Sesijas dokuments
30.6.2017
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu
saskaņā ar Reglamenta 37. panta 3. punktu un Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām
iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu, saskaņā ar Reglamenta 37. panta 3. punktu un Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām
par Eiropas Parlamenta prioritātēm attiecībā uz Komisijas 2018. gada darba programmu
( 2017/2699(RSP) )
João Pimenta Lopes, Dimitrios Papadimoulis, Marina Albiol Guzmán, Paloma López Bermejo, Neoklis Sylikiotis, Takis Hadjigeorgiou, Javier Couso Permuy, Marisa Matias
GUE/NGL grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Parlamenta prioritātēm attiecībā uz Komisijas 2018. gada darba programmu
( 2017/2699(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām[1], jo īpaši tā IV pielikumu,
– ņemot vērā Reglamenta 37. panta 3. punktu,
Citāda Eiropa ir iespējama
A. tā kā pēc vairākiem ekonomikas, sociālās un politiskās krīzes gadiem vērtības, kas pasludinātas par ES integrācijas pamatu — demokrātija un līdzdalība, vienlīdzība un sociālais taisnīgums, solidaritāte un ilgtspējība, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošana — bija un joprojām ir apdraudētas;
B. tā kā neoliberālās un uz taupību orientētās politikas, kuras ES uzspieda, īstenojot ekonomikas pārvaldības sistēmu, ir paplašinājušas sociāli ekonomisko nevienlīdzību dalībvalstīs un starp tām un palielinājušas to cilvēku skaitu, kurus apdraud nabadzība un sociālā atstumtība; tā kā darba tirgus deregulācija un regresīvas nodokļu sistēmas ir veicinājušas to, ka bagātības nonāk nevis pie darba ņēmējiem, bet pie lielkapitālistiem, un saasinājušas ienākumu un labklājības līmeņu atšķirības;
C. tā kā masīvo un nesamērīgo parāda slogu ir radījušas asimetriskās politikas un integrācijas procesa raksturs, no kura labumu gūst dažas valstis, bet pārējās tiek nospiestas smagā ekonomiskā depresijā; tā kā šis parāda slogs tika izmantots kā iegansts, lai varētu uzspiest taupību, kas savukārt padziļināja recesiju un apdraudēja valstu sociālās funkcijas, kā arī iedzīvotāju un darba ņēmēju tiesības, tādējādi palielinot bezdarbu un nabadzību, būtiski samazinot algas, paaugstinot pensionēšanās vecumu un samazinot valsts izdevumus tādās jomās kā izglītība, kultūra un veselības aizsardzība;
D. tā kā šī situācija izraisīja iedzīvotāju šaubas par neoliberālo politiku, ko piemēroja no „lielās koalīcijas” politiskajām partijām veidotās valdības un kas nespēja risināt mūsu sabiedrības spiedīgās vajadzības; tā kā iedzīvotāji uzstāj uz politikas un politisko struktūru pārmaiņām pašos pamatos;
E. tā kā ļoti nevienmērīgā ekonomikas attīstība un parāda slogs, lielais bezdarbs, sociālo un darba tiesību samazināšanās un augošā sociāli ekonomiskā nevienlīdzība prasa pāriet no tās politikas, kuru ES pašreiz īsteno, uz tādu valsts un ES līmeņa politiku, kura stiprinātu dalībvalstu centienus nodrošināt labklājību visiem un taisnīgi sadalīt bagātības, nodrošināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, pilnīgu nodarbinātību, darbvietu drošību un sociālo aizsardzību, kvalitatīvu, vispārēju un bezmaksas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, vides labklājību, kuras pamatā būtu veselīga dabiskā vide, investīcijas izglītībā un infrastruktūrā, cilvēka cienīgu dzīvi veciem cilvēkiem, pieejamus mājokļus, enerģiju un sakarus; tā kā vispārēja politika, kas vērsta uz nabadzības, sociālās atstumtības un ienākumu nevienlīdzības apkarošanu, proti, izstrādājot pārdalīšanas līdzekļus un nodrošinot valsts investīcijas darbvietu veidošanā, ir nepieciešama gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī;
F. tā kā ekonomikas pārvaldības sistēma pašreiz liedz demokrātiski ievēlētām valdībām un valstu parlamentiem izdarīt politisku izvēli, neļaujot Eiropas tautām veikt demokrātisku kontroli un ir institucionalizējusi taupību; tā kā augošā opozīcija pret šāda veida Eiropas integrāciju liecina par steidzamu vajadzību pēc atšķirīga integrācijas procesa, kas nodrošinātu sociālu un demokrātisku progresu ES, taisnīgu un miermīlīgu starptautisko problēmu risinājumu, pasaules līmeņa kultūras dialogu un stingri balstītos uz sadarbību starp valstīm ar vienādām tiesībām;
G. tā kā nodokļu sistēmas ir veidotas tā, ka sniedz priekšrocības nevis darbaļaudīm un vienkāršajiem iedzīvotājiem, bet gan lielkapitālam; tā kā stingras fiskālās disciplīnas pasākumi, kā arī valdības ieņēmumu ievērojama samazināšanās, ko rada izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana, dalībvalstu budžetiem rada papildu slogu un kaitē iedzīvotāju un darba ņēmēju interesēm; tā kā nodokļu politika joprojām ir dalībvalstu kompetencē; tā kā slepeni nodokļu nolīgumi, vispārēja izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, nodokļu nemaksāšana un peļņas novirzīšana uz nodokļu oāzēm joprojām tiek pieļauta vai nav pienācīgi reglamentēta tiesiskajā regulējumā;
H. tā kā ES lēmumi saistībā ar budžetu neatspoguļo prioritātes, kas jāīsteno, lai rosinātu ilgtspējīgu, kvalitatīvu un sociāli līdzsvarotu izaugsmi, un šajos lēmumos nav ņemta vērā vajadzība pēc dalībvalstu solidaritātes un ekonomiskās un sociālās kohēzijas;
I. tā kā starptautisko situāciju pašreiz raksturo nepārtraukti kari, ģeopolitiska sāncensība un vardarbīgi konflikti, attiecībā uz suverēnām valstīm tiek eskalēta iejaukšanās un destabilizācijas politika un notiek bīstama bruņošanās sacensība, kuras priekšgalā ir NATO lielvaras; tā kā iedzīvotāji noraida Eiropas iesaisti karos un jebkādā ģeopolitiskā sāncensībā; tā kā ir būtiski uzņemties saistības tiekties pēc multilaterālisma un sadarbības starptautisko tiesību ietvaros saskaņā ar ANO Hartas principiem, kā arī ievērot tautu pašnoteikšanās tiesības un suverenitāti;
J. tā kā ES joprojām saskaras ar lielāko bēgļu un humanitāro krīzi kopš Otrā pasaules kara; tā kā ES un dažas dalībvalstis ir tieši atbildīgas par šīs migrācijas un/vai piespiedu pārvietošanas pamatcēloņiem, kas liek cilvēkiem bēgt no savām mājām tādu iemeslu dēļ kā kari, klimata pārmaiņas, nevienlīdzība un nevajadzīga iejaukšanās Vidējos Austrumos un Ziemeļāfrikā, veicot militāras intervences, kas veicina reģionālus konfliktus un ir ES, ASV un NATO ģeopolitiskajās stratēģiskajās interesēs; tā kā ES nepārprotami nepilda savus pienākumus, tostarp tos, ko paredz starptautiskās tiesības;
K. tā kā dažas ES un dalībvalstu politikas ir ļāvušas attīstīties ksenofobijai, rasismam un galēji labējai politikai un ideoloģijai, kā arī uzplaukt radikālām ksenofobiskām un rasistiskām partijām un kustībām, jo šī politika ir pastiprinājusi diskrimināciju pret darba ņēmējiem, bēgļiem un migrantiem, pamatojoties uz nacionālajām pazīmēm; tā kā ES notiek arī cilvēktiesību pārkāpumi, kas sekmē šādu spēku nostiprināšanos;
L. tā kā demokrātijas deficīts ir palielinājies ES izdarīto politisko izvēļu dēļ, un daudzi iedzīvotāji uzskata, ka iestādes viņus nepārstāv; tā kā šī ir ļoti liela problēma, kuru var atrisināt tikai, palielinot pārredzamību un atklātumu un aizstāvot cilvēktiesību un demokrātijas vērtības, tostarp paplašinot iedzīvotāju iesaisti, mieru, iecietību, progresu, solidaritāti un sadarbību starp tautām;
M. tā kā klimata krīze turpina apdraudēt sabiedrību stabilitāti, veselību un iztiku visā pasaulē, kā arī dzīvnieku labturību un bioloģisko daudzveidību; tā kā COP21 ietvaros noteiktās apņemšanās, lai gan šķietami vērienīgas, būtu rūpīgi jāpalielina pareizajā virzienā;
N. tā kā katras dalībvalsts tautas suverēnā griba pašai lemt savu attīstības ceļu būtu jāaizstāv kā absolūta prerogatīva,
Darba un sociālo tiesību aizsardzība un veicināšana
