Sesijas dokuments
20.4.2016
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, pamatojoties uz jautājumu B8-0361/2016 , uz kuru jāsniedz mutiska atbilde
saskaņā ar Reglamenta 128. panta 5. punktu
par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu
( 2016/2662(RSP) )
Elena Valenciano, Linda McAvan, Enrique Guerrero Salom, Pier Antonio Panzeri, Norbert Neuser, Marlene Mizzi
S&D grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu
( 2016/2662(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību instrumentus,
– ņemot vērā Ženēvas konvencijas un citus starptautisko humanitāro tiesību (SHT) juridiskos instrumentus,
– ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,
– ņemot vērā Padomes 2015. gada 10. un 11. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus par Pasaules humānās palīdzības samita sagatavošanas procesu,
– ņemot vērā 2009. gada 8. decembra Ārlietu padomes secinājumus par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu,
– ņemot vērā Atjauninātas Eiropas Savienības pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanu[1],
– ņemot vērā 2016. gada 2. februāra Pasaules humānās palīdzības augstākā līmeņa sanāksmei sagatavoto ANO ģenerālsekretāra ziņojumu „Viena cilvēce, kopēja atbildība”,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 12. jūlija Rezolūciju 1998 (2011) un 2014. gada 7. marta Rezolūciju 2143 (2014), kurās ir risināts bruņotos konfliktos cietušu bērnu aizsardzības jautājums,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. jūlija Rezolūciju A/RES/64/290 par tiesībām uz izglītību ārkārtas situācijās,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2003. gada 26. augusta Rezolūciju 1502 (2003) par vardarbību pret humānās palīdzības organizāciju darbiniekiem un 2014. gada 29. augusta Rezolūciju 2175 (2014) par civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotos konfliktos,
– ņemot vērā 2015. gada maija deklarāciju par drošām skolām un ar to saistītās Vadlīnijas skolu un universitāšu aizsardzībai pret militāru izmantošanu bruņotu konfliktu laikā,
– ņemot vērā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskās konferences 2015. gada 10. decembra rezolūciju par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas uzlabošanu,
– ņemot vērā SSKK ziņojumu par projektu "Veselības aprūpe briesmās" un ziņojumu par vardarbību pret veselības aprūpes iestādēm un to darbiniekiem;
– ņemot vērā 2010. gada 25. februāra rezolūciju par situāciju Jemenā[2],
– ņemot vērā 2015. gada 26. novembra rezolūciju par izglītības nodrošināšanu bērniem ārkārtas situācijās un ieilgušu krīžu gadījumos[3],
– ņemot vērā 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar “Islāma valsti” (IS)[4],
– ņemot vērā 2015. gada 16. decembra rezolūciju par gatavošanos pasaules humānās palīdzības samitam, risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību[5],
– ņemot vērā jautājumu Padomei par uzbrukumiem slimnīcām un skolām kā starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu ( O-000063/2016 – B8-0361/2016 ),
– ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,
A. tā kā uzbrukumi humānās palīdzības darbiniekiem tagad ir parasta parādība un to īstenošana ir sasniegusi satraucoši augstus līmeņus;
B. tā kā starptautiskā sabiedrība ir lieciniece satraucošai tendencei visā pasaulē, kuru raksturo uzbrukumi slimnīcām un skolām bruņotu konfliktu laikā, un vēl nebijušos apmēros ir pieauguši aizliegumi pieņemt humāno palīdzību un nodrošināt tās pieejamību, civiliedzīvotāju un humānās palīdzības darbinieku nogalināšana, ieslodzīšana šausminošos apstākļos un civiliedzīvotāju izmantošana par ķīlniekiem vai viņu nonākšana piespiedu verdzībā;
C. tā kā ANO Drošības padomei ir skaidri noteikta loma, kas paredz nodrošināt starptautisko tiesību ievērošanu saistībā ar visu humānās palīdzības darbinieku aizsardzību;
D. tā kā valstu galvenā atbildība ir palīdzēt un aizsargāt tos, kas dzīvo valsts teritorijā, un tā kā būtu jāstrādā pie ciešākas un labākas sadarbības starp valstīm profilaktisko pasākumu jomā, pirms nav notikuši pārkāpumi;
