Sesijas dokuments
14.7.2011
***I
ZIŅOJUMS
par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta redakcija)
( COM(2009)0551 – C7-0250/2009 – 2009/0164(COD) )
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
Referente: Jean Lambert
(Pārstrādāšana – Reglamenta 87. pants)
PR_COD_COD_1recastingam
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums |
* Apspriežu procedūra *** Piekrišanas procedūra ***I Parastā likumdošanas procedūra (pirmais lasījums) ***II Parastā likumdošanas procedūra (otrais lasījums) ***III Parastā likumdošanas procedūra (trešais lasījums)
(Norādītā procedūra pamatojas uz akta projektā ierosināto juridisko pamatu.) |
Grozījumi akta projektā |
Izmaiņas, kas ar Parlamenta grozījumiem izdarītas akta projektā, ir iezīmētas treknā slīprakstā. Teksts, kas iezīmēts parastā slīprakstā, tehniskajiem dienestiem norāda tās akta projekta daļas, kurās ierosināti labojumi, lai sagatavotu galīgo teksta redakciju (piemēram, nepārprotami kļūdainas teksta daļas vai to izlaidumi kādā no valodām). Šos ierosinātos labojumus apstiprina attiecīgie tehniskie dienesti.
Informācijas bloka, ko ievieto pirms katra grozījuma attiecībā uz spēkā esošu aktu, kuru plānots grozīt ar attiecīgo akta projektu, trešajā un ceturtajā rindā attiecīgi norāda spēkā esošo aktu un tā atbilstīgo teksta vienību. Daļas, kas tiek pārņemtas no tādas spēkā esoša akta teksta vienības, kura netiek grozīta ar attiecīgo akta projektu, bet kuru Parlaments nodomājis grozīt, iezīmē treknrakstā. Iespējamos šādu teksta daļu svītrojumus apzīmē šādi: […].
|
SATURA RĀDĪTĀJS
Lpp.
EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS 5
PASKAIDROJUMS 37
PIELIKUMS: JURIDISKĀS KOMITEJAS VĒSTULE 39
PIELIKUMS. EIROPAS PARLAMENTA, PADOMES UN KOMISIJAS JURIDISKO DIENESTU KONSULTATĪVĀS GRUPAS ATZINUMS 41
PROCEDŪRA 43
EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS
par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta redakcija)
( COM(2009)0551 – C7‑0250/2009 – 2009/0164(COD) )
(Parastā likumdošanas procedūra – pārstrādāšana)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei ( COM(2009)0551 ),
– ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, 63. panta 1. punktu, 1. punkta c) apakšpunktu, 2. punkta a) apakšpunktu un 3. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija iesniedza Parlamentam priekšlikumu (C7-0250/2009),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” ( COM(2009)0665 ),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 78. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu,
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 28. aprīļa atzinumu[1],
– pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,
– ņemot vērā 2001. gada 28. novembra Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu[2],
– ņemot vērā Juridiskās komitejas 2010. gada 2. februāra vēstuli Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai saskaņā ar Reglamenta 87. panta 3. punktu,
– ņemot vērā Reglamenta 87. un 55. pantu,
– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu ( A7-0271/2011 ),
A. tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumu šajā priekšlikumā nav ietverti citi būtiski grozījumi kā vienīgi tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz iepriekšējo tiesību aktu negrozīto noteikumu un šo būtisko grozījumu kodifikāciju priekšlikumā ir paredzēta tikai spēkā esošo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību,
1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju, ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumus;
2. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
EIROPAS PARLAMENTA NOSTĀJA
PIRMAJĀ LASĪJUMĀ[3]*
---------------------------------------------------------
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA
par ▌ standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, bēgļu vai tādu personu vienotu statusu, kam ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, un piešķirtās aizsardzības saturu
EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 78. panta ▌2. punkta a) un b) apakšpunktu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[4],
apspriedušies ar Reģionu komiteju,
pēc tiesību akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,
saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru[5],
tā kā:
(1) Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu[6] ir jāizdara vairākas būtiskas izmaiņas. Skaidrības labad minētā direktīva būtu jāpārstrādā.
