Sesijas dokuments

 

B8-0489/2016

20.4.2016

REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B8-0361/2016 , uz kuru jāatbild mutiski,

saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu

par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu

( 2016/2662(RSP) )

Cristian Dan Preda, Andrzej Grzyb, Davor Ivo Stier, Anna Záborská

PPE grupas vārdā

 

B8-0489/2016

Eiropas Parlamenta rezolūcija par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu

( 2016/2662(RSP) )

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību instrumentus,

–  ņemot vērā Ženēvas konvencijas un citus starptautisko humanitāro tiesību (SHT) juridiskos instrumentus,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu,

–  ņemot vērā Atjauninātas Eiropas Savienības pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanu[1],

–  ņemot vērā 2016. gada 2. februāra Pasaules humānās palīdzības augstākā līmeņa sanāksmei sagatavoto ANO ģenerālsekretāra ziņojumu „Viena cilvēce, kopēja atbildība”,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 12. jūlija Rezolūciju 1998 (2011) un 2014. gada 7. marta Rezolūciju 2143 (2014), kurās ir risināts bruņotos konfliktos cietušu bērnu aizsardzības jautājums,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. jūlija rezolūciju A/RES/64/290 par tiesībām uz izglītību ārkārtas situācijās,

–  ņemot vērā 2015. gada maija Deklarāciju par drošām skolām, ko atvēra apstiprināšanai Norvēģijas Ārlietu ministrijas 2015. gada maijā sasauktajā Oslo konferencē par drošām skolām, un saistītās Pamatnostādnes par skolu un universitāšu aizsardzību pret militāru izmantošanu bruņotu konfliktu laikā,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja bērnu un bruņotu konfliktu jautājumos 2014. gada 21. maijā izdotos norādījumus par uzbrukumiem skolām un slimnīcām, lai palīdzētu visiem, kas iesaistīti uzraudzības, ziņošanas un atbalstīšanas darbā,

–  ņemot vērā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskās konferences 2015. gada 10. decembra rezolūciju par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas uzlabošanu,

–  ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par humanitāro situāciju Jemenā[2],

–  ņemot vērā 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar “Islāma valsti” (IS)[3],

–  ņemot vērā 2015. gada 16. decembra rezolūciju par gatavošanos pasaules humānās palīdzības samitam — risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību[4],

–  ņemot vērā jautājumu Padomei par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu ( O-000063/2016 – B8-0361/2016 ),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā starptautiskā sabiedrība pēdējo 10 gadu laikā visā pasaulē ir lieciniece pieaugošam skaitam uzbrukumu slimnīcām un skolām bruņotu konfliktu laikā, piemēram, 2015. gada 2. aprīļa uzbrukumi Kenijā, laikposmā starp 2009. un 2015. gadu uzbrukumi tūkstošiem skolu Nigērijas ziemeļos, 2015. gada 3. oktobra uzbrukums Kondozā Afganistānā, 2016. gada 10. janvāra uzbrukums Razā (Jemena) un 2016. gada 15. februāra uzbrukums Idlibas provincē Sīrijas ziemeļos; tā kā uzbrukumi Kondozā tika uzskatīti par tiešu nejaušas cilvēka kļūdas rezultātu, ko papildināja procesa un iekārtu kļūdas, un sākās izmeklēšana, kuras rezultātā vainīgie tika sodīti;

B.  tā kā kopš 2004. gada ir vairāk nekā dubultojies to cilvēku skaits, kuriem ir nepieciešama palīdzība, 2015. gadā pārsniedzot 100 miljonus; tā kā humanitārās krīzes skar 250 miljonus cilvēku; tā kā piespiedu pārvietoto personu skaits ir sasniedzis augstāko līmeni kopš Otrā pasaules kara, proti, gandrīz 60 miljonus, no kuriem gandrīz 40 miljoni personu ir pārvietotas savu valstu iekšienē; tā kā vairāk nekā puse no pasaules bēgļiem ir bērni;