1. stingri kritizē to, ka Komisijas iesniegtais Eiropas Sociālā pīlāra priekšlikums ir tikai sociālās etiķetes rokasgrāmata, kas neko nedos steidzami nepieciešamajai ES paradigmas maiņai, lai varētu novērst humāno, sociālo un ekonomikas krīzi, ko radījis neoliberālisms un pastiprinājušas taupības un deregulācijas politikas; uzsver to, ka tiesību aktā paredzētajai universālajai sociālajai drošībai un drošajiem beztermiņa darba līgumiem jābūt neapstrīdamam tiesiskam modelim, kuru ievēros nākotnes Eiropā, pēc kuras tiecamies, pretēji elastīguma scenārijiem, kas paredzēti pārdomu dokumentā par Eiropas sociālo dimensiju; uzskata, ka pamatā esošās sociālās politikas attiecībā uz visiem ES dzīvojošajiem cilvēkiem ir jānodrošina, veidojot pakāpenisku konverģenci sociālajās pamattiesībās, tostarp nodrošinot pieejamas obligātās sociālās tiesības Savienības līmenī, kuras nepārprotami būtu prioritāras, salīdzinot ar citiem politikas mērķiem, un tās nedrīkst mazināt dalībvalstu tiesības piemērot augstākus standartus; aicina veidot nākotnes Eiropu, kura lauzīs taupības un konkurētspējas sistēmu, atteiksies no liberalizācijas un darba tirgus deregulācijas, nosakot kā prioritāras stingrākās iespējamās sociālās un darba tiesības ES un dalībvalstu līmenī, tostarp tiesības uz tādiem minimālajiem ienākumiem visiem, kuri nodrošinās pret nabadzību, tiesības streikot un tiesības uz lielu algu, pamatojoties uz nozaru koplīgumiem ar visiem darba ņēmējiem; aicina kā pirmo pasākumu šajā virzienā ieviest sociālā progresa protokolu, lai nostiprinātu sociālo tiesību pārākumu pār jebkuriem iekšējā tirgus vai fiskālajiem noteikumiem;
2. uzskata, ka pārstrādātā Eiropas Sociālā harta ir jāliek pamatā kopīgam minimālo sociālo tiesību un standartu kopumam, un aicina ES uzņemties saistības pievienoties šai hartai, tādējādi nostiprinot sociālo un ekonomisko konverģenci un kohēziju starp cilvēkiem un teritorijām un vienlaikus nodrošinot neatņemamās dalībvalstu tiesības piemērot plašākas tiesības un augstākus standartus;
3. mudina ieviest konkrētus priekšlikumus, lai nodrošinātu un sekmētu tiesības uz darba koplīgumiem kā galveno instrumentu tiesību aizsardzībai un uzlabošanai, kā arī aicina Komisiju apņemties nostiprināt principu, kas paredz vienādu samaksu visiem darba ņēmējiem par vienādu darbu vienā vietā, un saistībā ar to — atzīt visus darba koplīgumus, arī attiecībā uz norīkotajiem darba ņēmējiem; pauž stingru nožēlu par jebkuru mēģinājumu apdraudēt kolektīvās darbības, tostarp tiesības veidot arodbiedrības, slēgt darba koplīgumus un streikot;
4. aicina Komisiju sekmēt darbalaika samazināšanu un regulēšanu un algu palielināšanu, kā arī apkarot sociālo dempingu, lai varētu izbeigt nestabilu un krāpniecisku nodarbinātību, darbalaika deregulēšanu, zemo algu nozares paplašināšanu, konkurenci par zemām algām, diskrimināciju, vajāšanu un vardarbību darbvietās un aizsargāt darba ņēmējus pret pašekspluatāciju jaunos nodarbinātības veidos, tostarp digitālajā darbā, tiesības atteikties un tiesības uz cienīgu darbu;
5. pauž dziļu nožēlu par Komisijas priekšlikumiem transporta nozarē, jo tie nenodrošina augstus drošības un darba apstākļu standartus, bet to mērķis ir samazināt darba ņēmēju tiesības, tostarp tiesības streikot;
6. mudina Komisiju noraidīt un atteikties no „elastdrošuma” modeļa un veicināt tādu politiku, kas rada kvalitatīvas un drošas darbvietas, nodrošinot visiem darba ņēmējiem, tostarp mobilajiem un norīkotajiem darba ņēmējiem, izdzīvošanai pietiekamas algas gan pašreiz, gan nākotnē attiecībā uz ietaupījumiem, prasmēm un pensijām, kā arī piekļuvi visaptverošai sociālajai aizsardzībai; atkārtoti uzsver vajadzību pēc universālas solidaritātes, kuras pamatā būtu sociālā drošība, un noraida privatizāciju un aizsardzības samazināšanu — gan samazinot sociālās iemaksas, gan paaugstinot pensionēšanās vecumu;
7. mudina Komisiju par politikas galveno jautājumu atzīt nevienlīdzības, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanu; atkārto aicinājumu Komisijai pieņemt tādu ekonomikas modeli, kas pievēršas ar tiesībām nodrošinātu darbvietu radīšanai, nevis vairo akcionāru bagātības, un apņemties nostiprināt sabiedriskos pakalpojumus, nevis veikt privatizāciju, kas pārnes bagātības no sabiedriskās uz privāto jomu un vājina darba ņēmēju tiesības; uzsver, ka ir jāveic papildu pasākumi, tostarp šādas divas iniciatīvas — pirmkārt, jāizstrādā sociālo investīciju plāns, lai atbalstītu tādas sociālās politikas dalībvalstu līmenī, kas veicina un atvieglo vienlīdzīgu bezmaksas piekļuvi kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem dalībvalstīs, tostarp piekļuvi tiesām, izglītībai, veselības aprūpei, pienācīgiem mājokļiem un bērnu un veco ļaužu aprūpei, un, otrkārt, jāiesniedz priekšlikums integrētai nabadzības novēršanas stratēģijai, tostarp izstrādājot minimālo ienākumu shēmu dalībvalstu līmenī, kas nodrošinātu procentuālus vidējos ienākumus attiecīgajās dalībvalstīs, paredzot minimālo līmeni 60 % apmērā kā nozīmīgu virzību uz nabadzības izskaušanu;
8. aizstāv tiesības uz mobilitāti, taču uzskata, ka tā nevar aizstāt darbvietu radīšanu cilvēku dzīvesvietās, un noraida Komisijas modeli, kas savstarpēji sanaido darba ņēmējus; uzsver šo aspektu attiecībā uz ražošanas modeļu arvien plašāko digitalizāciju, kas nedrīkst izraisīt bezdarbu un nestabilitāti, bet kam jānodrošina darbalaika saīsināšana, jāaizsargā un jāpalielina algas un jāuzlabo darba apstākļi; uzskata, ka digitalizācija rada būtisku problēmu sabiedrībai saistībā ar pāreju no izzūdošajām profesijām uz jauniem ražošanas modeļiem un attiecībā uz sociālo un darba tiesību nodrošināšanu jaunās darbvietās un darba organizācijas veidos; mudina Komisiju pievērsties ne tikai taisnīgas mobilitātes atbalstīšanai, bet arī darbvietu radīšanai un pārmaiņām nodarbinātības jomā visās dalībvalstīs, jo īpaši reģionos ar augstu bezdarba līmeni, un pielāgot tās atbalstu dalībvalstu īpašajām vajadzībām; uzsver šajā jomā to, ka visiem darba ņēmējiem darba tirgū un ārpus tā visā viņu darba dzīvē būtu jāiegūst piekļuve nepārtrauktās apmācības un mācīšanās programmām un šīs programmas būtu jāfinansē darba devējiem un dalībvalstīm;
9. aicina Komisiju saistībā ar apspriedēm un ieteikumiem par valstu maksātnespējas sistēmām nodrošināt darba ņēmēju un arodbiedrību līdzdalību un informēšanu visos šīs procedūras posmos un nepieļaut maksātnespējas procedūru taktisku izmantošanu nodarbinātības nosacījumu pasliktināšanai; aicina Komisiju arī veicināt to, lai darba ņēmēji varētu pārņemt uzņēmumus, kas kļūst maksātnespējīgi, lai saglabātu saimniecisko darbību un samazinātu darbvietu zaudēšanu;
10. uzskata, ka visām ES rīcības programmām kultūras un izglītības jomā vajadzētu ietvert sistemātisku sociāli iekļaujošu dimensiju, veicināt kvalitatīvas valsts izglītības politiku un sekmēt kultūras un atpūtas pieejamību visiem; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izslēgt ar izglītību un kultūru saistītos izdevumus no valsts budžeta deficīta aprēķiniem Izaugsmes un stabilitātes pakta ietvaros līdz tā atcelšanai un aizstāšanai ar Nodarbinātības un izaugsmes paktu;
11. uzsver to politikas iniciatīvu lielo nozīmi, kas veicina sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību; norāda uz tiesību aktu paketi par ģimenes un darba dzīves saskaņošanu, kas paredz priekšlikumus jauniem vai augstākiem minimālajiem standartiem attiecībā uz bērna kopšanas, paternitātes un aprūpētāja atvaļinājumu; tomēr uzsver, ka šīs iniciatīvas atbilst Parlamenta nostājai attiecībā uz Maternitātes atvaļinājuma direktīvu, paredzot palielināt minimālo nodrošināto pilnībā apmaksātā maternitātes atvaļinājuma periodu no 14 uz 20 nedēļām, un noteikt obligātas tiesības uz apmaksātu paternitātes atvaļinājumu; atzinīgi vērtē priekšlikumu noteikt, ka bērna kopšanas atvaļinājums kļūst par vecāku individuālām tiesībām; uzskata, ka visās dalībvalstīs ir jāveic īpaši pasākumi, lai uzlabotu ģimenes un darba dzīves saskaņošanu gan sievietēm, gan vīriešiem, un ka ir jācenšas panākt, lai 100 % apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājuma periods būtu ilgāks, tā īstenojot pāreju uz līdztiesīgāku bērna kopšanas atvaļinājuma sistēmu;
12. aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt priekšlikumu visaptverošai ES stratēģijai vardarbības pret sievietēm un meitenēm jomā, kurā būtu izskatīti visi dažādie vardarbības veidi; atzinīgi vērtē Komisijas pašreizējos centienus panākt ES pievienošanos Stambulas konvencijai; aicina ES steidzami pieņemt un īstenot jaunu ES stratēģiju cīņā pret cilvēku tirdzniecību ar spēcīgu dzimumu līdztiesības perspektīvu, jo īpaši pievēršoties pieprasījuma samazināšanai un klientiem/ vainīgajiem piemērojamas sodu sistēmas izveidei;
Progresīvā ekonomikas politika
13. aicina Komisiju izbeigt ES taupības politikas piemērošanu; uzskata, ka Fiskālās stabilitātes līgums, Fiskālais līgums, Eiropas pusgads, kā arī Valstu konkurētspējas padomes un Neatkarīgās fiskālās iestādes būtu jāatceļ, jo tām raksturīgs demokrātisks un sociāls deficīts un tās ne tikai veido ekonomiski ierobežojošu šablonu ar nopietnu nelabvēlīgu ietekmi uz investīcijām, izaugsmi, reģionālo kohēziju un darbvietu radīšanu, kas ir ievērojami palielinājis nevienlīdzību dalībvalstīs un starp tām, bet arī samazina dalībvalstu tiesības izstrādāt savus budžetus un valsts politikas mērķus;
14. tādēļ stingri noraida Piecu prezidentu ziņojumu un Komisijas Balto grāmatu un pārdomu dokumentu par Ekonomikas monetārās savienības (EMS) padziļināšanu, jo tie nepiedāvā nekādu izeju no taupības situācijas, bet gan to aizstāj, ierosinot padziļināt pašreizējo politiku, paaugstināt konkurētspēju un īstenot strukturālu konverģenci, nosakot stingru fiskālo politiku un taupību;
15. uzsver nepieciešamību aizstāt šīs politikas ar Nodarbinātības un izaugsmes paktu, kas paredzēs jaunu ekonomikas, sociālo un vides politikas virzienu kopumu, kurš būs labvēlīgs vienkāršajiem cilvēkiem un darba ņēmējiem, proti, veicinās vides aspektā ilgtspējīgu integrējošu izaugsmi, kvalitatīvu un drošu nodarbinātību un sociālo un reģionālo kohēziju; uzsver to, ka saskaņā ar šo jauno sadarbības sistēmu dalībvalstīm jāatgūst spēja lemt par tādu ekonomikas politiku, kura labāk risina šo valstu attiecīgās vajadzības, un lēmumu pieņemšanas procesam ES līmenī jānodrošina demokrātiska pārskatatbildība un pārredzamība, tostarp Eiropas Parlamentā un valstu parlamentos, pilnībā ievērojot lēmumus, kuri pieņemti dalībvalstu līmenī un kuriem jāatspoguļo visaptverošs dialogs ar visām iesaistītajām personām; mudina Komisiju sākt apspriedes starp dalībvalstīm un ES iestādēm par to, kā to varētu nodrošināt;
16. uzskata, ka gadījumā, ja kāda dalībvalsts pieņem lēmumu izstāties no eurozonas, jo tās dalība ir kļuvusi neilgtspējīga un nepanesama, šāds lēmums būtu pilnībā jāievēro, sagatavojot ceļu, kā ar sarunu palīdzību un organizēti izstāties, lai šī izstāšanās noritētu taisnīgi, bez spiediena, sankcijām vai šantāžas, visaptverošas atbalsta programmas ietvaros; uzskata, ka šādā programmā būtu jāparedz iespēja saņemt atbilstošu kompensāciju, kas noteikta atbilstoši radītajam sociālajam un ekonomiskajam kaitējumam;
17. mudina Komisiju izstrādāt ārkārtas situācijām paredzētu plānu, lai atbalstītu to valstu ekonomiku, kuras cietušas trijotnes iejaukšanās dēļ;
18. uzsver to, ka parāda līmenis vairākās ES valstīs joprojām ir viens no augstākajiem pasaulē; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt un atbalstīt atkārtotu sarunu procesu jautājumā par valsts parādu (tā apjomu, atmaksas termiņiem un procentu likmēm), kā arī anulēt šā parāda spekulatīvās un nelikumīgās sastāvdaļas valstīs, kuru parāds ir lielākais, lai padarītu šā parāda sistēmu samērīgu ar ekonomikas un sociālo attīstību; norāda, ka bez parāda atvieglošanas minēto dalībvalstu ekonomikas atveseļošana nav iespējama;
19. mudina Komisiju steidzami novērtēt un apspriest banku savienības procesu, kas līdz šim aizsargāja banku, nevis noguldītāju intereses, jo bija nedemokrātisks un nelīdzsvarots; uzskata, ka banku savienība papildus vājināja dalībvalstu spēju kontrolēt banku sistēmu, kā arī veicināja un galu galā izraisīja vairākas apvienošanās un iegādes dažādu dalībvalstu banku nozarē; tādējādi uzskata, ka banku savienība darbojās kā politisks līdzeklis, ar ko uzspiest kapitāla centralizēšanas un koncentrēšanas procesu; būtībā Eiropas līmeņa banku oligopoles izveide ir viens no banku savienības pamatmērķiem un darbības rezultātiem, kas nerisina problēmu „pārāk liels, lai bankrotētu”, bet drīzāk to pastiprina, aizskar arī iedzīvotāju intereses un nekādi nespēj efektīvi nodrošināt noguldītāju drošību; tādēļ uzskata, ka nav citas iespējas, kā tikai likvidēt banku savienību un sekmēt sabiedrības kontroli un decentralizāciju banku un finanšu nozarē, lai risinātu „pārāk liels, lai bankrotētu” un noguldītāju drošības problēmu un izveidotu tādu banku sistēmu, kas darbojas vienkāršo iedzīvotāju interesēs un atbilstoši valsts attīstības vajadzībām; uzstāj, ka ir steidzami jāizstrādā iniciatīvas, lai aizsargātu noguldītājus ar maziem un vidējiem ienākumiem Eiropā pret turpmākām sistēmas krīzēm;
20. uzsver, ka kapitāla tirgu deregulācija un liberalizācija rada smagas problēmas dalībvalstu tautsaimniecībām, jo īpaši stabilitātes aspektā; uzskata, ka kapitāla tirgu savienība, pazeminot dalībvalstu ekonomiku finansēšanas līmeni, atbilst vienīgi finanšu kapitālistu interesēm un būtiski palielina jaunas finanšu krīzes iespējamību; aicina nekavējoties apturēt kapitāla tirgu savienības izveides procesu un atgādina par nepieciešamību nodalīt banku darbību investīciju jomā no banku pakalpojumiem noguldīšanas jomā, lai novērstu šīs nozares piesārņošanu un koncentrēšanu;
21. apgalvo, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāapliecina reāla politiskā izlēmība, apliekot ar nodokļiem pašreizējos bagātību īpašniekus; pauž nožēlu par nepietiekamo reakciju uz nodokļu skandāliem ES; aizstāv pienākumu publiskot nodokļu nomaksas nolēmumus, katras atsevišķās valsts ziņojumus un patieso īpašnieku reģistrus, lai nodrošinātu to pārredzamību un rūpīgu pārbaudi; aizstāv ārzonu un citu nodokļu oāžu likvidēšanu ES un ārpus tās, kā arī ārzonu shēmu nodrošinātāju un veicinātāju efektīvu regulēšanu, aizstāv sadarbību, lai varētu atcelt banku noslēpumu nodokļu iekasēšanas nolūkā, atbalsta sadarbības pasākumus, novēršot un apkarojot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nodokļu krāpšanu, un aicina sodīt spekulatīvos darījumus, izmantojot nodokļu politikas pasākumus, un nodrošināt to, ka nodokļi tiek iekasēti tur, kur notiek saimnieciskā darbība, darba ņēmēji faktiski strādā un tiek radītas vērtības; prasa Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros organizēt starptautisku augstākā līmeņa sanāksmi nolūkā noteikt ceļvedi un kopīgu rīcības plānu par nodokļu oāžu un nodokļu dempinga izbeigšanu;
Dalībvalstu ekonomiku atveseļošana, īstenojot valsts investīcijas un ilgtspējīgu izaugsmi
22. uzsver to, ka, papildus demokrātiskai un taisnīgai sadarbības sistēmai un reālam sociālo tiesību pīlāram, ES ir vajadzīga visaptveroša un taisnīga ekonomikas attīstības un investīciju stratēģija, kas ņem vērā vienkāršo iedzīvotāju intereses un katras dalībvalsts vajadzības un īpatnības; aicina Komisiju izstrādāt Publisko investīciju plānu, kura patiesais mērķis būtu pilnīga nodarbinātība un ilgtspējīga energoefektīva mazoglekļa ekonomika, kas īpaši vērsta uz valstīm un reģioniem ar augstu bezdarba un nabadzības līmeni, kā arī ražīgām nozarēm, kuras ir būtiskas katras valsts attīstības stratēģijai; aicina atbalstīt valsts projektus un sniegt atbalstu vietējām pašpārvaldēm, mikrouzņēmumiem un MVU, kooperatīviem un bezpeļņas uzņēmumiem, paaugstinot to ražīgumu, ierobežojot dominējošo stāvokli tirgū, ko aizņem lielie uzņēmumi, un nodrošinot netraucētu ekonomikas attīstību un sociālo kohēziju ES, kā arī palielinot Kopienas līdzekļus, kas tiek novirzīti šādām vajadzībām;
