Sesijas dokuments
20.4.2016
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B8-0361/2016 , uz kuru jāatbild mutiski,
saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu
par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem
( 2016/2662(RSP) )
Mark Demesmaeker, Nirj Deva, Eleni Theocharous
ECR grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem
( 2016/2662(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību instrumentus,
– ņemot vērā Ženēvas konvenciju un citus tiesību instrumentus par starptautiskajām humanitārajām tiesībām (SHT),
– ņemot vērā Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamatnostādnes par starptautiskajām humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu (SHT)[1],
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra ziņojumu Pasaules humānās palīdzības 2016. gada 2. februāra augstākā līmeņa sanāksmei, „Viena cilvēce, kopēja atbildība”,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1998 (2011), kas pieņemta 2011. gada 12. jūlijā, un Nr. 2143 (2014), kas pieņemta 2014. gada 7. martā, kurās ir risināta to bērnu aizsardzība, ko skar bruņoti konflikti,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. jūlija rezolūciju Nr. A/RES/64/290 par tiesībām uz izglītību ārkārtas situācijās,
– ņemot vērā 2015. gada maija deklarāciju par drošām skolām un ar to saistītajām Vadlīnijām skolu un universitāšu aizsardzībai pret militāru izmantošanu bruņotu konfliktu laikā,
– ņemot vērā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskās konferences 2015. gada 10. decembra rezolūciju par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas stiprināšanu,
– ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par situāciju Jemenā[2],
– ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar „Islāma valsti” (IS)[3],
– ņemot vērā jautājumu Padomei par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums ( O-000063/2016 – B8-0361/2016 ),
– ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,
A. tā kā starptautiskā sabiedrība iepriekšējos gados bruņotajos konfliktos visā pasaulē ir pieredzējusi lielu skaitu uzbrukumu slimnīcām un skolām; tā kā skolām un slimnīcām ir jāsaglabājas kā miera zonām, kurās civiliedzīvotājiem tiek piešķirta aizsardzība konflikta laikā;
B. tā kā skolas un slimnīcas bijušas par uzbrukumu mērķi, izmantojot spēcīgus ieročus; tā kā humānās palīdzības darbinieku un ievainoto cilvēku, par kuriem šie darbinieki rūpējas, drošība bieži vien ir apdraudēta, un tā kā šie uzbrukumi ir pretrunā starptautiskajām humanitārajām tiesībām, kā arī nopietni apdraud humānās palīdzības sniegšanu turpmāk; tā kā pēc uzbrukumiem humānās palīdzības darbinieku aprīkojumam viņi dažos gadījumos ir bijuši spiesti pamest konflikta zonas;
C. tā kā pirmajā Pasaules humānās palīdzības augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks Stambulā gada 2016. gada 23.–24. maijā, būtu jāpārveido humānās palīdzības struktūra, lai padarītu to efektīvāku un globālāku nolūkā reaģēt uz paredzamo humāno vajadzību palielināšanos, kas saistīta ar pašreizējām un turpmākajām problēmām, piemēram, bruņotiem konfliktiem, dabas katastrofām, bēgļu krīzēm un nodrošinātību ar pārtiku;
D. tā kā savā ziņojumā par Pasaules humānās palīdzības augstākā līmeņa sanāksmi ar nosaukumu „Viena cilvēce, kopēja atbildība”, ANO ģenerālsekretārs vērš uzmanību uz to, ko viņš dēvē par „starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošanas nekaunīgu un brutālu mazināšanu” bruņotu konfliktu situācijās, kas draud izraisīt atgriešanos kara laikmetā bez ierobežojumiem; tā kā ziņojumā norādīts, ka netiek pieprasīta un veicināta mūsu kopīgo normu ievērošana un ka spēkā esošo izpildes, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismu neatbalstīšana veicina šādu mazināšanu;