C.  tā kā uz humanitārām krīzēm pirmās reaģē ģimenes, kas visiem cietušajiem sniedz pajumti, pārtiku un vajadzīgo aprūpi un solidaritāti; tā kā bērnu un māšu labklājība ir absolūta prioritāte katrā ģimenē un tās dēļ ir vērts nest vislielākos upurus;

D.  tā kā iepriekšējo astoņu gadu laikā augošās vajadzības un problēmas, noturīgu saistību trūkums un humānās palīdzības izmaksu palielināšanās ir veicinājuši to, ka pašreizējā humānās palīdzības sistēma ir sevi izsmēlusi, un tā kā šī situācija ir piespiedusi vairākas organizācijas uz laiku pārtraukt pārtikas palīdzību, mājokļu nodrošināšanu un citas dzīvību glābjošas humānās palīdzības operācijas;

E.  tā kā pirmais pasaules humānās palīdzības samits tiks rīkots Stambulā 2016. gada 23. un 24. maijā; tā kā ziņojumā „Viena cilvēce — kopēja atbildība”, ko ANO ģenerālsekretārs sagatavojis pasaules humānās palīdzības samitam, viņš vērš uzmanību uz to, ko viņš dēvē par „starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošanas nekaunīgu un brutālu graušanu” bruņotu konfliktu situācijās, kas draud ar atgriešanos beznosacījumu kara laikmetā; tā kā ziņojumā norādīts, ka šādu graušanu pastiprina tas, ka netiek pieprasīta un veicināta mūsu kopīgo normu ievērošana un netiek atbalstīti spēkā esošie izpildes, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismi;

F.  tā kā visām konfliktā iesaistītajām pusēm, ieskaitot valsts un nevalstiskus bruņotos dalībniekus, ir jāgarantē humānās palīdzības sniedzējiem nepieciešamā piekļuve, lai palīdzētu neaizsargātiem konfliktu skartiem civiliedzīvotājiem;

G.  tā kā starptautiskās humanitārās tiesības (SHT), kas pazīstamas arī kā bruņota konflikta tiesību akti, ir paredzētas tam, lai atvieglotu bruņota konflikta sekas, aizsargājot tos, kuri šādos konfliktos nepiedalās, un regulējot karadarbības līdzekļus un metodes;

H.  tā kā slimnīcas un medicīniskais personāls ir skaidri aizsargāts starptautiskajās humanitārajās tiesībās un tā kā apzināti uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai tiek uzskatīti par nopietnu starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu;

I.  tā kā daži bruņotie grupējumi ir pret sekulāru un meiteņu izglītošanu, kā arī pret to, ka meitenes ārstē vīriešu kārtas medicīnas personāls, un tādējādi ierobežo piekļuvi šiem pakalpojumiem; tā kā konfliktu rezultātā radusies vispārējā nedrošības atmosfēra liedz bērniem, skolotājiem un medicīnas darbiniekiem apmeklēt skolu vai iegūt medicīnisko palīdzību;

J.  tā kā 2016. gada 14. martā 52 valstis, tostarp 13 ES dalībvalstis, pēc 2015. gada maijā Oslo notikušās konferences par drošām skolām apstiprināja Deklarāciju par drošām skolām;

K.  tā kā Ārlietu padome, pieņemot ES Pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu, uzsvēra, cik būtiski ir efektīvi rīkoties, lai novērstu smagu pārkāpumu sekas, atbalstot attiecīgus pārskatatbildības mehānismus, un cik liela nozīme var būt Starptautiskai Krimināltiesai gadījumos, kad attiecīgā valsts vai valstis nespēj vai negrib īstenot savu jurisdikciju; tā kā ES Pamatnostādnes arī uzliek par pienākumu „attiecīgajām Padomes darba grupām” pārraudzīt situācijas, kad varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15. punkta a) apakšpunkts);