23. uzsver to, ka, papildus investīciju plānam, arī kohēzijas politikai jābūt redzamai, materiāli un skaitliski izmērāmai Eiropas solidaritātes un taisnīguma izpausmei; uzsver steidzamo vajadzību pēc patiesas kohēzijas politikas ar būtiski palielinātiem struktūrfondiem, kuru galvenie mērķi būtu samazināt reģionālās atšķirības, liekot īpašu uzsvaru uz nabadzīgākajiem un nomaļajiem reģioniem, un kuri tiktu novirzīti tām dalībvalstīm, kas cieš no nepietiekamas attīstības, augsta bezdarba līmeņa, saskaras ar dabas katastrofām vai humanitāru krīzi, kā arī paredzētu palīdzību cilvēkresursu un tehniskās palīdzības veidā saistībā ar migrāciju un dabas katastrofām; tādēļ mudina Komisiju attiecībā uz laikposmu pēc 2020. gada aizstāvēt stingru kohēzijas politiku, kuras pamatā būtu subsīdijas, un tās pamatmērķus vides, sociālās, ekonomikas un teritoriālās kohēzijas jomā, kā paredzēts Līgumos, atbalstot gan pilsētu, gan lauku attīstību un būtiski uzsverot Eiropas teritoriālo sadarbību, kā arī stingri ievērojot partnerības principu, veicinot reālu konverģenci un ilgtspējīgu ekonomikas un nodarbinātības izaugsmi; stingri noraida kohēzijas politikas pakārtošanu ES ekonomikas pārvaldībai, strukturālajām reformām un makroekonomiskiem nosacījumiem, jo kohēzijas politiku nedrīkst izmantot kā finansiālu sankciju instrumentu, ja kāda dalībvalsts vai reģions noraida deregulācijas un privatizācijas politiku;
24. ņemot vērā jaunākos notikumus, jo īpaši zemestrīces Itālijā un Grieķijā un ugunsgrēkus Portugālē un Spānijā, kuri dramatiski un būtiski ietekmēja cilvēku dzīvi īpaši trūcīgos reģionos, uzsver Eiropas Savienības Solidaritātes fonda (ESSF) lielo nozīmi, reaģējot uz lielām dabas katastrofām, un norāda uz priekšlikumu palielināt ESSF piešķirtos līdzekļus un maksājumu apropriācijas; aicina Komisiju pārraudzīt šā fonda turpmāko palielināšanu un pielāgot tā mobilizācijas noteikumus, lai nodrošinātu elastīgāku un precīzāku šā fonda mobilizāciju attiecībā uz plašāku klāstu katastrofu ar būtisku ietekmi un samazinātu laikposmu starp katastrofas iestāšanos un līdzekļu pieejamību;
25. uzskata, ka šīs sociālās, ekonomiskās, klimata un politiskās problēmas var atrisināt tikai, atsakoties no iepriekšējās neoliberālās politikas un pārorientējoties uz sociālo progresu, ekonomikas konverģenci, kohēziju un ilgtspējīgu attīstību; stingri prasa izbeigt piemērot konkurences principu, kā arī tirgus ekonomikas principu, ļaujot Eiropai attīstīties, pamatojoties uz solidaritātes un savstarpēji izdevīgas sadarbības principu;
26. aicina ES ekonomikas attīstības stratēģijā iekļaut integrējošu rūpniecības stratēģiju, kas nostiprinātu un attīstītu dažādotu rūpniecisko bāzi visās dalībvalstīs un reģionos, ņemot vērā reģionālās īpatnības; uzsver valstu un valsts investīciju būtisko nozīmi reindustrializācijas stratēģijā, kurā jāiekļauj stratēģiskās nozares un kuras galvenie mērķi būtu darbvietu skaita palielināšanās un sociālā un vides ilgtspēja; aicina Komisiju novērtēt problēmu saistībā ar rūpnieciskās ražošanas pārcelšanu globālajās vērtības ķēdēs un ierosināt, ka jāaizliedz ES finansējuma izmantošana ražošanas pārcelšanai, lai dalībvalstīs saglabātu darbvietas rūpniecībā;
27. atgādina par valsts pētījumu būtisko nozīmi kā par pretsvaru uz tirgu orientētām tendencēm; uzsver nepieciešamību izmantot ES pētniecības līdzekļus kā instrumentus teritoriālās kohēzijas palielināšanai ES, novēršot pētniecības finansējuma koncentrēšanos tikai dažās valstīs, universitātēs, pētniecības centros un uzņēmumos; uzsver lielo nozīmi, kāda ir valsts investīciju pastiprināšanai un digitālo pakalpojumu regulēšanai, lai novērstu digitālo plaisu, un uzsver nepieciešamību novērst digitālā satura koncentrēšanos tikai pie dažiem izplatītājiem; atbalsta atvērtos standartus digitālajā nozarē un atvērto zinātni, lai inovācijas varētu izmantot visi; aicina darīt publiski pieejamas visas zinātniskās zināšanas, kas radītas, izmantojot tiešu vai netiešu ES finansējumu;
28. noraida ES iekšējo enerģijas tirgu un Eiropas Enerģētikas savienības izveidi, jo tā izraisīs papildu liberalizāciju un monopolizāciju; aicina noteikt sabiedrības kontroli šajā stratēģiski nozīmīgajā nozarē, jo valsts īpašumtiesības uz enerģijas ražošanu un sadali un tās valstiska pārvaldība ir labākais veids, kā nodrošināt vides un sociālo ilgtspēju; atkārto, ka enerģija ir sabiedrisks labums un enerģijas pieejamībai jābūt sociālām pamattiesībām; pauž nožēlu par to, ka Komisija nav to ņēmusi vērā visos priekšlikumos, kas iekļauti „tīrās enerģijas visiem eiropiešiem” tiesību aktu kopumā; tādēļ aicina Komisiju izveidot Eiropas Enerģētiskās nabadzības novērošanas centru un sagatavot konkrētu rīcības plānu par to, kā mazināt enerģētisko nabadzību;
29. aicina izveidot tādu decentralizētu kopēju zivsaimniecības politiku (KZP), kas veicinātu zivsaimniecības nozares modernizāciju un ilgtspējīgu attīstību, nodrošinot tās sociāli ekonomisko dzīvotspēju, resursu ilgtspēju, darbvietu saglabāšanu un radīšanu un zivsaimniecībā strādājošo dzīves apstākļu uzlabošanu; atkārtoti apstiprina, ka KZP ir jāatzīst maza apjoma un piekrastes zvejas īpatnības un pašreizējie instrumenti ir jāpiemēro nozares vajadzībām; aicina pieņemt pasākumus valstu suverenitātes nodrošināšanai pār dalībvalstu ekskluzīvajām ekonomikas zonām un to zivsaimniecības resursiem;
30. uzskata, ka kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) īstenošana 30 gadu garumā ir smagi ietekmējusi lauksaimniecības nozari dalībvalstīs un veicinājusi krīzi lauksaimniecības nozarē; aicina no jauna pievērsties vienam no KLP pamatprincipiem „nodrošināt lauksaimniekiem pienācīgu dzīves līmeni”, lai apkarotu ražošanas palielināto koncentrāciju, mazo lauksaimnieku skaita samazināšanos, kā arī reģionālās asimetrijas palielināšanos un ārējo atkarību no ārzemju precēm, kas ir izdevīga lielākajām ES valstīm un lielajiem agrorūpnieciskajiem uzņēmumiem; pauž nožēlu par to, ka šī parādība apdraud pasaules līmeņa nozīmes lauksaimniecības un lauku mantojumu, taču vienlaikus lielie agrorūpnieciskie uzņēmumi arvien paplašinās un uzspiež savu globālās pārtikas sistēmas modeli, kurš negatīvi ietekmē vidi; uzsver lauksaimnieku galveno nozīmi lauksaimniecības un pārtikas politikā; stingri iebilst pret tirgus dominanci un to, ka lielie agrorūpnieciskie pārtikas uzņēmumi nosaka netaisnīgas cenas uz pārtikas nekaitīguma, kvalitātes un suverenitātes, cilvēku un dzīvnieku veselības, dzīvnieku labturības un vides rēķina; uzsver, ka ir svarīgi atvieglot zemes pieejamību, lai apkarotu nevienlīdzību lauku ekonomikā un atvieglotu paaudžu nomaiņu lauksaimniecības nozarē;
31. aicina Komisiju paredzamās KLP reformas priekšvakarā pārveidot pašreizējo KLP, kurā dominē intensīvā lauksaimniecība un ieguves monokultūras, par ilgtspējīgu lauksaimniecības un pārtikas politiku, ņemot vērā dažādus ekonomikas, sociālos, vides, uztura un veselības aspektus un problēmas;
32. aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, kas palielinātu sieviešu redzamību un nozīmi lauksaimniecības nozarē; mudina Komisiju par prioritāru atzīt lauksaimniecības zemes aizsardzību un pieejamību; stingri nosoda zemes piesavināšanos un pieprasa Komisijai un dalībvalstīm attiecīgi rīkoties; atkārtoti apstiprina, ka tiesības uz ūdeni ir vispārējas un tās būtu jānodrošina ikvienam cilvēkam, un ka ūdens nebūtu jāpakļauj privatizācijai;
33. aicina Komisiju aizliegt visus sēklu patentēšanas veidus, lai aizsargātu lauksaimniekus pret sēklas ražojošo daudznacionālo uzņēmumu izdarīto konkurences spiedienu, kā arī aizsargātu vietējās šķirnes un ģenētisko un sēklaudzēšanas mantojumu; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm aizliegt atļauju izsniegšanu ĢMO, to audzēšanu un laišanu tirgū, un rīkoties, lai ierobežotu pesticīdu plašo izmantošanu;
34. mudina Komisiju nekavējoties īstenot pasākumus, kas vēl nav veikti saistībā ar Eiropas Savienības dzīvnieku aizsardzības un labturības stratēģiju 2012.–2015. gadam; aicina Komisiju izstrādāt jaunu un vērienīgu stratēģiju dzīvnieku aizsardzībai un labturībai un bioloģiskajai daudzveidībai laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam, novēršot pašreizējos trūkumus un nepilnības, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un uzlabotu dzīvnieku labturības un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību visā ES;
Vides politika ilgtspējīgai nākotnei — klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšana
35. uzsver steidzamo nepieciešamību risināt klimata krīzi; atzinīgi vērtē to, ka COP21 atzina — pašreizējās klimata krīzes izraisa energoietilpīga ražošanas sistēma un fosilā kurināmā izmantošana; uzsver to, ka klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanai visām iesaistītajām valstīm jāapņemas samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas atbilstoši to vēsturiskajai atbildībai; stingri uzskata, ka planētas likteni nedrīkst atstāt tirgus instrumentu varā un ir jāatsakās no kapitālistiskā izaugsmes modeļa, radikāli mainot ražošanas metodes, sadales kārtību un patēriņu; tādēļ pauž nožēlu par to, ka COP21 saistības nenodrošina SEG emisiju samazināšanu, ko uzskata par nepieciešamu, lai nodrošinātu to, ka vidējais temperatūras palielinājums nepārsniedz 2ºC, un ka šī vienošanās stiprina uz tirgu balstītu mehānismu nozīmi;
36. pauž nožēlu par līdz šīm vērojamo Komisijas ambīciju trūkumu attiecībā uz juridiski saistošiem mērķiem; pauž nožēlu par to, ka klimata pārmaiņu politika izmanto tirgus pieeju, kas ir skaidri apliecinājusi savu neefektivitāti un nederīgumu (oglekļa tirgus, elastīguma instrumenti utt.); aicina pašos pamatos atteikties no tirgus pieejas, pieņemot normatīvo pieeju saskaņā ar principu par „kopēju, bet diferencētu atbildību”; aicina Komisiju un dalībvalstis virzīties tālāk, pārsniedzot Parīzes nolīguma ietvarus; stingri uzskata, ka ES ir jāpaātrina sava rīcība, priekšplānā izvirzot klimata un vides problēmas; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis integrēt klimata pārmaiņu politiku un augstus vides standartus visās attiecīgajās politikas jomās; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Parīzes saistību īstenošanu un papildu mērķu sasniegšanu, neraugoties uz visiem trūkumiem un pretrunām;
37. īpaši aicina Komisiju ierosināt ilgtspējas kritērijus attiecībā uz rūpnieciskajiem produktiem un visās attiecīgajās politikas jomās pilnībā integrēt aprites ekonomiku, pienācīgi ņemot vērā visu produktu aprites ciklu; turklāt uzsver, ka ir pilnībā jāīsteno darbības, kas noteiktas ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā, cita starpā pakāpeniski atceļot subsīdijas, kuras negatīvi ietekmē vidi; uzskata, ka tirgus pieejas piemērošana aprites ekonomikai kaitē sabiedrības interesēm un ir vajadzīga dalībvalstu un sabiedriskās politikas stingra pārskatatbildība;
38. uzskata, ka enerģētiskajai pārejai jānodrošina efektīvāka, pārredzamāka, ilgtspējīgāka, decentralizētāka un demokrātiskāka enerģētikas sistēma, kas izmanto atjaunojamo enerģiju, tādējādi sniedzot labumu visai sabiedrībai kopumā; atkārto Parlamenta aicinājumu noteikt saistošu mērķi — 30 % atjaunojamās enerģijas patēriņa īpatsvaru, kas jāpārskata, paaugstinot to līdz 45 % saskaņā ar pašreizējo Prīzes nolīgumu un līdz 40 %, veicot energoietaupījumus, līdz 2030. gadam; aicina Komisiju nākt klajā ar saistošiem ilgtspējības kritērijiem attiecībā uz enerģiju un biomasu;
39. aicina saglabāt jūras vides bioloģisko daudzveidību, nodrošinot labvēlīgus apstākļus zivju populāciju pieaugumam, piemērojot atbilstošas ilgtspējīgas pārvaldības metodes; atbalsta Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) saglabāt vismaz 10 procentus piekrastes un jūras platību atbilstoši valstu un starptautiskajiem tiesību aktiem, pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko informāciju, kā arī resursu pieejamībā dodot priekšroku mazajām zivsaimniecībām un amatierzvejai; šajā saistībā atbalsta no zivsaimniecības brīvu zonu izveidošanu teritorijās, kurās ir apdraudēti zivju krājumi un bioloģiskā daudzveidība; uzsver arī nepieciešamību īstenot efektīvas klimata pārmaiņu novēršanas un mīkstināšanas stratēģijas visā ES, lai ilgtermiņā aizsargātu lauksaimniecības zemi, tostarp darot galu intensīvai lauksaimniecībai un pārprodukcijai;
40. uzsver nepieciešamību dekarbonizēt visu transporta nozari; pauž dziļu nožēlu par to, ka Komisijas priekšlikums Transporta mobilitātes tiesību aktu kopumam papildus liberalizē šo nozari, kaitējot videi un darba ņēmējiem; aicina Komisiju sagatavot citu priekšlikumu, kura pamatā būtu dalībvalstu vajadzības nodrošināt teritoriālo kohēziju, veicinot sabiedrisko transportu, kopīgus mobilitātes risinājumus un pārvietošanos kājām un ar velosipēdu jo īpaši pilsētvidē, un kurš samazinātu emisijas no vieglajiem automobiļiem, furgoniem, lieljaudas transportlīdzekļiem, aviācijas un dzelzceļa, kā arī jūras transporta;
41. aizstāv vides aizsardzības politikai iedalītā finansējuma palielināšanu; aicina būtiski paplašināt LIFE programmu par vismaz 1 % ES budžeta; noraida tiesību aktu vājināšanu attiecībā uz biotopu un apdraudētu savvaļas sugu aizsardzību; prasa izveidot īpašu finanšu instrumentu, kas būtu paredzēts tīkla Natura 2000 finansēšanai, un pieņemt saskaņotus pasākumus šā tīkla simbolizēto vērtību aizsardzībai;
42. aicina Komisiju konsekventi ievērot piesardzības principu, atgriezties atpakaļ un neierosināt atkāpes attiecībā uz ķīmisko vielu, kaitīgo pesticīdu un endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošo vielu izmantošanu, samazināt pakļautību ķīmisko vielu iedarbībai ar ūdens, augsnes, gaisa un pārtikas starpniecību, kas negatīvi ietekmē cilvēkus, dzīvniekus un pasaules vidi, un ierosināt tiesību aktu priekšlikumus šādas iedarbības samazināšanai;
43. aicina nostiprināt Kopienas pieeju katastrofu novēršanai, izveidojot šādai novēršanai piemērotu finansiālu sistēmu, ko varētu mobilizēt, lai koriģētu riskantas situācijas;
Vienotais tirgus un starptautiskā tirdzniecība
44. uzskata, ka vienotais tirgus ar tā daudzajiem nozaru aspektiem ir veicinājis valstu noteikto ekonomiskā regulējuma instrumentu eroziju, ekonomisko dominēšanu, atšķirības un nevienādu attīstību, kā arī ir veicinājis izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu un peļņas novirzīšanu uz nodokļu oāzēm, privatizāciju, komercattiecību deregulāciju un kapitāla koncentrāciju; uzskata, ka, izmantojot vienoto tirgu un konkurētspēju kā argumentu, ES ir atbalstījusi un veicinājusi uzbrukumus darba ņēmēju tiesībām, kas ir izraisījis sociālo nevienlīdzību, nodarbinātības deregulāciju, algu devalvāciju un aizvien nestabilāku nodarbinātību, turklāt vienlaikus ir atceltas vai kavētas taisnīgāka un izlīdzinošāka nodokļu politika; norāda, ka pretēji tam, kas pastāvīgi tiek apgalvots, vienotais tirgus ir izraisījis lielākas izmaksas patērētājiem un sniegto pakalpojumu pasliktināšanos;
45. uzsver, ka katrai valstij jābūt tiesīgai noteikt savu tirdzniecības politiku un slēgt tādus tirdzniecības nolīgumus, kas vairāk atbilst tās interesēm un ekonomikas īpatnībām un vajadzībām, ņemot vērā attiecīgo papildināmības līmeni, kāds šai valstij ir ar trešām valstīm;
46. norāda uz pārskatīto priekšlikumu Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvai; tomēr pauž nožēlu par to, ka tas pietiekami nenovērš apdraudējumu ne plašsaziņas līdzekļu plurālismam, ne arī neaizsargātajiem lietotājiem, jo īpaši nepilngadīgajiem, saskarsmē ar bīstamu komerciālu informāciju, izvietotiem produktiem un nelikumīgu saturu video koplietošanas platformās un sociālajos plašsaziņas līdzekļos; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt E-tirdzniecības direktīvu un vairāk pievērsties demokrātiskām un kultūras pārmaiņām pašreizējā un turpmākajā darbā ar digitālā vienotā tirgus stratēģiju; atgādina, ka digitalizācija lielākoties ir saistīta ar izglītību, zināšanām, pētniecību, plašsaziņas līdzekļu un interneta lietotprasmi, tādēļ pieprasa lielāku politisko atbildību un Eiropas digitālās stratēģijas pielāgošanu sabiedrības un lietotāju vajadzībām;
47. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai visās ES darbībās un programmās kultūras, izglītības un pilsonības jomās sistemātiski tiktu iekļauti arī sociāli integrējoši aspekti, jo īpaši attiecībā uz nelabvēlīgā situācijā esošām grupām; aicina Komisiju atvieglot ikvienam pilnīgu piekļuvi kultūrai un jaunradei un atbalstīt kultūras un jaunrades uzņēmumus, jo īpaši mazapjoma kultūras darbības;