(2) Kopējas patvēruma politikas, tostarp kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveide ir daļa no Eiropas Savienības mērķa pakāpeniski radīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir atvērta tiem, kuri, apstākļu spiesti, likumīgi meklē aizsardzību Savienībā.
(3) Eiropadome 1999. gada 15. un 16. oktobrī Tamperē īpašā sanāksmē vienojās izveidot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, kuras pamatā būtu 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencijas par bēgļu statusu (Ženēvas konvencija), kas papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu (Protokols), pilnīga un visaptveroša piemērošana, tādējādi apstiprinot neizraidīšanas principu un nodrošinot, ka nevienu personu neizdod atpakaļ vajāšanai.
(4) Ženēvas konvencija un Protokols ir pamatā starptautiskajam bēgļu aizsardzības tiesiskajam režīmam.
(5) Tamperes secinājumos paredzēts, ka kopējās Eiropas patvēruma sistēmas ietvaros sākotnējā posmā būtu jātuvina noteikumi par personu atzīšanu par bēgļiem un bēgļu statusa saturu.
(6) Tamperes secinājumos arī paredzēts, ka noteikumi par bēgļu statusu būtu jāpapildina ar pasākumiem saistībā ar alternatīviem aizsardzības veidiem, piedāvājot atbilstošu statusu jebkurai personai, kam nepieciešama šāda aizsardzība.
(7) Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas izveides pirmais posms tagad ir pabeigts. Eiropadome 2004. gada 4. novembra sanāksmē pieņēma Hāgas programmu, kurā noteikti mērķi, kas jāīsteno brīvības, drošības un tiesiskuma jomā laika posmā no 2005. līdz 2010. gadam. Šajā saistībā Hāgas programmā Eiropas Komisija tika aicināta pabeigt pirmā posma tiesību aktu novērtēšanu un iesniegt Padomei un Eiropas Parlamentam otrā posma tiesību aktus un pasākumus, lai tos varētu pieņemt līdz 2010. gada beigām. ▌
(8) Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā, kas pieņemts 2008. gada 15. un 16. oktobrī, Eiropadome norādīja, ka dalībvalstīs joprojām pastāv būtiskas atšķirības, piešķirot aizsardzību, un ka pati aizsardzība ir daudzveidīga, un aicināja nākt klajā ar jaunām ierosmēm, lai pabeigtu Hāgas programmā paredzēto kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveidi un tādējādi sniegtu augstāka līmeņa aizsardzību.
(8a) Stokholmas programmā Eiropadome atkārtoti ir paudusi apņemšanos ievērot mērķi par kopējas aizsardzības un solidaritātes telpas izveidi vēlākais līdz 2012. gadam attiecībā uz personām, kurām ir paredzēta starptautiskā aizsardzība, pamatojoties uz kopīgu patvēruma procedūru un vienotu statusu, kā paredzēts LESD 78. pantā.
(9) Ņemot vērā veiktā izvērtējuma rezultātus, šajā posmā ir lietderīgi apstiprināt Direktīvas 2004/83/EK pamatprincipus, kā arī censties panākt noteikumu tuvināšanas augstāku līmeni starptautiskās aizsardzības atzīšanas un tās satura jomā, pamatojoties uz augstākiem standartiem ▌.
(10) Būtu jāpiešķir Eiropas Bēgļu fonda un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) līdzekļi, lai sniegtu pienācīgu atbalstu pasākumiem dalībvalstīs saistībā ar Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas otrajā posmā noteikto standartu ieviešanu, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kuras saskaras ar savu patvēruma sistēmu īpašu un nesamērīgu noslogojumu, kam par iemeslu ir to ģeogrāfiskā vai demogrāfiskā situācija.
(11) Šīs direktīvas galvenais mērķis ir, no vienas puses, nodrošināt, ka dalībvalstis piemēro vienotus kritērijus, lai noteiktu personas, kam patiesi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un, no otras puses, nodrošināt, lai šīm personām visās dalībvalstīs būtu pieejams minimālais pabalstu līmenis.