L.  tā kā Atjauninātas Eiropas Savienības pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanu šajā sakarā attiecas uz dažādiem ES rīcībā esošiem darbības veidiem attiecībās ar trešām valstīm, tostarp uz politisko dialogu, vispārējiem oficiāliem paziņojumiem, ierobežojošiem pasākumiem, sadarbību ar citām starptautiskām struktūrām, krīzes pārvarēšanas operācijām, individuālo atbildību, mācībām un ieroču eksporta kontroli (16. punkts);

M.  tā kā no 2012. līdz 2015. gadam Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (ICRC) organizēja plašu apspriešanās procesu par to, kā stiprināt bruņotā konfliktā cietušo personu tiesisko aizsardzību un kā uzlabot SHT ievērošanas mehānismu efektivitāti;

N.  tā kā starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības 2015. gada decembrī notikušās 32. konferences dalībvalstis vienojās sākt jaunu starpvaldību procesu, lai rastu veidus, kā uzlabot SHT īstenošanu un nākamajā starptautiskajā konferencē 2019. gadā ziņot par sasniegtajiem rezultātiem;

O.  tā kā ES budžeta humānās palīdzības nodaļā paredzētie līdzekļi, kas 2015. gadā sasniedza EUR 909 miljonus, ir mazāk nekā 1 % no kopējā ES budžeta; tā kā uzlabot saikni starp ārkārtas palīdzību un ilgtermiņa palīdzību ir viens no veidiem, kā mazināt pašreizējo neatbilstību starp ārkārtas humanitārajām vajadzībām un pieejamajiem līdzekļiem,

1.  pauž sašutumu un dziļas bažas par nāvējošajiem uzbrukumiem slimnīcām un skolām, kuri bruņotajos konfliktos visā pasaulē palielinās aizvien satraucošākā tempā, pacientiem, studentiem, medicīnas darbiniekiem, mācībspēkiem, humānās palīdzības darbiniekiem, bērniem un viņu ģimenes locekļiem kļūstot par uzbrukumu mērķiem un upuriem; pauž viedokli, ka pēc starptautiskajiem nosodījumiem ir jāseko neatkarīgām izmeklēšanām un patiesai pārskatatbildībai; aicina ES un ANO dalībvalstis, ES iestādes un priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi atzīt šīs ārkārtas situācijas patieso apmēru un izmantot visus to rīcībā esošos instrumentus;

2.  nosoda uzbrukumus slimnīcām un skolām, kas aizliegti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, atzīstot, ka šādi akti var būt 1949. gada Ženēvas konvenciju nopietni pārkāpumi un kara noziegumi atbilstīgi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem; pauž pārliecību, ka veselības un izglītības iestāžu saglabāšana par neitrālām un aizsargātām teritorijām bruņotu konfliktu situācijās ir jānodrošina, attiecībā uz notikušajiem nežēlīgajiem uzbrukumiem izmantojot pārredzamas, neatkarīgas un objektīvas izmeklēšanas un panākot visu iesaistīto pušu patiesu atbildību par izdarītajiem noziegumiem;

3.  uzsver, ka tiesības uz veselības aprūpi ir daļa no cilvēktiesībām, un aicina bruņotos konfliktos iesaistītās puses nodrošināt medicīnas pakalpojumu pieejamību, piekļuvi tiem, pieņemamību un kvalitāti;

4.  atzīst ģimeņu lomu visneaizsargātāko, jo īpaši bērnu un sieviešu, aizsargāšanā un aprūpēšanā, un atzīst, cik svarīgi ir centienos maksimāli uzlabot humānās palīdzības lietderību un efektivitāti izveidot partnerības ar ģimenēm;

5.  mudina ES un tās dalībvalstis atbalstīt ANO ģenerālsekretāra aicinājumu visām ANO dalībvalstīm izmantot iespēju, ko sniedz Pasaules humānās palīdzības samits, lai atkārtoti paustu apņemšanos aizsargāt civiliedzīvotājus un visu personu cilvēktiesības, ievērojot noteikumus, par kuriem šīs valstis jau iepriekš ir vienojušās; uzsver, cik lielu nozīmi ANO ģenerālsekretārs ir piešķīris starptautisko izmeklēšanas un tiesu sistēmu, tostarp Starptautiskās Krimināltiesas, stiprināšanai, lai papildinātu valstu izmeklēšanas un tiesu iestāžu sistēmas nolūkā izbeigt nesodāmību par SHT pārkāpumiem;

