments

 

B8-0324/2016

2.3.2016

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu,

saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu

par stāvokli Eritrejā

( 2016/2568(RSP) )

Davor Ivo Stier, Lars Adaktusson, Lara Comi, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Michael Gahler, György Hölvényi, Roberta Metsola, Maurice Ponga, Cristian Dan Preda, Fernando Ruas, Antonio Tajani, Bogdan Brunon Wenta, Joachim Zeller

PPE grupas vārdā

 

B8-0324/2016

Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Eritrejā

( 2016/2568(RSP) )

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 27. maija debates par ES attīstības palīdzību Eritrejai pēc tam, kad bija iegūti pierādījumi par cilvēktiesību pārkāpumiem,

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā Sheila B. Keetharuth 2015. gada 28. oktobra paziņojumu ANO ģenerālās asamblejas 70. sesijā,

–  ņemot vērā ANO Izmeklēšanas komisijas Eritrejas cilvēktiesību jautājumos 2015. gada 4. jūnija ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1907 (2009), ar ko noteica ieroču embargo attiecībā uz Eritreju un ceļošanas aizliegumus tās vadītājiem un nolēma iesaldēt dažu valsts politisko un militāro amatpersonu aktīvus pēc tam, kad Eritrejas valdība tika apsūdzēta par palīdzības sniegšanu Al-Shabaab Somālijā un it kā atteikšanos atvilkt armijas spēkus no apstrīdētās robežas ar Džibuti,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2023 (2011), ar kuru pastiprināja sankcijas pret Eritreju,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2244 (2015), ar kuru pagarināja ieroču embargo attiecībā uz Somāliju un Eritreju,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 1. marta Lēmumu 2010/127/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Eritreju[1], kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/414/KĀDP[2] un ar Padomes 2012. gada 15. oktobra Lēmumu 2012/632/KĀDP[3],

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija Regulu (ES) Nr. 667/2010 par dažiem ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz Eritreju[4],

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2014. gada 18. septembra paziņojumu par politiskajiem ieslodzītajiem Eritrejā,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2016. gada 18. februāra secinājumus par migrāciju,

–  ņemot vērā 2015. gada 12. novembra Valletas samita secinājumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz stingru apņēmību sekmēt un aizsargāt cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu visā pasaulē, un tā kā šie principi ir iestrādāti ES dibināšanas līgumos;

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā ir noteikts, ka ES, rīkojoties starptautiskajā arēnā, ir jāievēro tie paši principi, kas ir likti tās izveides, attīstības un paplašināšanās pamatā un ko tā mēģina popularizēt pēc iespējas plašāk: demokrātija, tiesiskas valsts, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas ievērošana, vienlīdzības un solidaritātes principi, kā arī visu Apvienoto Nācijas Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana;

C.  tā kā — kā norādījis ANO īpašais referents par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā — ir trīs galvenās jomas, kas rada bažas, proti: īstenot ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, tostarp tiesības uz pienācīgu mājokli, kontrabanda un nelegālā tirdzniecība un pieaugošais nepavadītu nepilngadīgo skaits, kas ir daļa no vairāk nekā 5 000 cilvēkiem, kuri katru mēnesi pamet valsti;

D.  tā kā galvenais iemesls joprojām ir valsts dienests, kas būtībā ir piespiedu darbs; tā kā tas ietver nesamērīgu sodu par nebūtiskām kļūdām un bailes par iespējamību atrasties valsts dienestā desmitiem gadus; tā kā valdība aizbildinās ar valsts integritātes aizstāvību un valsts pašpietiekamības nodrošināšanu;

E.  tā kā kopš 2015. gada sākuma Eritrejā ir pieaudzis tiesību uz pienācīgu mājokli apdraudējums, ko ir radījušas piespiedu izlikšanas no mājokļiem; tā kā aptuveni 800 mājas jau ir nojauktas Asmarā un vairākos citos ciematos netālu no Asmaras, kā arī citās pilsētās, piemēram, Adi Kejhā; tā kā piespiedu izlikšanas no mājokļiem un mājokļu nojaukšanas rezultātā apmēram 3 000 cilvēku ir palikuši bez pajumtes;

F.  tā kā 2015. gada 26. jūnijā simtiem Eritrejas bēgļu piedalījās demonstrācijā Āfrikas Savienības mītnes priekšā, pieprasot reģionālajām organizācijām viņu dzimtenē veicināt demokrātiskas reformas; tā kā protestētāji vainoja ilgtermiņa Eritrejas prezidentu Isaias Afewerki diktatūras ieviešanā un mudināja Āfrikas Savienību rīkoties;