E. tā kā starptautiskais un vietējais personālās, ko izmanto humānās palīdzības darbinieku aizsardzības stiprināšanai, tiek mākslīgi nodalīts; tā kā vietējiem humānās palīdzības darbiniekiem reti kad piemēro tādus pašus drošības pasākumus kā viņu starptautiskajiem kolēģiem;
F. tā kā saskaņā ar Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūtiem uzbrukumi humānās palīdzības darbiniekiem ir kara noziegumi;
G. tā kā no 2016. gada martā 124 valstis bija parakstījušas Starptautiskās Krimināltiesas statūtus (Romas statūti), bet vēl 31 valstis bija tikai parakstījusi, bet nebija šos statūtus ratificējušas, un 41 ANO dalībvalstis nebija ne parakstījušas Romas statūtus, ne pievienojušās tiem;
H. tā kā trīs parakstītājvalstis –– Izraēla, Sudāna un ASV – ir informējušas ANO ģenerālsekretāru, ka tās vairs nevēlas būt statūtu dalībvalstis un ka tādēļ tām nav juridisku saistību, kas izriet no statūtiem, kurus parakstījuši viņu bijušie pārstāvji;
I. tā kā personas, kas organizētāja uzbrukumus humānās palīdzības darbiniekiem, ir jāsauc pie atbildības;
J. tā kā pirmais Pasaules humānās palīdzības samits tiks rīkots Stambulā 2016. gada 23.–24. maijā; tā kā ziņojumā „Viena cilvēce — kopēja atbildība”, ko ANO ģenerālsekretārs sagatavojis pasaules humānās palīdzības samitam, viņš vērš uzmanību uz to, ko viņš dēvē par „starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošanas nekaunīgu un brutālu graušanu” bruņotu konfliktu situācijās, kas draud ar atgriešanos beznosacījumu kara laikmetā; tā kā ziņojumā norādīts, ka šādu graušanu pastiprina tas, ka netiek pieprasīta un veicināta mūsu kopīgo normu ievērošana un netiek atbalstīti spēkā esošie izpildes, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismi;
K. tā kā starptautisko humanitāro tiesību (SHT) – kas pazīstami arī kā bruņota konflikta tiesību akti – mērķis ir mazināt bruņota konflikta sekas, aizsargājot tos, kuri šādā karadarbībā tieši nepiedalās vai vairs nepiedalās, un regulējot karadarbības līdzekļus un metodes;
L. tā kā slimnīcas un medicīniskais personāls ir īpaši aizsargāts saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un ka apzināts uzbrukums civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai ir uzskatāms par nopietnu SHT pārkāpumu;
M. tā kā Romas statūtos ir uzsvērts, ka apzināti uzbrukumi ēkām, kas tiek izmantotas reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības nolūkos vai ir vēstures pieminekļi, ir kara noziegums;
N. tā kā ANO telpu un īpašuma, tostarp skolu un veselības aprūpes centru, neaizskaramība ir aizsargāta saskaņā ar 1946. gada Konvenciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas privilēģijām un neaizskaramību;
O. tā kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (ICRC) pienākumu izmeklēt iespējamos kara noziegumus ir noteikusi par SHT pamatnoteikumu, ko piemēro starptautiskiem un iekšējiem bruņotajiem konfliktiem;
P. tā kā 2016. gada 14. martā 52 valstis, tostarp vairākas, bet ne visas ES dalībvalstis apstiprināja deklarāciju par drošām skolām, kas tika pieņemta 2015. gada maija Oslo konferencē par drošām skolām;
Q. tā kā Ārlietu padome, pieņemot ES Pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu, ir uzsvērusi, cik būtiski ir efektīvi rīkoties, lai novērstu smagu pārkāpumu sekas, atbalstot attiecīgus atbildības mehānismus, un cik liela nozīme var būt Starptautiskai Krimināltiesai gadījumos, kad attiecīgā valsts vai valstis nespēj vai negrib īstenot savu jurisdikciju; tā kā ES Pamatnostādnes uzliek par pienākumu „attiecīgajai Padomes darba grupai” pārraudzīt situācijas, kurās varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15. punkta a) apakšpunkts);
R. tā kā no 2012. līdz 2015. gadam ICRC organizēja plašu apspriešanās procesu par to, kā stiprināt bruņotā konfliktā cietušo personu tiesisko aizsardzību un kā uzlabot SHT ievērošanas mehānismu efektivitāti; tā kā ar ICRC iniciatīvu "Veselības aprūpe briesmās" centās risināt jautājumu par vardarbību pret pacientiem, veselības aprūpes darbiniekiem, iekārtām un transportlīdzekļiem, kā arī nodrošināt veselības aprūpes drošu izmantošanu un sniegšanu bruņotu konfliktu laikā un citās ārkārtas situācijās;