6.  aicina Pasaules humānās palīdzības samitu uzņemties ieviest pieeju, kas būtu balstīta uz sistemātiskiem rezultātiem un līdzdalību, izstrādājot īpašus rādītājus un darba metodes, ko stiprinātu un kopīgi izmantotu arī līdzekļu devēji un īstenošanas aģentūras, un strādāt pie tā, lai ANO pārskatatbildības attiecībā uz skartajiem iedzīvotājiem sistēmu institucionalizētu, labāk uzraudzītu un novērtētu;

7.  uzsver — lai risinātu gan jaunu, gan regulāri atkārtojošos katastrofu radītās problēmas un stiprinātu vājās vietas, ir nepieciešams izvairīties no paralēlām sistēmām, paplašināt finansēšanas bāzi, nodrošināt ilgtermiņā prognozējamas investīcijas un atbilstību jaunajai ilgtspējīgas attīstības programmai, jo īpaši sekmējot humānās un attīstības jomas dalībnieku kopīgu pieeju riska un vajadzību novērtēšanai, plānošanai un finansēšanai; uzsver, ka ir vajadzīga lielāka savstarpējā papildināmība starp humāno palīdzību un attīstības palīdzību, lai uzlabotu efektivitāti un novērstu humānās palīdzības finansējuma trūkumu, un vienlaikus ir jāpalielina attīstības palīdzības un humānās palīdzības finansējums; šajā kontekstā atgādina ilgtermiņa apņemšanos starptautiskajā līmenī sasniegt mērķi — 0,7 % no IKP;

8.  atzīst to, cik nozīmīgas un īpašas ir ES Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai, jo neviena cita valsts vai organizācija nav pieņēmusi līdzvērtīgu dokumentu; aicina dalībvalstis efektīvi īstenot ES pamatnostādnes;

9.  aicina Ārlietu padomi un priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi nodrošināt, ka ES politika un pasākumi saistībā ar SHT tiek izstrādāti saskaņoti un efektīvi un ka galvenā atbildība par SHT pamatnostādņu īstenošanu gulstas uz Padomes Starptautisko publisko tiesību darba grupu, kuru vada Padomes prezidentūra; šajā kontekstā uzsver, ka ES pamatnostādnes uzliek par pienākumu „attiecīgajām Padomes darba grupām” pārraudzīt situācijas, kad varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15. punkta a) apakšpunkts);

10.  atgādina ES pamatnostādnēs pausto nostāju, ka attiecīgos gadījumos jāapsver iespēja izmantot atbilstoši 1949. gada Ženēvas Konvencijas I papildprotokola 90. pantam nodibinātās Starptautiskās Humanitārās faktu meklēšanas komisijas (IHFFC) pakalpojumus, kura var palīdzēt veicināt SHT ievērošanu, piedāvājot savus izmeklēšanas resursus un labo administratīvo funkcionēšanu; norāda, ka IHFFC pakalpojumi nav izmantoti un aicina iesaistītās puses apsvērt tās iesaistīšanu;

11.  aicina stiprināt starptautiskās kopienas institucionālo telpu, lai risinātu kopīgās problēmas saistībā ar SHT īstenošanu, un stiprināt politisko dialogu, kura mērķis ir uzlabot konfliktu novēršanu un cik drīz vien iespējams izbeigt bruņotus konfliktus visā pasaulē; prasa ES un tās dalībvalstīm tiekties panākt labākus rezultātus nākamajā starpvaldību procesā, lai rastu veidus, kā uzlabot starptautisko humanitāro tiesību īstenošanu, par ko vienojās 2015. gada decembrī Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskajā konferencē;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.

 

[1] OV C 303, 15.12.2009., 12. lpp.
[2] Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0066
[3] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0040
[4] Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0459