E. tā kā starptautiskās humanitārās tiesības (SHT), kas pazīstamas arī kā bruņota konflikta tiesību akti, ir paredzētas, lai atvieglotu bruņota konflikta sekas, aizsargājot tos, kuri šādos konfliktos nepiedalās, un regulējot karadarbības līdzekļus un metodes;
F. tā kā slimnīcas un medicīniskais personāls skaidri ir aizsargāts saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un tā kā apzināti uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai tiek uzskatīti par nopietnu starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu;
G. tā kā 2016. gada 14. martā 52 valstis, tostarp vairākas, bet ne visas, ES dalībvalstis apstiprināja deklarāciju par drošām skolām, kas tika pieņemta 2015. gada maija Oslo konferencē par drošām skolām;
H. tā kā Ārlietu padome, pieņemot ES Pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu, ir uzsvērusi, cik būtiski ir efektīvi rīkoties, lai novērstu smagu pārkāpumu sekas, atbalstot attiecīgus atbildības mehānismus, un cik liela nozīme var būt Starptautiskai Krimināltiesai gadījumos, kad attiecīgā valsts vai valstis nespēj vai negrib īstenot savu jurisdikciju; tā kā ES Pamatnostādnes uzliek par pienākumu „attiecīgajai Padomes darba grupai” pārraudzīt situācijas, kad varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15. punkta a) apakšpunkts);
I. tā kā no 2012. līdz 2015. gadam Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (ICRC) organizēja plašu apspriežu procesu par to, kā stiprināt bruņotā konfliktā cietušo personu tiesisko aizsardzību un kā uzlabot SHT ievērošanas mehānismu efektivitāti;
J. tā kā starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības 32. konferences dalībvalstis 2015. gada decembrī tomēr nespēja vienoties par jauno mehānismu, kuru ierosināja ICRC un Šveices valdība, lai stiprinātu SHT ievērošanu; tā kā ierosinātais jaunais mehānisms būtu paredzējis to valstu, kas ir Ženēvas konvencijas dalībnieces, ikgadēju sanāksmi; tā kā iesaistītās valstis vienojās sākt jaunu starpvaldību procesu, lai rastu veidus, kā uzlabot SHT īstenošanu nolūkā nākamajā starptautiskajā konferencē 2019. gadā ziņot par sasniegtajiem rezultātiem,
1. pauž sašutumu un bažas par nāvējošiem uzbrukumiem slimnīcām un skolām, kuri palielinās satraucošā tempā, bruņotajos konfliktos visā pasaulē, skarot pacientus, studentus, medicīnas darbiniekus un mācībspēkus, humānās palīdzības darbiniekus, brīvprātīgos un viņu ģimenes locekļus, kas kļuvuši par uzbrukumu mērķi un cietuši to rezultātā, kamēr starptautiskajam nosodījumam reti seko neatkarīgas izmeklēšanas un patiesa pārskatatbildība; aicina dalībvalstis, ES iestādes un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi atzīt šīs ārkārtas situācijas patieso apmēru un nekavējoties izstrādāt konkrētu rīcības plānu ar noteiktu termiņu, pilnībā izmantojot ES un tās dalībvalstu ietekmi, lai apturētu šādu vardarbību un pārkāpumus;
2. nosoda uzbrukumus slimnīcām un skolām, kas aizliegti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, atzīstot, ka šādi akti var būt1949. gada Ženēvas konvencijas nopietni pārkāpumi un kara noziegumi atbilstīgi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem; pauž pārliecību, ka veselības un izglītības iestāžu saglabāšana par neitrālām un aizsargātām telpām bruņoto konfliktu situācijās ir atkarīga no notikušo nežēlīgo uzbrukumu pārredzamu, neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu rezultātiem un no tā, ka tiek panākta patiesa atbildība par izdarītajiem noziegumiem;
3. uzskata, ka vienmēr ir jāaizsargā humānās palīdzības darbinieki, kas veic glābšanas darbus ļoti grūtos apstākļos;
4. nosoda to, ka bruņota konflikta puses izmanto skolas un slimnīcas, efektīvi padarot tās par mērķi uzbrukumiem; atgādina, ka tie, kas izmanto aizsargātas personu vai īpašumu kā dzīvo aizsegu vai maskēšanās nolūkos, arī ir vainīgi starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumos;
5. uzsver, ka papildus tiešam un fiziskam kaitējumam uzbrukumi skolām un slimnīcām izraisa to piespiedu slēgšanu vai traucētu šo iestāžu darbu un rada nopietnu kaitējumu veselībai un izglītības sistēmām kopumā;