(12) To noteikumu tuvināšanai, ar kuriem saskaņā personas atzīst par bēgļiem, kā arī to noteikumu tuvināšanai, kas nosaka bēgļa statusa un alternatīvā aizsardzības statusa saturu, būtu jāpalīdz ierobežot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tālāku pārvietošanos starp dalībvalstīm, ja šādas pārvietošanās vienīgais iemesls ir atšķirības tiesiskajā regulējumā.
(13) ▌Dalībvalstīm vajadzētu būt pilnvarām ieviest vai turpināt piemērot ▌ noteikumus, kas ir labvēlīgāki par šajā direktīvā paredzētajiem standartiem, tiem trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kas pieprasa starptautisku aizsardzību no dalībvalsts, ja šāds pieprasījums pamatots ar to, ka attiecīgā persona ir bēglis Ženēvas konvencijas 1. panta A. daļas nozīmē, vai arī persona, kam ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību.
(14) Šī direktīva neattiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kam atļauts uzturēties dalībvalstu teritorijā ne tādēļ, ka viņiem nepieciešama starptautiska aizsardzība, bet pamatojoties uz diskrecionāri pieņemtu lēmumu līdzjūtības vai humānu iemeslu dēļ.
(15) Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā[7]. Šī direktīva jo īpaši cenšas nodrošināt, ka pilnībā tiek respektēta cilvēka cieņa un patvēruma pieteikuma iesniedzēja un viņu pavadošo ģimenes locekļu tiesības uz patvērumu, kā arī veicināt Hartas 1., 7., 11., 14., 15., 16., 18., 21., 24., 34. un 35. panta piemērošanu, un tā būtu attiecīgi jāīsteno.
(16) Attieksmē pret personām, uz kurām attiecas šī direktīva, dalībvalstīm ir saistības atbilstīgi to pieņemtiem starptautisko tiesību aktiem, tostarp jo īpaši tiem aktiem, kuros ir noteikts diskriminācijas aizliegums.
(17) Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm pirmkārt būtu jāņem vērā „bērna intereses” saskaņā ar ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām. Izvērtējot bērna intereses, dalībvalstīm jo īpaši būtu pienācīgi jāņem vērā ģimenes vienotības princips, nepilngadīgās personas labklājība un sociālā attīstība, drošības un aizsardzības apsvērumi un paša nepilngadīgā uzskati atbilstīgi viņa vecumam un brieduma pakāpei.
(18) Nepieciešams paplašināt ģimenes locekļu jēdzienu, ņemot vērā dažādus īpašos atkarības apstākļus, un īpašu uzmanību pievērst bērna interesēm.
(19) Šī direktīva neskar protokolu par patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstu piederīgajiem, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību (LES) un LESD.
(20) Bēgļa statusa atzīšana ir deklaratīvs akts.
(21) Nosakot bēgļa statusu saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1. pantu, apspriešanās ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNHCR) var sniegt dalībvalstīm noderīgas vadlīnijas.
(22) Būtu jānosaka ▌ standarti bēgļa statusa definēšanai un saturam, lai dotu norādījumu dalībvalstu kompetentajām struktūrām Ženēvas konvencijas piemērošanā.
(23) Nepieciešams ieviest vienotus kritērijus patvēruma pieteikuma iesniedzēju atzīšanai par bēgļiem Ženēvas konvencijas 1. panta nozīmē.
(24) Jo īpaši nepieciešams ieviest vienotus jēdzienus par aizsardzības vajadzībām, kas rodas uz vietas, kaitējuma avotiem un aizsardzību, kā arī iekšējo aizsardzību un vajāšanu, ieskaitot vajāšanas iemeslus.
(25) Aizsardzību var sniegt ▌valsts, ▌ partijas vai organizācijas, ieskaitot starptautiskās organizācijas, kas atbilst šīs direktīvas nosacījumiem un kuru pārziņā ir reģions vai lielāks apgabals valsts teritorijā ▌, ja tās vēlas un spēj sniegt šādu aizsardzību. Šādai aizsardzībai vajadzētu būt efektīvai un neierobežotai laika ziņā.
