Sesijas dokuments
24.10.2017
REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
iesniegts, noslēdzot debates par Komisijas paziņojumu,
saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. punktu
par seksuālās uzmākšanās un izmantošanas apkarošanu Eiropas Savienībā
( 2017/2897(RSP) )
Malin Björk, Marina Albiol Guzmán, Patrick Le Hyaric, Josu Juaristi Abaunz, Marie-Christine Vergiat, Marie-Pierre Vieu, Ángela Vallina, Kateřina Konečná, Jiří Maštálka, Stelios Kouloglou, Paloma López Bermejo, Lola Sánchez Caldentey, Tania González Peñas, Estefanía Torres Martínez, Xabier Benito Ziluaga, Miguel Urbán Crespo, Eleonora Forenza, Sabine Lösing, Stefan Eck, Martina Anderson, Lynn Boylan, Matt Carthy, Liadh Ní Riada, Neoklis Sylikiotis
GUE/NGL grupas vārdā
European Parliament resolution on combating sexual harassment and abuse in the EU
( 2017/2897(RSP) )
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas tika atvērta parakstīšanai 2011. gada 11. maijā Stambulā (šeit un turpmāk ”Stambulas konvencija”),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu,
– ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 8., 19., 157., 216. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21., 23., 24., 25. un 26. pantu,
– ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembrī Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina +5” (2000), “Pekina +10” (2005), “Pekina +15” (2010) un “Pekina +20” (2015), un Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu,
– ņemot vērā 2001. gada 20. septembra rezolūciju par uzmākšanos darba vietā[1], 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu[2], 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai[3], 2011. gada 15. decembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu[4], 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu[5] un tai pievienoto Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu (2013. gada novembris), 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES pievienošanos Stambulas konvencijai par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu[6] un 2017. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienība noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu[7];
– ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu „Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” ( SWD(2015)0278 ),
– ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes — Igaunijas, Bulgārijas un Austrijas — 2017. gada 19. jūlija deklarāciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību,
– ņemot vērā 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI[8],
– ņemot vērā 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu[9] un 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās[10],
– ņemot vērā Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos[11], un Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu[12], un kurā sniegta jēdzienu „uzmākšanās” un „seksuālā uzmākšanās” definīcija un pausts nosodījums šīm parādībām,
– ņemot vērā 2017. gada 14. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā[13] un 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā[14],
– ņemot vērā Civildienesta noteikumu 12.a pantu,
– ņemot vērā Komisijas Lēmumu par Komisijas politiku attiecībā uz personas cieņas aizsardzību un psiholoģiskas aizskaršanas un seksuālas uzmākšanās novēršanu,
– ņemot vērā rokasgrāmatu Eiropas Parlamenta deputātiem “Pilnīga neiecietība pret uzmākšanos darba vietā” un Parlamenta administrācijas rīcības plānu šajā nozīmīgajā jautājumā,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,
A. tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām; tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskriminēšanu ir pamattiesības, kas nostiprinātas līgumos un Pamattiesību hartā, un tās būtu pilnībā jāievēro, jāveicina un jāpiemēro tiesību aktos, praksē, tiesu lēmumos un ikdienas dzīvē;
B. tā kā saskaņā ar 2017. gada dzimumu līdztiesības indeksu visas dalībvalstis ir tālu no tā, lai panāktu līdztiesību starp sievietēm un vīriešiem, un progress ir lēns; tā kā dzimumvardarbība ir gan sieviešu un vīriešu nevienlīdzības cēlonis, gan tās sekas,