6. mudina ES un tās dalībvalstis pilnībā atbalstīt ANO ģenerālsekretāra aicinājumu visām ANO dalībvalstīm izmantot iespēju, ko sniedz Pasaules humānās palīdzības augstākā līmeņa sanāksme, lai no jauna apņemtos aizsargāt civiliedzīvotājus un humānās palīdzības darbiniekus, respektējot noteikumus, par kuriem šīs valstis jau iepriekš ir vienojušās; uzsver, cik liela nozīmi ANO ģenerālsekretārs ir piešķīris starptautisko izmeklēšanas un tiesu sistēmu, tostarp Starptautiskās Krimināltiesas, stiprināšanai, lai papildinātu valstu izmeklēšanas un tiesu iestāžu sistēmas nolūkā izbeigt nesodāmību par SHT pārkāpumiem;
7. aicina ES un tās dalībvalstis Pasaules humānās palīdzības augstākā līmeņa sanāksmē veicināt visaptverošu vienošanos par praktiskiem veidiem, kā veicināt SHT respektēšanu, piemēram, izplatot SHT noteikumus reģionālajām un valsts pārvaldes iestādēm, drošības spēkiem, vietējām pašvaldībām un kopienu vadītājiem un atbalstot Starptautiskās Krimināltiesas lomu, lai izbeigtu nesodāmību par SHT;
8. atzīst to, cik svarīgas ES Pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu, un šo pamatnostādņu īpašo raksturu, jo ne citas valstis, ne organizācijas nav pieņēmušas līdzvērtīgu dokumentu; aicina ES un tās dalībvalstis īstenot šīs ES pamatnostādnes;
9. aicina Ārlietu padomi un priekšsēdētāja vietnieci /augsto pārstāvi pārskatīt pašreizējo atbildības sadalījumu, lai nodrošinātu, ka ES politika un pasākumi saistībā ar SHT tiek izstrādāti saskaņoti un efektīvi, jo saskaņā ar pašreizējo sadalījumu par SHT pamatnostādņu īstenošanu atbildīga ir galvenokārt Padomes Starptautisko publisko tiesību darba grupa, kuru vada Padomes prezidentūra; šajā sakarībā uzsver, ka ES pamatnostādnes uzliek par pienākumu „attiecīgajai Padomes darba grupai” pārraudzīt situācijas, kad varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15. punkts a) apakšpunkts); aicina Padomes attiecīgās darba grupas izmantot šīs pilnvaras, lai risinātu pašreizējās ārkārtas krīzi, kas izveidojusies noteikumu neievērošanas rezultātā;
10. atgādina, ka ES pamatnostādnēs pausto nostāju, ka attiecīgos gadījumos būtu arī jāapsver iespēja izmantot Starptautiskās Humanitārās faktu meklēšanas komisijas (IHFFC) pakalpojumus, kura izveidota saskaņā ar 1949. gada Ženēvas konvenciju I papildprotokolu, kas var palīdzēt veicināt SHT ievērošanu, piedāvājot savus izmeklēšanas resursus un labās administratīvās funkcijas; norāda, ka IHFFC pakalpojumi nav izmantoti, un mudina ES Padomi, ES dalībvalstis un EĀDD nopietni apsvērt iespēju aktivizēt šo komisiju pirmo reizi kopš tās izveides, lai novērstu uzbrukumus slimnīcām un skolām kā ārkārtas krīzes situāciju attiecībā uz SHT standartiem;
11. ar bažām norāda, ka pašreiz pastāv tikai ierobežots institūciju loks, ar kuru starpniecību starptautiskā sabiedrība risina kopīgas problēmas, kas saistītas ar SHT īstenošanu; šajā sakarībā norāda, ka 2015. gada decembrī Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskajā konferencē iesaistītās valstis nevienojās par jaunu mehānismu, kas varētu stiprināt SHT pārvaldības sistēmu, paredzot valstu ikgadējas sanāksmes, lai sekmētu dialogu, un ieviešot periodisku pārskatu sagatavošanu par to, kā valstis ievēro SHT; aicina ES un tās dalībvalstis strādāt pie tā, lai gaidāmajā starpvaldību lēmumu pieņemšanas procesā sasniegtu labāku rezultātu;
12. uzsver, ka ir jāiegulda papildu darbs, lai uzlabotu humānās palīdzības organizāciju un to darbinieku drošību; atbalsta tādu īpašu klauzulu sistemātisku iekļaušanu starptautiskajās tiesībās, kas stiprina pārskatatbildību attiecībā uz humānās palīdzības darbinieku aizsardzību, kā arī stingru un sistemātisku pārraudzību pār uzbrukumiem darbiniekiem, kas sniedz palīdzību;
13. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei /Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.