G.  tā kā saskaņā ar ANO Izmeklēšanas komisiju Eritrejas cilvēktiesību jautājumos šīs valsts valdība veic sistemātiskus, plašus un rupjus cilvēktiesību pārkāpumus, un neuzņemas atbildību par tiem; tā kā saistībā ar kopējo tiesiskuma trūkumu tiesību un brīvību īstenošana ir nopietni traucēta; tā kā turklāt tādi pārkāpumi kā ārpustiesas sodīšana ar nāvi, spīdzināšana (tostarp seksuāla spīdzināšana), valsts dienests un piespiedu darbs var būt noziegumi pret cilvēci;

H.  tā kā saskaņā ar ziņojumu „Cilvēku kontrabanda un tirdzniecība maršrutā Āfrikas rags — Vidusjūras reģiona centrālā daļa”, ko sagatavoja Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) drošības sektora programma (ISSP) un Nairobi bāzētais fonds Sahan, Eritrejas diplomāti un Sarkanās jūras valsts ievērojami pilsoņi ir masveidā iesaistīti cilvēku tirdzniecībā un kontrabandā Āfrikas raga reģionā;

I.  tā kā organizācija "Reportieri bez robežām" 2015. gadā Eritreju klasificēja kā vissliktāko valsti attiecībā uz preses brīvību, ierindojot to pat aiz Ziemeļkorejas;

J.  tā kā Human Rights Watch uzsver, ka reliģijas brīvība Eritrejā nepastāv; tā kā valdība intensīvi vajā iedzīvotājus, kuri praktizē kādu no reliģijām, kas nav viena no četrām tās atzītajām; tā kā pat atzītu reliģiju gadījumā valdība iejaucas reliģijas praktizēšanā;

K.  tā kā ES sākotnēji 2010. gada martā noteica sankcijas Eritrejai, lai īstenotu ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1907 (2009), un tā kā sankcijas ietvēra ieroču embargo, ceļošanas ierobežojumus un aktīvu iesaldēšanu attiecībā uz personām, kas apdraud mieru un nacionālo izlīgumu;

L.  tā kā 2016. gada 28. janvārī Eritrejas nacionālās attīstības ministrs un ES delegācijas vadītājs 11. Eiropas Attīstības fonda (EAF) ietvaros Asmarā parakstīja nacionālo indikatīvo programmu (NIP) par EUR 200 miljonu piešķiršanu turpmākiem pieciem gadiem; tā kā darbības būtu jākoncentrē uz atjaunojamiem energoresursiem, pārvaldību un valsts finanšu pārvaldību, it īpaši enerģētikas nozarē;

M.  tā kā 2015. gada 13. novembrī Parlamenta Attīstības komiteja lūdza Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu ņemt vērā secinājumus, kas nosūtīti EAF komitejai par nacionālās indikatīvās programmas projektu Eritrejai, kuros ir minēti Eritrejas režīma pastrādātie plaša mēroga un smagie cilvēktiesību pārkāpumi, tas, ka uz šo režīmu nevar paļauties kā uz attīstības sadarbības partneri, visuresošā korupcija un faktiski neesošā publiskās finanšu pārvaldības pārredzamība, kā arī iespējamība, ka migrācijas pārvaldībai paredzētais EAF finansējums tiks izmantots neparedzētiem mērķiem; tā kā Attīstības komiteja aicināja EAF komiteju nepieņemt NIP un sagaidīt, kad beigsies turpmākās apspriedes;

N.  tā kā EAF komiteja 2015. gada 19. novembrī vienbalsīgi pieņēma NIP Eritrejai bez jebkādām būtiskām izmaiņām Komisijas sākotnējā priekšlikumā;

O.  tā kā Eiropas valstu valdības cīnās, lai tiktu galā ar arvien lielāku skaitu bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu, kas ieceļo, šķērsojot Vidusjūru, un pa citiem neatbilstīgiem maršrutiem; tā kā saskaņā ar ANO aplēsēm 9 % no Eritrejas 4,5 miljoniem iedzīvotāju jau ir devušies bēgļu gaitās; tā kā 2015. gadā eritrejieši, kas meklēja patvērumu Eiropā, bija ceturtā lielākā grupa pēc Sīrijas, Irākas un Afganistānas iedzīvotājiem,

1.  aicina Eritrejas iestādes atbrīvot visus politieslodzītos, reformēt un saīsināt valsts dienesta pienākumu, pārtraukt visu veidu piespiedu izraidīšanas un mājokļu nojaukšanas un paplašināt sociālo mājokļu nodrošināšanu; uzsver, ka Eritrejai ir jāievēro un jāīsteno tiesības uz izglītību bez piespiešanas, jo to neievērošana tik daudziem jauniem eritrejiešiem liek doties bēgļu gaitās;