S. tā kā starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības 32. konferences dalībvalstis 2015. gada decembrī tomēr nespēja vienoties par jauno mehānismu, kuru ierosināja ICRC un Šveices valdība nolūkā uzlabot SHT ievērošanu; tā kā saskaņā ar ierosināto jauno mehānismu būtu bijis jāsāk katru gadu rīkot Ženēvas konvenciju līgumslēdzēju valstu sanāksmi; tā kā kustības dalībvalstis vienojās sākt jaunu procesu starpvaldību līmenī, lai rastu iespējas uzlabot SHT īstenošanu, un par šā procesa rezultātiem ir iecerēts ziņot nākamajā starptautiskajā konferencē, ko paredzēts rīkot 2019. gadā,
1. pauž dziļu nožēlu par starptautisko humanitāro tiesību neievērošanu un pauž sašutumu un nopietnas bažas par nāvējošajiem uzbrukumiem slimnīcām un skolām, kuri bruņotos konfliktos visā pasaulē tiek īstenoti arvien satraucošākā līmenī un kuros pacienti, studenti, medicīnas darbinieki un mācībspēki, humānās palīdzības darbinieki un ģimenes locekļi kļūst par šādu uzbrukumu mērķiem un upuriem, taču starptautiskais nosodījums reti kad ir par iemeslu tam, lai veiktu neatkarīgas izmeklēšanas un noteiktu patiesu atbildību; aicina ES dalībvalstis, ES iestādes un priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi (PV/AP) atzīt ārkārtas situācijas patieso apmēru un nekavējoties sagatavot konkrētu rīcības plānu konkrētam termiņam, lai pilnībā izmantotu ES un dalībvalstu ietekmi un nodrošinātu preventīvo pasākumu īstenošanu un šādu pārkāpumu un nelikumību apturēšanu;
2. nosoda uzbrukumus slimnīcām un skolām, kas aizliegti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, atzīstot, ka šādi akti var būt 1949. gada Ženēvas konvenciju nopietni pārkāpumi un kara noziegumi atbilstīgi Romas statūtiem; pauž pārliecību, ka veselības un izglītības iestāžu saglabāšana par neitrālām un aizsargātām telpām bruņoto konfliktu situācijās ir atkarīga no notikušo nežēlīgo uzbrukumu pārredzamu, neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanu rezultātiem un no tā, ka tiek panākta patiesa atbildība par izdarītajiem noziegumiem;
3. prasa ES un ES dalībvalstīm ANO un ANO Drošības padomes darba kārtībā iekļaut jautājumu par mākslīgās hierarhijas un starptautiskā un vietējā personāla nodalīšanas pārtraukšanu, lai stiprinātu visu humānās palīdzības darbinieku aizsardzību;
4. mudina ES un ES dalībvalstis pilnībā atbalstīt ANO ģenerālsekretāra aicinājumu visām ANO dalībvalstīm izmantot iespēju, ko sniedz Pasaules humānās palīdzības samits, lai atkārtoti paustu apņemšanos aizsargāt civiliedzīvotājus un nodrošināt visu personu cilvēktiesības, ievērojot, īstenojot un veicinot noteikumus, par kuriem šīs valstis jau iepriekš vienojušās; uzsver, cik lielu nozīmi ANO ģenerālsekretārs ir piešķīris starptautisko izmeklēšanas un tiesu sistēmu, tostarp Starptautiskās Krimināltiesas, stiprināšanai, lai papildinātu valstu izmeklēšanas un tiesu iestāžu sistēmas nolūkā izbeigt nesodāmību par SHT pārkāpumiem;
5. aicina ES, tās dalībvalstis un citus starptautiskos donorus pasaules humānās palīdzības samitā (WHS) pilnībā uzņemties visas ierosinātās pamatsaistības, kas iekļautas cilvēces darba kārtībā, kuras mērķis ir samazināt karadarbības ietekmi uz civiliedzīvotājiem un ļaut piegādāt humāno palīdzību;
6. aicina ES un ES dalībvalstis mudināt ANO Drošības padomi izmantot visus pieejamos instrumentus, piemēram, mērķtiecīgus pasākumus, faktu vākšanas misijas vai izmeklēšanas komisiju izveidi, vai arī tiesvedības mehānismus, piemēram, lietas nodošanu Starptautiskajai krimināltiesai, neizmantot veto tiesību Drošības padomē, ja tiek pieņemti lēmumus saistībā ar humāno palīdzību, veicināt to starptautisko tiesību normu ievērošanu, kas paredz humānās palīdzības darbinieku aizsardzību, un nodrošināt, ka tiesību akti, kas varētu izraisīt minēto normu pārkāpumus, tiek sistemātiski analizēti un ka personas, kas tiek turētas aizdomās par šādu darbību veikšanu, tiek sauktas pie atbildības;