48. uzskata, ka visiem tiesību aktu priekšlikumiem, kas jebkādā veidā ir saistīti ar kultūras un radošo nozaru dalībnieku tiesībām un atalgojumu, jānodrošina taisnīga un pienācīga samaksa autoriem, izpildītājiem, producentiem un tehniskajiem darbiniekiem; turklāt aicina dalībvalstis strādāt kopā ar kultūras un radošo nozaru darbinieku apvienībām, finansētām struktūrām un valsts iestādēm, lai izstrādātu un īstenotu konkrētus pasākumus darba nestabilitātes izskaušanai šajā nozarē;
49. uzsver arī lielo nozīmi, kāda ir finansējuma palielināšanai un šķēršļu, arī ekonomisko šķēršļu, novēršanai attiecībā uz pieteikumu iesniedzējiem izglītības programmās, piemēram, „Erasmus+” un „Radošā Eiropa”, jo īpaši studentiem ar maziem ienākumiem, cilvēkiem ar invaliditāti, audzēkņiem no attāliem reģioniem un dalībniekiem, kurus ietekmē Brexit; pauž nožēlu par stipendiju sistēmu aizstāšanu ar Studentu kredītgarantiju mehānismu un aicina Komisiju atsaukt šo priekšlikumu;
50. iebilst pret tirdzniecības politikas pieeju, kas paredz liberalizāciju, deregulāciju un privatizāciju un ko Komisija uzspiež kopā ar daudziem partneriem visā pasaulē, jo tā apdraud dalībvalstu suverenitāti un ir bagātāko valstu un daudznacionālo uzņēmumu ģeopolitiskajās interesēs, lai varētu kontrolēt un ekspluatēt trešo valstu aktīvus, palielinot asimetriju reģionos un starp tiem un iemūžinot mazattīstīto valstu atkarību (ES ietvaros un ārpus tās); prasa veidot tādas tirdzniecības attiecības ar valstīm vai partneriem, kas ievērotu darba ņēmēju tiesības, vides un reģionālās īpatnības, vienlaikus neapdraudot mazo valstu ģeopolitiskās intereses, MVU vai valstu aktīvus vai sabiedriskos pakalpojumus;
51. mudina Komisiju cita starpā izstāties no sarunām par TTIP nolīgumu, ES un Japānas nolīgumu un Pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA); uzskata, ka tirdzniecības nolīgumu priekšmetam būtu jābūt pienācīgu darbvietu veicināšanai, ilgtspējīgam ekonomikas modelim, bet vispirms un galvenokārt — taisnīgai bagātību sadalei, saimnieciskās darbības neviendabīgajam masīvam un pienācīgi pamatotai pieejai regulēšanas tiesībām, lai veicinātu virzību uz sociālo taisnīgumu, izveidotu kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, aizsargātu vidi un kultūras daudzveidību un spētu stingri ievērot piesardzības principu;
52. prasa īstenot regulētu, savstarpēji papildinošu starptautisko tirdzniecību; uzstāj, ka ir jāpublisko visi sarunu dokumenti un ir jāapspriežas ar visu valstu parlamentiem pirms tādu nolīgumu pieņemšanas, kas ļoti ietekmē cilvēku ikdienas dzīvi; pauž nožēlu par CETA sarunu procesu un aicina nekavējoties to atcelt;
53. aicina Komisiju pilnībā atbalstīt ANO Līgumu par uzņēmumu tiesībām un cilvēktiesībām, tostarp nepieciešamos saistošos noteikumus, un mudina Komisiju un dalībvalstis visos pašreizējos un turpmākos tirdzniecības nolīgumos, ko paraksta ES, iekļaut noteikumus, kas ļauj reāli kontrolēt nodokļu krāpšanu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un spekulācijas ar pārtiku, ūdeni un citām cilvēku un dabas pamatvajadzībām;
Cilvēktiesību ievērošana — virzība uz demokrātiju
54. prasa izstrādāt demokrātisku, taisnīgu un progresīvu alternatīvu Eiropai, paredzot valstīm vienlīdzīgas tiesības, kuru pamatā ir solidaritāte, sadarbība un sociālais taisnīgums; uzstāj, ka cilvēktiesību ievērošanai un tiesiskumam, kā arī ANO Hartas pamatprincipu ievērošanai, jābūt jebkuras politikas pamatā ES un dalībvalstu līmenī; uzskata, ka ir jāveido citāda Eiropa, kurā vienkāršajiem cilvēkiem būtu lielāka nozīme un plašāka iesaiste, ievērojot arī viņu tiesības un gribu;
55. uzskata, ka attiecībā uz ES iestādēm tas prasītu piešķirt lielāku nozīmi un plašāku iesaisti iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai, cita starpā izmantojot pārstrādātu un nostiprinātu Eiropas pilsoņu iniciatīvu; aicina uzlabot piekļuvi dokumentiem un nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz korporatīvo lobēšanu, tostarp veidojot ekspertu grupas un vairāk ņemot vērā dažādas iniciatīvas, piemēram, Eiropas pilsoņu iniciatīvu;
56. aicina paplašināt pārredzamību un atbildīgumu, uzstājot, ka ES iestādēm ir jākļūst patiesi atvērtām, pārredzamām un pārskatatbildīgām iedzīvotājiem gan attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu, gan interesēm, kuras ar tiem apmierina; tādēļ aicina Komisiju nekavējoties un pienācīgi uzraudzīt Parlamenta rezolūcijas izpildi attiecībā uz komisāru interešu deklarācijām un iesniegt priekšlikumu par efektīvu trauksmes cēlēju aizsardzību, aptverot visas šādu trauksmes cēlēju kategorijas un ņemot vērā principus, kas ietverti Eiropas Padomes Ieteikumā CM/Rec(2014)7;
57. pauž dziļas bažas par augošo demokrātijas deficītu un ES antidemokrātisko rīcību; stingri noraida ES politiku, kas atņēma politiskās izvēles tiesības suverēnām un demokrātiski ievēlētām valdībām un valstu parlamentiem, samazināja demokrātisko kontroli ES un iedibināja pastāvīgas taupības režīmu; stingri noraida jebkuras ES iestāžu darbības, kas tiecas uzspiest politikas un pasākumus pret vienkāršo cilvēku gribu, šantažē suverēnas valdības, neņem vērā un uzbrūk rezultātiem, kas izriet no iedzīvotāju līdzdalības politisko lēmumu pieņemšanas procesos un darba ņēmēju cīņas un tiesībām; mudina Komisiju ņemt vērā iedzīvotāju gribu un ievērot jebkuru turpmāko referendumu par ES jautājumiem iznākumu; uzstāj uz cilvēku neatņemamām tiesībām apspriesties un paust savu gribu; noraida apgalvojumu par nenovēršamību, ko bieži izsaka ES iestādes, jo demokrātijas apstākļos vienmēr ir arī citi veidi, kurus nosaka cilvēku griba;
58. pauž sašutumu par cilvēktiesību un starptautiskajās tiesībās noteikto pienākumu ļaunprātīgo neņemšanu vērā ES reakcijā uz humanitāro krīzi, par ko liecina ES ārējo robežu pieaugošā militarizācija; aicina Komisiju novirzīt līdzekļus, kas piešķirti robežkontroles pastiprināšanai un Eiropas cietokšņa nostiprināšanai, bēgļu un migrantu laipnai uzņemšanai un integrēšanai; steidzami aicina Komisiju pastiprināt apsteidzošās meklēšanas un glābšanas darbības, jo īpaši Vidusjūras centrālajā daļā, izstrādāt priekšlikumus par to, kā drošā un likumīgā veidā ES ieceļot visām sievietēm, vīriešiem un bērniem, kuriem vajadzīga aizsardzība, kā arī migrējošiem darba ņēmējiem, tostarp izstrādāt tūlītēju, vērienīgu un saistošu pārmitināšanas programmu, pamatojoties uz bēgļu patiesajām saitēm ar attiecīgajām valstīm, un atbalstīt Parlamenta aicinājumu izveidot humanitārās vīzas, iesniedzot attiecīgu priekšlikumu, lai cilvēki vairs nebūtu spiesti riskēt ar dzīvību Vidusjūrā vai tuksnešos ceļā uz Eiropu; nosoda arvien plašāko tā dēvēto „mīksto” instrumentu izmantošanu, lai piespiestu trešās valstis slēgt neoficiālus atpakaļuzņemšanas nolīgumus; šajā jomā stingri nosoda darījumu starp ES un Turciju, darījumu starp ES un Afganistānu — tā dēvēto „kopīgo turpmāko ceļu Afganistānai” — un sāktās sarunas ar trešām valstīm Migrācijas partnerības sistēmu ietvaros; nosoda ES robežu pārvaldības politiku un robežkontroles pārnešanu uz ārpusi — uz trešām valstīm, jo īpaši izmantojot ES Trasta fondu Āfrikai;
59. aicina taisnīgi piešķirt bēgļiem pienācīgu izmitināšanu un slēgt aizturēšanas centrus, veicināt gan bēgļu, gan migrantu sociālo integrāciju un integrāciju darba tirgū, ņemot vērā viņu izdarītās izvēles, prasmes un kvalifikāciju, un nodrošināt viņu aizsardzību pret ekspluatāciju un diskrimināciju; aicina aizsargāt un atbalstīt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, no cilvēktirdzniecības cietušos un nepavadītus nepilngadīgos; aicina īstenot tiesības uz ģimenes dzīvi, kas paredzētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECHR), gan no trešām valstīm, gan ES teritorijā, un uzsver steidzamo nepieciešamību pilnībā ievērot tiesības uz ģimenes dzīvi un atkalapvienošanos, gan no ES teritorijas, gan ārpus tās, tostarp organizējot neaizsargāto pieteikuma iesniedzēju ātru izsekošanu; aicina Komisiju novērtēt, kā tiek īstenota direktīva par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos, tostarp kā tiek izmantots Komisijas paziņojums par norādījumiem Direktīvas 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos piemērošanai, un vajadzības gadījumā ierosināt pārkāpuma procedūras;