(26) Iekšējai aizsardzībai pret represijām vai nopietnu kaitējumu vajadzētu būt efektīvi pieejamai pieteikuma iesniedzējam tajā izcelsmes valsts daļā, kurā tas var droši un likumīgi ceļot, tikt ielaists un apmesties, un kurā, kā var pamatoti pieņemt, tas uzturēsies. Ja vajāšanu īsteno valsts vai valsti pārstāvošas personas vai struktūras, būtu jāpieņem, ka pieteikuma iesniedzējam nav pieejama efektīva aizsardzība. Ja minētais pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgais bez pavadības, tādu atbilstošu aprūpes un aizbildnības risinājumu īstenošanas iespēju, kas vislabāk atbilst nepilngadīgā bez pavadības interesēm, būtu jāizvērtē vienlaikus ar aizsardzības faktisko iespēju izvērtējumu.
(27) Novērtējot nepilngadīgu personu starptautiskas aizsardzības pieteikumus, nepieciešams, lai dalībvalstis ņem vērā vajāšanas veidus, kas īpaši attiecas uz bērniem.
(28) Viens no nosacījumiem, lai personu kvalificētu kā bēgli Ženēvas konvencijas 1. panta A. daļas nozīmē, ir cēloņsakarība starp rases, reliģijas, tautības, politiskās pārliecības vai piederības noteiktai sociālai grupai pazīmēm un vajāšanas darbībām vai iespēju neesamība aizsargāties pret šādām darbībām.
(29) Vienlīdz nepieciešams ieviest vienotu jēdzienu attiecībā uz vajāšanas pamatojumu „piederība noteiktai sociālai grupai”. Lai definētu noteiktu sociālo grupu, būtu pienācīgi jāņem vērā jautājumi, kas izriet no pieteikuma iesniedzēja dzimuma, tostarp dzimumidentitāte un seksuālā orientācija, kas var būt saistītas ar atsevišķām tiesību tradīcijām un ieražām, kuru dēļ tiek kropļoti dzimumorgāni, notiek piespiedu sterilizācija vai aborts, ja vien šo jautājumu pamatā ir pieteikuma iesniedzēja pamatotas bailes no vajāšanas.
(30) Darbības, kas ir pretējas ANO principiem un mērķiem, ir izklāstītas ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā un cita starpā ietvertas ANO rezolūcijās, kas attiecas uz terorisma apkarošanas pasākumiem un noteic, ka „terorisma darbības, metodes un prakse ir pretējas ANO mērķiem un principiem” un ka „apzināta terorisma aktu finansēšana, plānošana un kūdīšana uz tiem arī ir pretēja ANO mērķiem un principiem”.
(31) Kā minēts 14. pantā, „statuss” var ietvert arī bēgļa statusu.
(32) Jānosaka arī ▌ standarti, lai definētu alternatīvo aizsardzības statusu un noteiktu tā saturu. Alternatīvajai aizsardzībai vajadzētu būt komplementārai, un tai būtu jāpapildina Ženēvas konvencijā paredzētā bēgļu aizsardzība.
(33) Nepieciešams ieviest vispārējus kritērijus, uz kuru pamata personas, kas iesniedz starptautiskas aizsardzības pieteikumu, jāatzīst par tiesīgām saņemt alternatīvo aizsardzību. Šiem kritērijiem būtu jāizriet no starptautiskām saistībām saskaņā ar cilvēktiesību dokumentiem un dalībvalstīs pastāvošās prakses.
(34) Risks, kādam vispārīgi pakļauti valsts iedzīvotāji vai valsts iedzīvotāju daļa, parasti pats par sevi nerada individuālus draudus, kas būtu kvalificējami kā būtisks kaitējums.
(35) Ģimenes locekļi to saiknes ar bēgli dēļ parasti ir neaizsargāti pret vajāšanas darbībām tādā veidā, kas varētu būt pamats bēgļa statusam.