C. tā kā “seksuāla uzmākšanās” ir seksuāli orientēta rīcība pret personu, kas to nevēlas, un kuras nolūks vai sekas ir aizskart šo personu vai radīt iebiedējošu, naidīgu, aizvainojošu vai traucējošu vidi. tā kā pret seksuālo uzmākšanos ir jāattiecas kā pret diskrimināciju dzimuma dēļ; tā kā seksuāla uzmākšanās var izpausties kā vienreizēja darbība vai kā atkārtota rīcība;
D. tā kā sievietes Eiropas Savienībā nav vienādā mērā aizsargātas pret vīriešu vardarbību, seksuālu uzmākšanos un vardarbību atšķirīgu politisko ieviržu un tiesību aktu dēļ dažādās dalībvalstīs; tā kā tiesu sistēmas nenodrošina pietiekamu atbalstu sievietēm;
E. tā kā seksuāla vardarbība un uzmākšanās darba vietā ir veselības un drošības jautājums, kas būtu jārisina un jānovērš kā parādība;
F. tā kā seksuālu vardarbību un uzmākšanos nav iespējams izskaust ar vienreizēju intervences pasākumu, taču ir iespējams ievērojami mazināt šādu gadījumu skaitu un to radītās sekas, apvienojot dažādus ar infrastruktūru saistītus, juridiskus un tiesiskus pasākumus, tiesību piemērošanu, izglītojošus pasākumus, veselības aprūpi un citas ar pakalpojumiem saistītas darbības;
G. tā kā Eiropas Savienības pamattiesību aģentūras 2014. gada marta ziņojumā ”Pret sievietēm vērsta vardarbība — ES mēroga apsekojums” ir norādīts, ka viena no desmit sievietēm ir saskārusies ar seksuālu uzmākšanos vai vajāšanu ar jauno tehnoloģiju starpniecību, savukārt 75 % sieviešu augstākajās lēmējinstitūcijās ir bijusi jāpacieš seksuāla uzmākšanās; tā kā tas liecina, ka neviena sieviete vai meitene neatkarīgi no vecuma un stāvokļa nav pasargāta no seksuālas vardarbības;
H. tā kā seksuāla uzmākšanās un izmantošana, kas galvenokārt izpaužas kā vīriešu vardarbība pret sievietēm, ir strukturāla un plaši izplatīta problēma gan Eiropā, gan visā pasaulē, kas gan upurus, gan varmākas skar neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumiem un sociālā stāvokļa, un ir saistīta ar mūsu sabiedrībai raksturīgo nevienlīdzīgo varas samēru sieviešu un vīriešu starpā;
I. tā kā pret vardarbība pret sievietēm, tostarp seksuālu uzmākšanos un seksuālu izmantošanu, izturas pārāk iecietīgi; tā kā faktiski tas ir sistēmisks pamattiesību pārkāpums un smags noziegums, par ko ir jāpiemēro sods; tā kā ir jāpieliek punkts nesodāmībai, nodrošinot, ka vainīgie tiek saukti pie atbildības un kā sievietes un meitenes, kas ir pārdzīvojušas vardarbību, saņem pienācīgu atbalstu un atzīšanu no tiesu sistēmas, lai pārtrauktu klusēšanas un vientulības apburto loku personām, kas ir cietušas no vardarbības;
J. tā kā personas, kas veikušas dzimumvardarbību, bieži vien ir pazīstamas cietušajai personai, un daudzos gadījumos cietusī persona ir atkarīga no šī pāridarītāja, tāpēc tai ir lielākas bailes ziņot par vardarbību;
K. tā kā ar dzimumu saistīti stereotipi un seksisms, tostarp seksisma motivēta naida runa, kas ir izplatīti visā pasaulē tiešsaistē un bezsaistē un publiskajā un privātajā sfērā, ir viens no visu pret sievietēm vērstas vardarbības veidu pamatcēloņiem;
L. tā kā visas ES dalībvalstis ir parakstījušas Stambulas konvenciju, taču tikai 15 no tām to ir ratificējušas; tā kā ES pievienošanās Konvencijai neatbrīvo dalībvalstis no ratifikācijas valsts līmenī;
M. tā kā Stambulas konvencijas 40. pantā ir noteikts, ka ”Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide”;
N. tā kā vardarbība un seksuāla uzmākšanās publiskās vietās ir plaši izplatīta visā Eiropas Savienībā;
O. tā kā vardarbība un uzmākšanās politiskajā dzīvē neproporcionāli skar sievietes viņu dzimuma dēļ;
P. tā kā šāda vardarbība ir cilvēktiesību un pamatbrīvību, tostarp pienākuma nodrošināt sievietēm iespējas brīvi līdzdarboties politiskajā pārstāvībā, pārkāpums; tā kā šādas brīvības ir nostiprinātas starptautiskos nolīgumos, piemēram, Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), Pekinas Rīcības platformā un ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM);
Q. tā kā Starpparlamentārās savienības apsekojumā ir atklāts, ka 81,8 % no aptaujātajām sievietēm, kas piedalās politiskajā dzīvē visā pasaulē, tostarp 15 Eiropas valstīs, visās valstīs un reģionos ir piedzīvojušas psiholoģisku vardarbību un ka 65,5 % no šīm sievietēm ir dažas vai vairākas reizes saskārušās ar pazemojošām seksistiskām piezīmēm savā parlamenta deputātes pilnvaru laikā;
R. tā kā seksuāla uzmākšanās ir definēta Civildienesta noteikumu12.a pantā ;