60. pauž nožēlu par to, ka Komisija ierosināja tādu alternatīvu Dublinas regulai, kas nerisina spēkā esošās regulas būtiskās nepilnības, jo tās pamatā nav princips par solidaritāti un vienlīdzīgu atbildības sadali; pauž dziļas bažas par to, ka visām dalībvalstīm ir pienākums pārbaudīt, vai nav iespējams personas pieteikumu atzīt par nepieņemamu, pamatojoties uz drošas trešās valsts vai pirmās patvēruma valsts koncepciju;
61. pauž dziļu vilšanos, konstatējot, ka netiek pildīti dalībvalstu solījumi pārvietot patvēruma meklētājus no Itālijas un Grieķijas; mudina dalībvalstis pildīt saistības, kas izriet no Padomes lēmumiem un sistemātiski pārvietot patvēruma meklētājus no Grieķijas un Itālijas; aicina Komisiju ierosināt pagarināt pārvietošanas pasākumus tik ilgi, kamēr situācija to prasa;
62. pauž dziļas bažas par Eiropas drošības programmu, kas paredz represīvu politiku un palielina ES tiesībaizsardzības aģentūru spējas; kritizē aizvien vairāk uz drošību vērstos pasākumus, tostarp personas datu vākšanu un iedzīvotāju un trešo valstu valstspiederīgo profilu veidošanu, cilvēku baiļu pamatotā pieauguma izmantošanu, cīņas pret terorismu izmantošanu, lai vērstos pret iedzīvotāju tiesībām un brīvībām un palielinātu valsts veiktu novērošanu; stingri iebilst pret šādu cilvēktiesību pārkāpšanu un to, ka represīvās politikas apdraud nepieciešamos novēršanas pasākumus; aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt novēršanas politiku, tostarp strādājot ar jaunatni, sociāli ekonomiskās kohēzijas politiku un citus preventīvos instrumentus, lai atbalstītu cilvēkus, kuriem draud sociālā atstumtība; tādēļ atgādina nepieciešamību ES un dalībvalstīm apturēt visas ārējās militārās saistības un darboties starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu mieru;
63. prasa nekavējoties pieņemt horizontālo direktīvu par diskriminācijas novēršanu, lai veicinātu cīņu pret diskrimināciju, tostarp pret uzbrukumiem minoritātēm, migrantiem, patvēruma meklētājiem un citām neaizsargātām grupām; prasa Komisijai novērtēt, kā dalībvalstīs tiek īstenotas valsts romu integrācijas stratēģijas un Padomes ieteikumi par pasākumiem romu efektīvai integrācijai, un, ja vajadzīgs, ierosināt papildu pasākumus romu efektīvai integrācijai; pauž nožēlu par aizvien lielāko naida noziegumu skaitu un gadījumiem, kad notikusi naida runa, kas vērsta pret etniskām un reliģiskām minoritātēm, LGBTI, patvēruma meklētājiem un bezpajumtniekiem; uzskata, ka rasistisku un ksenofobisku izjūtu un organizāciju paplašināšanās ir saistīta ar galēji labēju un fašistisku tendenču uzplaukumu Eiropā, ko nevar skatīt izolēti no taupības un neoliberālās politikas, kas pēdējās desmitgadēs tiek īstenotas ES un dalībvalstīs, kā arī augošo demokrātijas deficītu un vienkāršo cilvēku gribas neievērošanu un neņemšanu vērā;
Miers un starptautiskā solidaritāte
64. noraida Eiropas Drošības stratēģiju, ES Kopējo ārpolitiku un drošības politiku un Kopējo drošības un aizsardzības politiku; prasa izbeigt ES un NATO sadarbību un stratēģiskās prioritātes un noraida NATO pašreizējo ekspansionistisko politiku; papildus tam prasa, lai tiktu nojauktas visas Eiropā izvietotās ārvalstu militārās bāzes un NATO izbeigtu savu eksistenci; noraida Eiropas Aizsardzības savienību kā bīstamu pasākumu, kas tiešā veidā izraisīs karu; tādēļ iebilst pret dalībvalstu drošības un aizsardzības budžetu palielināšanu; stingri iebilst pret to, ka jebkāds finansējums no pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” līdzekļiem vai ES budžeta kopumā tiek izmantots militāriem, civilmilitāriem vai drošības pētījumiem kopumā un jo īpaši attālināti pilotējamo gaisa kuģu sistēmu (RPAS) izstrādei; uzstāj, ka ES un dalībvalstīm ir jādarbojas miera labā, lai diplomātiski un mierīgā ceļā atrisinātu konfliktus, tostarp veidojot starpniecības iniciatīvas, un īstenotu atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas programmas saskaņā ar ANO Hartu; atbalsta Kodolieroču neizplatīšanas līguma (NPT) režīmu un kodolatbruņošanos;
65. stingri noraida Komisijas Pārdomu dokumentu par Eiropas aizsardzības nākotni, tostarp ieteikumus par Eiropas Aizsardzības fondu un vienoto aizsardzības tirgu, kas prasa palielināt finansējumu aizsardzībai un drošībai no ES budžeta līdzekļiem;
66. nosoda un pauž dziļu nožēlu par nepieredzēto ātrumu, ar kādu ES tiek militarizēta;
67. mudina īstenot atbruņošanos, tostarp kodolatbruņošanos, un bruņoto spēku demobilizāciju un izbeigt ārējas militārās intervences, civilos pētījumus un izmeklēšanu cilvēku un viņu izaugsmes interesēs; aicina likvidēt NATO; atgādina, ka labākais veids, kā veicināt mieru, ir atbalstīt pasākumus, kas vērsti uz nabadzības izskaušanu, humanitāro palīdzību un ilgtspējīgu un taisnīgu ekonomikas un sociālo attīstību;
68. norāda, ka ārējās sadarbības pamatā jāliek internacionālās solidaritātes princips un katras valsts attīstības vēlmju un tempa pilnīga ievērošana;
69. pauž dziļu nožēlu par to, ka ES izplata tās pašas neveiksmīgās politikas arī pievienošanās kandidātvalstīs; pauž bažas par nesenajiem notikumiem Rietumbalkānu reģionā, kam raksturīgs augošs demokrātisku procesu deficīts un autoritārisms, nacionālistiskas un neiecietīgas retorikas pieaugums, ekonomikas stagnācija ar ļoti augstu bezdarba līmeni, un tas viss var izraisīt šā reģiona nestabilitāti, jo daudzas minētās problēmas ir radušās no agresīvajiem kariem, kas tika uzspiesti vairākām šīm valstīm; uzstāj, ka ES jāuzņemas atbildība par tās neveiksmīgo politiku Rietumbalkānu reģionā, un aicina Komisiju atkārtoti novērtēt un radikāli pārveidot tās paplašināšanās politiku un palīdzību kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm, ko nodrošina Pirmspievienošanās palīdzības instruments, pievēršoties demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības, tiesiskuma, cilvēktiesību, pilsonisko tiesību un darba tiesību, sociālās kohēzijas, sociālā taisnīguma un ilgtspējīgas ekonomikas attīstības veicināšanai; uzskata, ka lēmums par pievienošanos ES ir jāpieņem ar cilvēku suverēnu lēmumu;
70. aicina, ņemot vērā notikumus pēc 2016. gada jūlija un 2017. gada 16. aprīļa referendumu, uz laiku apturēt paplašināšanās sarunas ar Turciju, ja tās konstitucionālo aktu kopums tiks ieviests bez izmaiņām un nekavējoties netiks atjaunots tiesiskums; uzstāj, ka muitas savienības ar Turciju modernizācijas process ir jāsaista ar stingriem priekšnosacījumiem cilvēktiesību, demokrātijas, tiesiskuma un labu kaimiņattiecību jomā; atbalsta nostāju, ka muitas savienību nedrīkst atjaunināt, ja Turcija pilnībā neizpilda pašreizējās muitas savienības un papildu protokola prasības vis-à-vis visām dalībvalstīm;
71. uzsver nepieciešamību prioritārā kārtā atrisināt pašreizējo drošības un migrācijas problēmu sociāli ekonomiskos pamatcēloņus un noraida jebkuru militāru sadarbību drošības jomā; aicina Komisiju izpildīt apņemšanos sadarboties ar Eiropas Kaimiņattiecību politikas partneriem ANO attīstības mērķu īstenošanā; uzsver, ka darbvietu radīšana ir izšķirīgi svarīgs jautājums lielākās daļas kaimiņvalstu nākotnei; atbalsta īpašas uzmanības pievēršanu jauniešu nodarbināmībai un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšanai; uzsver, ka tam ir vajadzīga daudzlīmeņu pieeja, tostarp valsts, reģionālā un vietējā līmenī, kā arī reģionāla, subreģionāla un pārrobežu sadarbība, kas spētu mobilizēt ES dalībvalstis, partnervalstis un to vietējās un reģionālās iestādes; aicina izstrādāt reālas pieejas un programmas, kas nodrošina konkrētus ieguvumus cilvēkiem, aicina Komisiju iesniegt stratēģiju par sadarbību ar ES kaimiņvalstīm, kas tika paziņota saistībā ar Eiropas Kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu;