2.  uzsver, ka taisnīguma trūkuma, demokrātiskas pārvaldības un tiesiskuma atjaunošanas jautājumi ir jānosaka par prioritāti, likvidējot autoritāro iekārtu, kas pamatojas uz bailēm no neterminēta valsts dienesta, patvaļīgas turēšanas apcietinājumā bez saziņas iespējām, spīdzināšanas un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

3.  pauž nopietnas bažas par vārda brīvības trūkumu un to, ka joprojām pastāv politieslodzītie, kas tiek turēti apcietinājumā, pārkāpjot tiesiskuma principus; prasa nekavējoties atbrīvot zviedru-eritrejiešu žurnālistu Dawit Isaak, kurš tiek turēts ieslodzījumā skarbos apstākļos un bez tiesas kopš 2001. gada septembra; visstingrākajā veidā uzsver šā jautājuma steidzamību;

4.  atgādina, ka reliģijas brīvība ir viena no pamattiesībām, un stingri nosoda jebkādu vardarbību vai diskrimināciju reliģiskās piederības dēļ;

5.  uzsver, ka ilgtspējīgs miers, attīstība un labklājība nevar pastāvēt bez cilvēktiesību ievērošanas; mudina dalībvalstis, Eiropas Savienību un citus starptautiskos līdzekļu devējus attīstības sadarbības ietvaros nodrošināt pienācīgu cilvēktiesību ievērošanas pārbaudi;

6.  atgādina, ka cilvēktiesību ievērošana ir ES ārpolitikas un ES visaptverošas pieejas Āfrikas ragam pamatvērtība un tāpēc tai ir regulāri jāpievēršas dialogā ar Eritreju; šajā sakarībā uzskata, ka attīstības palīdzības, par ko nesen vienojās ES un Eritreja, beznosacījuma raksturs var apdraudēt ES pieejas šim nestabilajam Āfrikas reģionam pamatprincipus;

7.  uzskata, ka EAF komitejai bija jāņem vērā Attīstības komitejas ieteikums nepieņemt NIP un turpināt diskusijas; uzskata, ka lēmums pieņemt NIP Eritrejai pretēji Parlamenta paustajiem iebildumiem liecina par demokrātijas deficītu un ievērojami mazina Parlamenta lomu efektīvas ES attīstības mērķu sasniegšanā; šajā sakarā aicina saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 295. pantu pieņemt saistošu iestāžu nolīgumu, kurā Parlamentam piešķirtu pilnvaras rūpīgi pārbaudīt EAF; uzsver, ka Attīstības komitejas secinājumi par programmdokumentu projektu Komisijai būtu automātiski jānosūta dalībvalstu pastāvīgajām pārstāvniecībām;

8.  uzsver, ka Eritrejas demokrātiska pārvaldība un sociālekonomiska attīstība ir ārkārtīgi svarīgas nabadzības izskaušanā, jo tās palielina ražīgumu, veicina investīcijas un rada darbvietas un uzņēmējdarbības iespējas; mudina ES nodrošināt, ka palīdzība, par ko nesen panākta vienošanās, tiek piešķirta tikai tad, ja tiek izpildīti attiecīgi nosacījumi, un nodrošināt arī to, ka NIP palīdz Eritrejai veikt būtiskas izmaiņas tās enerģētikas politikā, lai garantētu enerģijas pieejamību visiem, jo īpaši lauku apgabalos, kuri joprojām ir bez elektrības; turklāt uzskata, ka NIP pārvaldības sadaļā būtu stingri jāpievēršas to ieteikumu īstenošanai, kas iekļauti ANO vadībā sagatavotajā vispārējā periodiskajā pārskatā par cilvēktiesībām;

9.  aicina ievērot starptautiskās cilvēktiesību normas un standartus attiecībā uz bēgļiem; uzskata, ka Eritrejas bēgļiem, kas bēg no cilvēktiesību pārkāpumiem, būtu jāturpina piešķirt starptautisko aizsardzību;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eritrejas prezidentam un valdībai, Āfrikas Savienības institūcijām, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālajai asamblejai, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.

[1] OV L 51, 2.3.2010., 19. lpp.
[2] OV L 195, 27.7.2010., 74. lpp.
[3] OV L 282, 16.10.2012., 46. lpp.
[4] OV L 195, 27.7.2010., 16. lpp.