7. aicina ES un ES dalībvalstis lūgt, lai ANO Drošības padomei atgādina tās dalībvalstīm ievērot juridiskās saistības un nosodīt tās, kuras minētas saistības neievēro, nosakot mērķtiecīgus pasākumus attiecībā uz pastāvīgiem pārkāpējiem, vienlaikus pārliecinoties, ka politisko, militāro un humānās palīdzības mērķu pamatnostādnes tiek saglabātas miera sarunās un miera uzturēšanas mandātos;
8. atzīst to, cik nozīmīgas un īpašas ir ES Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai, jo neviena cita valsts vai organizācija nav pieņēmusi līdzvērtīgu dokumentu; tomēr pauž bažas par to, vai ES iestādes un dalībvalstis efektīvi īsteno ES Pamatnostādnes;
9. aicina Ārlietu padomi un PV/AP lūgt ES misiju vadītājiem un attiecīgajiem ES pārstāvjiem (ES civilo operāciju vadītājiem, ES militāro operāciju komandieriem un ES īpašajiem pārstāvjiem) veidot to gadījumu sarakstu, kuros smagi pārkāptas starptautiskās humanitārās tiesības;
10. aicina Ārlietu padomi un priekšsēdētāja vietnieci /augsto pārstāvi pārskatīt pašreizējo atbildības sadalījumu, lai nodrošinātu, ka ES politika un pasākumi saistībā ar SHT tiek izstrādāti saskaņoti un efektīvi, jo saskaņā ar pašreizējo sadalījumu par SHT pamatnostādņu īstenošanu atbildīga ir galvenokārt Padomes Starptautisko publisko tiesību darba grupa, kuru vada Padomes prezidentūra; šajā kontekstā uzsver, ka ES pamatnostādnes uzliek par pienākumu „attiecīgajai Padomes darba grupai” pārraudzīt situācijas, kurās varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15. punkta a) apakšpunkts); aicina Padomes attiecīgās darba grupas izmantot minētās pilnvaras, lai risinātu pašreizējo ārkārtas krīzi, kas saistīta ar noteikumu neievērošanu;
11. aicina ANO dalībvalstis, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu parakstītājas, tos parakstīt un ratificēt, lai nodrošinātu, ka starptautiskās krimināltiesības kļūst īsteni globālas un universālas;
12. atgādina ES pamatnostādnēs pausto nostāju, ka attiecīgos gadījumos jāapsver iespēja izmantot atbilstoši 1949. gada Ženēvas Konvencijas I papildprotokola 90. pantam nodibinātās Starptautiskās Humanitārās faktu meklēšanas komisijas (IHFFC) pakalpojumus, kura var palīdzēt veicināt SHT ievērošanu, piedāvājot savus izmeklēšanas resursus un labās administratīvās funkcijas; norāda, ka IHFFC pakalpojumi vēl nekad nav izmantoti, un mudina ES Padomi, ES dalībvalstis un EĀDD sponsorēt izmeklēšanu, izvirzot apgalvojumus, kas liek vērsties pret uzbrukumiem slimnīcām un skolām, to uzskatot par steidzami risināmu krīzes situāciju saistībā ar SHT standartu ievērošanu;
13. mudina ES dalībvalstis un starptautisko sabiedrību stiprināt IHFFC nozīmi, veicinot tās darbību starptautiskos un iekšējos bruņotajos konfliktos, paplašinot IHFFC ad hoc jurisdiskcijas spēku; atgādina, ka IHFFC oficiāli piedāvāja savus vidutāja pakalpojumus Afganistānai un ASV pēc uzbrukuma uz Kunduzas slimnīcai 2015. gada oktobrī;
14. ar bažām norāda, ka starptautiskajai sabiedrībai pašlaik ir ierobežota institucionālā sistēma, ar kuru risināt kopējās ar SHT īstenošanu saistītās problēmas; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka 2015. gada decembrī Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskajā konferencē iesaistītās valstis nevienojās par jaunu mehānismu, kas būtu varējis stiprināt SHT pārvaldības sistēmu, paredzot valstu ikgadējas sanāksmes, lai sekmētu dialogu, un ieviešot periodisku pārskatu sagatavošanu par to, kā valstis ievēro SHT; aicina ES un tās dalībvalstis strādāt pie tā, lai gaidāmajā starpvaldību lēmumu pieņemšanas procesā sasniegtu labāku rezultātu;
15. aicina ANO ģenerālsekretāru veicināt kampaņas, lai nodrošinātu, ka visi dalībnieki, tostarp nevalstiskas bruņotās grupas, apzinās savus pienākumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, pilda savas saistības, lai uzlabotu humāno palīdzību un to ietekmē esošo cilvēku aizsardzību, piemēram, izdodot norādījumus kareivjiem, un nosaka uzvedības kodeksus un pastāvīgos rīkojumus, kas atspoguļo to SHT saistības;
16. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.