Sesijas dokuments
20.4.2016
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B8-0361/2016 , uz kuru jāatbild mutiski,
saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu
par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu
( 2016/2662(RSP) )
Charles Goerens, Petras Auštrevičius, Marietje Schaake, Paavo Väyrynen, Louis Michel, Beatriz Becerra Basterrechea, Renate Weber
ALDE grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu
( 2016/2662(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību instrumentus,
– ņemot vērā Ženēvas konvencijas un citus starptautisko humanitāro tiesību (SHT) juridiskos instrumentus,
– ņemot vērā Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu,
– ņemot vērā Atjauninātas Eiropas Savienības pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanu[1],
– ņemot vērā 2016. gada 2. februāra Pasaules humānās palīdzības augstākā līmeņa sanāksmei sagatavoto ANO ģenerālsekretāra ziņojumu „Viena cilvēce, kopēja atbildība”,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 12. jūlijā pieņemto Rezolūciju 1998 (2011) un 2014. gada 7. martā pieņemto Rezolūciju 2143 (2014), kurās ir risināts bruņotos konfliktos cietušu bērnu aizsardzības jautājums,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. jūlija rezolūciju A/RES/64/290 par tiesībām uz izglītību ārkārtas situācijās,
– ņemot vērā 2015. gada maija Deklarāciju par drošām skolām, ko atvēra apstiprināšanai Norvēģijas Ārlietu ministrijas 2015. gada maijā sasauktajā Oslo konferencē par drošām skolām, un saistītās Pamatnostādnes par skolu un universitāšu aizsardzību pret militāru izmantošanu bruņotu konfliktu laikā,
– ņemot vērā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskās konferences 2015. gada 10. decembra rezolūciju par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas stiprināšanu,
– ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūciju par humanitāro situāciju Jemenā[2],
– ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar “Islāma valsti” (IS)[3],
– ņemot vērā 2015. gada 16. decembra rezolūciju par gatavošanos pasaules humānās palīdzības samitam, risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību[4],
– ņemot vērā jautājumu Padomei par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu ( O-000063/2016 – B8-0361/2016 ),
– ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,
A. tā kā starptautiskā sabiedrība ir bijusi lieciniece satraucošai tendencei visā pasaulē, kuru raksturo uzbrukumi slimnīcām un skolām bruņotu konfliktu laikā, piemēram, 2015. gada 3. oktobra uzbrukums organizācijas „Ārsti bez robežām“ veselības aprūpes centriem Kondozā (Afganistāna), 2016. gada 10. janvāra uzbrukums Razā (Jemena) un 2016. gada 15. februāra uzbrukums nemiernieku pārvaldītajās Sīrijas pilsētās;
B. tā kā pirmais pasaules humānās palīdzības samits tiks rīkots Stambulā 2016. gada 23.–24. maijā; tā kā ziņojumā par Pasaules humānās palīdzības augstākā līmeņa sanāksmi ar nosaukumu „Viena cilvēce, kopēja atbildība”, ANO ģenerālsekretārs vērš uzmanību uz to, ko viņš dēvē par „starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošanas nekaunīgu un brutālu mazināšanu” bruņotu konfliktu situācijās, kas draud izraisīt atgriešanos kara laikmetā bez ierobežojumiem; tā kā ziņojumā norādīts, ka tas, ka netiek pieprasīta un veicināta mūsu kopīgo normu ievērošana un spēkā esošo izpildes, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismu neatbalstīšana veicina šādu mazināšanu;
C. tā kā starptautiskās humanitārās tiesības (SHT), kas pazīstamas arī kā bruņota konflikta tiesību akti, ir paredzēti, lai atvieglotu bruņota konflikta sekas, aizsargājot tos, kuri šādos konfliktos nepiedalās, un regulējot karadarbības līdzekļus un metodes;
D. tā kā slimnīcas un medicīniskais personāls skaidri ir aizsargāts saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un tā kā apzināti uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai ir skaidri aizliegti starptautiskajās humanitārajās tiesībās un tiek uzskatīti par nopietnu SHT pārkāpumu;
E. tā kā 2016. gada 14. martā 52 valstis, tostarp vairākas, bet ne visas ES dalībvalstis apstiprināja deklarāciju par drošām skolām, kas tika pieņemta 2015. gada maija Oslo konferencē par drošām skolām;
F. tā kā Ārlietu padome, pieņemot ES Pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu, uzsvēra, cik būtiski ir efektīvi rīkoties, lai novērstu smagu pārkāpumu sekas, atbalstot attiecīgus atbildības mehānismus, un cik liela nozīme var būt Starptautiskai Krimināltiesai gadījumos, kad attiecīgā valsts vai valstis nespēj vai negrib īstenot savu jurisdikciju; tā kā ES Pamatnostādnes uzliek par pienākumu „attiecīgajai Padomes darba grupai” pārraudzīt situācijas, kad varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15. punkta a) apakšpunkts);
G. tā kā no 2012. līdz 2015. gadam Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (ICRC) organizēja plašu apspriežu procesu par to, kā stiprināt bruņotā konfliktā cietušo personu tiesisko aizsardzību un kā uzlabot SHT ievērošanas mehānismu efektivitāti;