S. tā kā lielākā daļa ES dalībvalstu parlamentu neveic aktīvus pasākumus, lai apkarotu seksuālu uzmākšanos un seksuālu izmantošanu darba vietā; tā kā Parlaments ir izveidojis īpašu Padomdevēju komiteju sūdzību izskatīšanai starp reģistrētiem deputātu palīgiem (RDP) un deputātiem, savukārt Padomdevēja komiteja par aizskarošu izturēšanos un šādas izturēšanās novēršanu darbavietā izskata citas formālas procedūras, kas saistītas ar Parlamenta administrācijas un politisko grupu darbiniekiem,
Pilnīga neiecietība pret seksuālu uzmākšanos un seksuālu izmantošanu ES
1. nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm un pauž nožēlu par to, ka sievietes un meitenes bieži tiek pakļautas seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības gadījumiem, kas nopietni pārkāpj viņu cilvēktiesības un cilvēka cieņu;
2. stingri atbalsta visas sievietes un meitenes, kas ir piedalījušās #MeToo kampaņā, jo īpaši tās sievietes un meitenes, kas ir atmaskojušas noziegumu veicējus;
3. atkārtoti aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar vispārēju ES stratēģiju pret visu veidu ar dzimumu saistītu vardarbību, tostarp seksuālu uzmākšanos sievietēm un meitenēm un viņu seksuālu izmantošanu;
4. prasa izveidot krimināltiesību instrumentu direktīvas veidā cīņai pret dzimumvardarbību, tostarp seksuālu uzmākšanos un seksuālu izmantošanu, un paredzēt pasākumus, lai ieviestu sešu mērķu satvaru attiecībā uz seksuālu uzmākšanos sievietēm un viņu seksuālu izmantošanu (politika, profilakse, aizsardzība, saukšana pie atbildības, nodrošināšana un partnerība); uzstāj, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka noziedznieki saņem sodu atbilstoši nodarījuma smagumam, tām būtu pienākums apliecināt pienācīgu rūpību, reģistrējot un izmeklējot visus ar dzimumu saistītas vardarbības veidus, tostarp seksuālas uzmākšanās noziegumus, lai uzsāktu valsts apsūdzības procesu, un izstrādāt plānus, lai noteiktu īpašu izmeklēšanas kārtību, ko policija un veselības aprūpes nozares speciālisti izmantotu pierādījumu iegūšanai par seksuālu uzmākšanos un seksuālu vardarbību;
5. atgādina, ka seksuāla uzmākšanās var notikt dažādos veidos (fiziski, verbāli, rakstveida vai citādi) un tajā var būt iesaistīti gan pretējā gan sava dzimuma pārstāvji; tā kā par seksuālu uzmākšanos var uzskatīt virkni dažādu uzvedības veidu, piemēram: solījumus par kāda veida atlīdzību (piemēram, karjeras attīstību utt.) apmaiņā pret seksuāla rakstura prasību izpildi vai draudēšanu ar represijām šādu prasību noraidīšanas gadījumā; rupju vai ierosinošu piezīmju vai seksuāla rakstura mājienu atkārtotu izteikšanu; vaļīgu un piedauzīgu izteikumu un žestu izmantošanu; atkārtoti izteiktus un pārspīlētus komplimentus par kāda kolēģa izskatu; fizisku kontaktu, pieskaršanos kādai personai, kniebienus vai apzināti nevēlamus skūpstus; vuārisma vai ekshibicionisma izpausmes; pornogrāfisku materiālu lietošanu;
6. aicina dalībvalstis noteikt kriminālatbildību par visu veidu seksuālu uzmākšanos un seksuālu vardarbību un apņemties pilnībā nodrošināt, ka šīs parādības tiek efektīvi novērstas; tas cita starpā ietver: kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos sabiedriskās vietās, politiskajā dzīvē un darba vietā; izpratnes veicināšanas kampaņu īstenošanu par tādu personu tiesībām, kuras cietušas no seksuālas uzmākšanās un iebiedēšanas; apmācību policijas un krimināltiesību sistēmas darbiniekiem par cietušo tiesībām, stingras kārtības cietušo atbalstam īstenošanu un seksuālas uzmākšanās un iebiedēšanas gadījumu izmeklēšanu; bezmaksas juridisko konsultāciju un atbalsta cietušajiem iesniegt lietas tiesā nodrošināšanu;
7. aicina Komisiju aktīvi veicināt attieksmes un izturēšanās maiņu un cīnīties pret seksismu un dzimumu lomu stereotipiem, tostarp popularizējot dzimumneitrālu valodu, īstenojot saskaņotus pūliņus, lai izmantotu plašsaziņas līdzekļu būtisko ietekmi, un veicot informatīvus pasākumus šajā jomā un mudinot visus, tostarp vīriešus un zēnus, aktīvi piedalīties visu veidu vardarbības novēršanā;
8. aicina dalībvalstis padarīt izpratnes veicināšanu par seksuālu piekrišanu un seksuālu uzmākšanos par obligātu savās izglītības sistēmās;