72. atkārtoti pauž stingru atbalstu Izraēlas un Palestīnas konflikta divu valstu risinājumam, kura pamatā ir 1967. gada robežas, Jeruzaleme kā abu valstu galvaspilsēta un Izraēlas Valsts un Palestīnas Valsts līdzāspastāvēšana mierā un drošībā, ievērojot tiesības uz pašnoteikšanos un pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību sadarbības un palīdzības programmām, kas paredzētas cilvēkiem, kuri dzīvo okupācijas un blokādes apstākļos; aicina Komisiju pilnībā īstenot ES un Izraēlas Asociācijas nolīguma 2. pantu, reaģējot uz ieilgušajiem Izraēlas veiktajiem smagajiem cilvēktiesību pārkāpumiem okupētajās palestīniešu teritorijās, Izraēlas diskriminējošo rīcību pret saviem arābu izcelsmes pilsoņiem un attiecīgās ANO rezolūcijas neievērošanu; uzstāj, ka visās dalībvalstīs ir pilnībā jāpiemēro pamatnostādnes „Par Izraēlas struktūru un to īstenoto pasākumu, kas paredzēti Izraēlas kopš 1967. gada jūnija okupētajās teritorijās, tiesībām saņemt ES dotācijas, balvas un finanšu instrumentus, kurus ES finansē no 2014. gada un turpmāk”; aicina Komisiju pārskatīt zinātniskās sadarbības programmu finansējumu, lai nepieļautu nekādu Izraēlas militārās rūpniecības finansēšanu; atkārtoti aicina Komisiju novērtēt ES finansēto mājokļu un infrastruktūras demolēšanas izmaksas un prasīt kompensācijas;
73. atkārtoti apliecina atbalstu Rietumsahāras pašnoteikšanās procesam, kas jānodrošina, rīkojot referendumu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un attiecīgajām ANO rezolūcijām; aicina Komisiju pilnībā īstenot ES un Marokas Asociācijas nolīguma 2. pantu, reaģējot uz ieilgušajiem un smagajiem Marokas veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem okupētajās Rietumsahāras teritorijās, tostarp mierīgo sahravi aktīvistu, kuri prasa pašnoteikšanos, ekonomisko apspiešanu un politisko ieslodzīšanu; aicina Komisiju īstenot Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 21. decembra spriedumu, kas pasludina ES un Marokas nolīgumus par Rietumsahāru par nelikumīgiem saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; uzsver, ka jebkurš ES nolīgums par Rietumsahāru turpmāk ir jāapspriež ar Frente Polisario kā sahravi tautas starptautisku pārstāvi; uzsver, ka Tindūfas bēgļu nometnēs pasliktinās humanitārā situācija, jo samazinās starptautiskā palīdzība, un aicina Komisiju paaugstināt pašreizējos palīdzības apjomus vismaz līdz vēsturiskajam līmenim;
74. aicina Komisiju uzturēt spēkā tās saistības un nozīmīgos pasākumus, kas veikti sarunās par Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību, tās dalībvalstīm un Kubas Republiku; uzsver, ka šajās sarunās ir svarīgi saglabāt konstruktīvu pieeju, ievērojot kubiešu tautas gribu un nepieļaujot nekādu ārēju iejaukšanos Kubas iekšējās lietās vai ierobežojumus; aicina Komisiju sekmēt blokādes izbeigšanu;
75. atgādina par efektīvas attīstības sadarbības principu — jaunattīstības valstis pašas nosaka savas attīstības prioritātes; iebilst pret jebkuru mēģinājumu sasaistīt attīstības palīdzību ar robežkontroli, migrācijas plūsmu pārvaldību vai atpakaļuzņemšanas nolīgumiem; noraida jebkuru mēģinājumu izvirzīt nosacījumus attīstības palīdzībai, piesaistot to saņēmēju valstu sadarbībai attiecībā uz inter alia strukturālajām reformām un migrācijas problēmām; uzsver to, ka maksājumus no attīstības sadarbības instrumenta (ASI) un Eiropas Attīstības fonda (EAF) nedrīkst izmantot militārām programmām, politiskai sadarbībai un armijas reformām; uzstāj, ka ir nepieciešams pārskatatbildības mehānisms attiecībā uz SDG uzraudzību un īstenošanu, kā arī 0,7 % ODA/GNI mērķi, par kuru dalībvalstis jau vienojās, ka tas jāsasniedz līdz 2015. gadam;
76. aicina Komisiju arī iekļaut un atbalstīt vispārēju piekļuvi seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un ar tām saistītām tiesībām visās attiecīgajās politikas jomās ES un ārpus tās; aicina ES un dalībvalstis mazināt klusēšanas noteikuma ietekmi, ievērojami palielinot finansējumu seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un ar tām saistītām tiesībām, jo īpaši finansējumu, kas tieši paredzēts, lai nodrošinātu piekļuvi dzimstības kontrolei un drošiem un likumīgiem abortiem, izmantojot gan valsts, gan ES attīstības finansējumu;
77. aicina izmantot tādu pieeju parāda ilgtspējībai, kuras pamatā būtu cilvēku vajadzības, paredzot saistošu standartu kopumu, lai noteiktu atbildīgu aizdošanu un aizņemšanos, un aicina atcelt attīstības valstu ārējos parādus;
78. aicina Komisiju, pieņemot paziņojumu, atbalstīt juridiski saistoša instrumenta izstrādi ANO pārraudzībā par daudznacionālajiem uzņēmumiem un paredzēt efektīvu kompensāciju izveidi, ko cietušie saņemtu gadījumos, kad iekšzemes tiesas acīmredzami nespēj efektīvi apsūdzēt daudznacionālos uzņēmumus;
ES finansēšana
79. atgādina, ka ES budžets ir instruments, ar ko sasniedzami iepriekš minētie mērķi; uzskata, ka tie jāīsteno, pieņemot politikas virzienus un programmas, kas risina dalībvalstu konkrētās vajadzības, lai ES budžets papildinātu dalībvalstu centienus, nevis uzspiestu prioritātes vai modeli „viens izmērs der visiem”; turklāt uzskata, ka šim budžetam jāatvieglo eksperimenti ar citu valstu labo praksi;
80. atkārtoti uzsver kohēzijas politiku lielo nozīmi un nepieciešamību palielināt finansējumu šajā jomā, jo īpaši Eiropas Sociālajam fondam; uzsver, ka šīs politikas nekādā gadījumā nedrīkst vājināt, tostarp saistībā ar Brexit, un budžeta piešķīrumi visu kategoriju reģioniem ir jāsaglabā vismaz tādā pašā līmenī kā pašreizējā budžeta periodā; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus kohēzijas politikai pēc 2020. gada un nākamajai daudzgadu finanšu shēmai (DFS) līdz 2018. gada sākumam, lai nodrošinātu netraucētu lēmumu pieņemšanas procesu un dotu dalībvalstīm un reģioniem pietiekamu laiku prioritāšu noteikšanai un politikas izmaiņu pielāgošanai un ieviešanai;
81. saistībā ar Komisijas priekšlikumu par DFS pēc 2020. gada uzskata, ka budžetam ir jākļūst vienkāršākam un pārredzamākam, taisnīgākam, demokrātiski pārskatatbildīgākam un vairāk uz solidaritāti balstītam; tomēr uzstāj uz ES budžeta vienotību un tādējādi — uz dažādu finanšu instrumentu, fondu un investīciju fondu, kas pašreiz neietilpst budžetā, integrāciju;
82. aicina 2018. gada budžetā paredzēt īpašus atbalsta pasākumus reģioniem, kurus vairāk ietekmēs Brexit, tostarp finansējumu, kas konsolidēs un sekmēs miera procesu Ziemeļīrijā;
Brexit (Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES)
83. atzīst jebkuras dalībvalsts tiesības izstāties no ES; uzsver to, ka nevienu Līgumu noteikumu nedrīkst izmantot nepamatotu šķēršļu radīšanai, lai liegtu īstenot dalībvalsts lēmumu par izstāšanos;
84. noraida jebkāda veida spiedienu vai šantāžu sarunu procesā; mudina Komisiju panākt taisnīgu nolīgumu par turpmākajām ES attiecībām ar Apvienoto Karalisti, aizstāvot visu to personu intereses, kas dzīvo citās jurisdikcijās; turklāt uzskata, ka turpmākajām ES un Apvienotās Karalistes attiecībām ir jābalstās uz cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas principiem, tostarp pie minoritātēm piederošo personu tiesību ievērošanu;
85. uzskata, ka īpaši svarīgi ir netraucēti un bez nosacījumiem nodrošināt juridisko noteiktību ES dalībvalstu valstspiederīgajiem, kuri dzīvo Lielbritānijā, un Lielbritānijas cilvēkiem, kuri dzīvo citās dalībvalstīs; tādēļ aicina īpašu uzmanību pievērst darba ņēmēju mobilitātei (mobilajiem darba ņēmējiem, pārrobežu darba ņēmējiem, pierobežas darba ņēmējiem un studentiem), ar īpašu uzmanību un sapratni izturoties pret unikālajām situācijām, kas ir izveidojušās Īrijā un Gibraltārā;
86. uzskata, ka izstāšanās nolīgumā būtu pilnībā jāsaglabā Lielās piektdienas nolīguma un turpmāko vienošanos noteikumi; aicina Ziemeļīrijai noteikt īpašu statusu ES, kas saglabātu Ziemeļīrijai iespēju kļūt par ES dalībvalsti, dalību muitas savienībā, vienotajā tirgū un Eiropas Savienības Tiesas jurisdikciju pār to; aicina arī nodrošināt brīvu preču apriti, cilvēku pārvietošanās brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību Īrijas salā;
87. aicina Komisiju pārskatīt savu darba programmu saskaņā ar Parlamenta rezolūciju;
o
o o
88. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.