H. tā kā starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības 32. konferences dalībvalstis 2015. gada decembrī tomēr nespēja vienoties par jauno mehānismu, kuru ierosināja ICRC un Šveices valdība, lai stiprinātu SHT ievērošanu; tā kā ierosinātais jaunais mehānisms būtu paredzējis to valstu, kas ir Ženēvas konvencijas dalībnieces, ikgadēju sanāksmi; tā kā iesaistītās valstis vienojās sākt jaunu starpvaldību procesu, lai rastu veidus, kā uzlabot SHT īstenošanu nolūkā nākamajā starptautiskajā konferencē 2019. gadā ziņot par sasniegtajiem rezultātiem,
1. pauž sašutumu un milzīgas bažas par nāvējošiem uzbrukumiem slimnīcām un skolām, kuri palielinās aizvien satraucošākā tempā bruņotajos konfliktos visā pasaulē, skarot pacientus, studentus, medicīnas darbiniekus un mācībspēkus, humānās palīdzības darbiniekus un viņu ģimenes locekļus, kas kļuvuši par uzbrukumu mērķi un cietuši to rezultātā, kamēr starptautiskajam nosodījumam reti seko neatkarīgas izmeklēšanas un patiesa pārskatatbildība; aicina dalībvalstis, ES iestādes un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi atzīt šīs ārkārtas situācijas patieso apmēru un nekavējoties izstrādāt konkrētu rīcības plānu ar noteiktu termiņu, lai pilnībā izmantotu ES un tās dalībvalstu ietekmi nolūkā apturēt šādu vardarbību un pārkāpumus;
2. nosoda uzbrukumus slimnīcām un skolām, kas aizliegti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, atzīstot, ka šādi akti var būt1949. gada Ženēvas konvencijas nopietni pārkāpumi un kara noziegumi atbilstīgi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem; pauž pārliecību, ka veselības un izglītības iestāžu saglabāšana par neitrālām un aizsargātām telpām bruņoto konfliktu situācijās ir atkarīga no notikušo nežēlīgo uzbrukumu pārredzamu, neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu rezultātiem un no tā, ka tiek panākta patiesa atbildība par izdarītajiem noziegumiem;
3. aicina konfliktējošās puses ievērot starptautisko humanitāro tiesību pamatprincipus un atturēties no mērķtiecīgiem uzbrukumiem civilajai infrastruktūrai; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot palīdzības darbinieku drošību, lai efektīvāk reaģētu uz uzbrukumiem;
4. mudina ES un tās dalībvalstis pilnībā atbalstīt ANO ģenerālsekretāra aicinājumu visām ANO dalībvalstīm izmantot iespēju, ko sniedz Pasaules humānās palīdzības augstākā līmeņa sanāksme, lai no jauna apņemtos aizsargāt civiliedzīvotājus un visu personu cilvēktiesības, ievērojot noteikumus, par kuriem šīs valstis jau iepriekš ir vienojušās; uzsver, cik lielu nozīmi ANO ģenerālsekretārs ir piešķīris starptautisko izmeklēšanas un tiesu sistēmu, tostarp Starptautiskās Krimināltiesas, stiprināšanai, lai papildinātu valstu izmeklēšanas un tiesu iestāžu sistēmas nolūkā izbeigt nesodāmību par SHT pārkāpumiem;
5. atzīst to, cik nozīmīgas un īpašas ir ES Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai, jo ne citas valstis, ne organizācijas nav pieņēmušas līdzvērtīgu dokumentu; aicina ES iestādes un dalībvalstis efektīvi īstenot šīs ES pamatnostādnes;
6. aicina Ārlietu padomi un priekšsēdētāja vietnieci /augsto pārstāvi pārskatīt pašreizējo atbildības sadalījumu, lai nodrošinātu, ka ES politika un pasākumi saistībā ar SHT tiek izstrādāti saskaņoti un efektīvi, jo saskaņā ar pašreizējo sadalījumu par SHT pamatnostādņu īstenošanu atbildīga ir galvenokārt Padomes Starptautisko publisko tiesību darba grupa, kuru vada Padomes prezidentūra; šajā sakarībā uzsver, ka ES pamatnostādnes uzliek par pienākumu „attiecīgajai Padomes darba grupai” pārraudzīt situācijas, kad varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15. punkta a) apakšpunkts); aicina Padomes attiecīgās darba grupas izmantot šīs pilnvaras, lai risinātu pašreizējās ārkārtas krīzi, kas izveidojusies noteikumu neievērošanas rezultātā;
7. atgādina, ka ES pamatnostādnēs pausto nostāju, ka attiecīgos gadījumos būtu arī jāapsver iespēja izmantot Starptautiskās Humanitārās faktu meklēšanas komisijas (IHFFC) pakalpojumus, kura izveidota saskaņā ar 1949. gada Ženēvas konvenciju I papildprotokolu, kas var palīdzēt veicināt SHT ievērošanu, piedāvājot savus izmeklēšanas resursus un labās administratīvās funkcijas; norāda, ka IHFFC pakalpojumi nav izmantoti, un mudina Padomi, dalībvalstis un Eiropas Ārējās darbības dienestu nopietni apsvērt iespēju aktivizēt šo komisiju pirmo reizi kopš tās izveides, lai novērstu uzbrukumus slimnīcām un skolām kā ārkārtas krīzes situāciju attiecībā uz SHT standartu ievērošanu;
8. ar bažām norāda, ka pašreiz pastāv tikai ierobežots institūciju loks, ar kuru starpniecību starptautiskā sabiedrība risina kopīgas problēmas, kas saistītas ar SHT īstenošanu; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka 2015. gada decembrī Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskajā konferencē iesaistītās valstis nevienojās par jaunu mehānismu, kas būtu varējis stiprināt SHT pārvaldības sistēmu, paredzot valstu ikgadējas sanāksmes, lai sekmētu dialogu, un ieviešot periodisku pārskatu sagatavošanu par to, kā valstis ievēro SHT; aicina ES un tās dalībvalstis strādāt pie tā, lai gaidāmajā starpvaldību lēmumu pieņemšanas procesā sasniegtu labāku rezultātu;
9. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei /Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.