9. aicina Komisiju uzsākt dialogu ar plašsaziņas līdzekļiem par pienākumu sniegt objektīvu informāciju par seksuālu vardarbību un seksuālu uzmākšanos darba vietā, sabiedriskās vietās un citur un ieguldīt šajā dialogā, kā arī mudināt plašsaziņas līdzekļus pievērst uzmanību izpratnes veicināšanas kampaņām un pilsoniskās sabiedrības paveiktajam cīņā pret vardarbību pret sievietēm;
10. aicina dalībvalstis īstenot pašreizējās ES direktīvas šajā jomā, jo īpaši Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, un Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, un kurā sniegta jēdzienu „uzmākšanās” un „seksuāla uzmākšanās” definīcija un pausts nosodījums šīm parādībām, kā arī piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, lai novērstu un apkarotu vardarbību, seksuālu uzmākšanos un seksuālu izmantošanu, uzlabotu sieviešu un meiteņu iespējas, aizsargātu cietušās personas un palīdzētu tām saņemt kompensāciju;
11. aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu, Regulu (ES) Nr. 606/2013 par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās un Direktīvu 2012/29/ES par cietušo aizsardzību; aicina Komisiju nākt klajā ar īstenošanas ziņojumu, kas bija jāiesniedz 2016. gada 1. janvārī;
12. aicina Komisiju pārskatīt pašlaik spēkā esošo ES pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, lai tajā iekļautu seksismu, aizsprieduma noziegumu un naida kurināšanu seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes un dzimuma pazīmju dēļ;
13. aicina Komisiju uzlabot salīdzināmu un sadalītu datu vākšanu par dzimumvardarbību ES līmenī;
Seksuāla uzmākšanās ES dalībvalstu parlamentos, tostarp Eiropas Parlamentā
14. aicina dalībvalstis izpētīt situāciju seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības jomā, veikt aktīvus pasākumus, lai apkarotu šīs parādības to parlamentos, un piemērot un pienācīgi īstenot cieņas politiku darba vietā attiecībā uz ievēlētiem deputātiem un darbiniekiem; aicina uzraudzīt šādas politikas īstenošanu;
15. aicina dalībvalstis nodrošināt aizsardzības atbalstu deputātiem saziņā ar sabiedrību, jo īpaši tiem deputātiem, kuri ir saskārušies ar seksuālu vardarbību un ar dzimumvardarbības draudiem, tostarp tiešsaistē;
16. prasa sasaukt neatkarīgu ekspertu komiteju, kas būtu pilnvarota izpētīt situāciju seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības jomā Eiropas Parlamentā;
17. mudina Parlamentu atzīt seksuālo uzmākšanos un seksuālu izmantošanu iestādē par noziegumu gadījumos, kad cietušais nav devis piekrišanu, lai nodrošinātu, ka par šādiem nodarījumiem automātiski sauktu pie atbildības;
18. prasa Parlamentam pārskatīt un pastiprināt Parlamenta Padomdevēju komitejas sūdzību par uzmākšanos izskatīšanai starp RDP un deputātiem darbību; prasa pastiprināt Padomdevēju komiteju par aizskarošu izturēšanos un šādas izturēšanās novēršanu, lai stiprinātu tās pozitīvos pasākumus un nepieļautu interešu konfliktus attiecībā uz šo būtisko komitejas struktūru locekļiem, un izveidot īpašu komiteju par seksuālu uzmākšanos, tostarp nodrošināt juridisko konsultantu un medicīnas personālu, lai izmeklētu oficiālas lietas, ar laiku uzturēt konfidenciālu lietu reģistru un rast vislabākos līdzekļus, lai īstenotu pilnīgas neiecietības pieeju visos iestādes līmeņos;
19. prasa Parlamentam pilnībā atbalstīt cietušos iesniegt lietas iestādē un/vai vietējā policijā, nepieciešamības gadījumā uzsākt ārkārtas aizsardzības pasākumus vai aizsargpasākumus un pilnībā īstenot Civildienesta noteikumu 12.a pantu, vienlaikus nodrošinot, ka gadījumi tiek pilnībā izmeklēti un tiek piemēroti disciplinārie pasākumi;
20. prasa Parlamentam nodrošināt spēcīgu un efektīvu rīcības plānu attiecībā uz profilaksi, atbalstu un obligātām mācībām visiem darbiniekiem un deputātiem par cieņu darbā, lai nodrošinātu, ka pilnīgas neiecietības pieeja kļūst par normu; apņemas pilnībā iesaistīties izpratnes veidošanas kampaņās, kurās piedalās visi deputāti un administrācijas dienesti, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajām grupām, piemēram, praktikantiem, reģistrētiem deputātu palīgiem (RDP) un līgumdarbiniekiem, un iestādēs izveidot konfidenciālu konsultantu tīklu, lai atbalstītu un konsultētu cietušos, kā tas ir pieņemts Komisijā;
o
o o
21. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Parlamentam, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, Padomei, Komisijai un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.