(36) Valsts drošības un sabiedriskās kārtības jēdziens attiecas arī uz gadījumiem, kad trešās valsts valstspiederīgie ir tādas asociācijas biedri, kas atbalsta starptautisko terorismu vai kas atbalsta šādu asociāciju.
(36a) Pieņemot lēmumu par tiesībām uz šajā direktīvā paredzētajiem pabalstiem, dalībvalstīm būtu pienācīgi jāņem vērā bērna intereses un to tuvo radinieku atkarības no starptautiskās aizsardzības saņēmēja īpašie apstākļi, kas dalībvalstī jau atrodas, kā arī to personu atkarības apstākļi, kas nav starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi. Ārkārtas apstākļos, ja starptautiskās aizsardzības saņēmēja tuvs radinieks ir laulāts nepilngadīgais, ko nepavada viņa laulātais, nepilngadīgās personas intereses var tikt saistītas ar viņa sākotnējo ģimeni.
(37) ▌Īstenojot Stokholmas programmā pausto aicinājumu noteikt bēgļu vai tādu personu vienotu statusu, kuras ir tiesīgas pieprasīt alternatīvu aizsardzību, izņemot atkāpes, kas ir nepieciešamas un objektīvi pamatotas, alternatīvās aizsardzības saņēmējiem jāpiešķir tādas pašas tiesības un pabalsti, kas bēgļiem paredzēti šajā direktīvā, un uz tiem jāattiecina tādi paši atbilstības nosacījumi.
(38) Ievērojot ar starptautiskajām saistībām noteiktās robežas, dalībvalstis var paredzēt, ka, pirms tiek piešķirta pieeja nodarbinātībai, sociālajai labklājībai, veselības aprūpei un integrācijas iespējām, jābūt izdotai uzturēšanās atļaujai.
(39) Lai veicinātu, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēji efektīvi izmanto tiesības un pabalstus, kas noteikti direktīvā, būtu jāņem vērā to īpašās vajadzības un konkrētās integrācijas problēmas, ar kurām tiem jāsaskaras, nemazinot dalībvalstu iespēju ieviest vai atstāt spēkā labvēlīgākus standartus, — labvēlīgāka regulējuma dēļ teorētiski nedrīkstētu tikt diskriminēti attiecīgās dalībvalsts iedzīvotāji.
(40) Saistībā ar minēto īpaši jācenšas pievērsties problēmām ▌, kuru dēļ starptautiskās aizsardzības saņēmēji nevar efektīvi piekļūt ar nodarbinātību saistītām izglītības un arodmācību iespējām, tostarp saistībā ar finansiāliem ierobežojumiem.
(41) Šī direktīva neattiecas uz finansiāliem pabalstiem, ko dalībvalstis piešķir, lai veicinātu izglītību.
(42) Jāapsver īpaši pasākumi, lai efektīvi pievērstos praktiskām grūtībām, ar kurām saskaras starptautiskās aizsardzības saņēmēji attiecībā uz viņu ārvalstu diplomu, apliecību vai citu oficiālu kvalifikācijas apliecinājumu autentificēšanu, jo īpaši tad, ja nav dokumentāru pierādījumu un viņi nespēj segt izmaksas, kas saistītas ar atzīšanas procedūrām.
(43) Lai izvairītos no sociālām grūtībām, ir lietderīgi bez diskriminācijas nodrošināt starptautiskās aizsardzības saņēmējiem adekvātu sociālo labklājību un iztikas līdzekļus sociālās palīdzības ietvaros. Attiecībā uz sociālo palīdzību valsts tiesību aktos būtu sīki jānosaka kārtība, kādā alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem piešķir pamata pabalstus. Iespēja piešķirt alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem tikai pamata pabalstus jāsaprot tādā nozīmē, ka šis jēdziens aptver vismaz minimālu ienākumu atbalstu, palīdzību slimības, grūtniecības gadījumā un palīdzību vecākiem, ja šādi pabalsti tiek piešķirti attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem saskaņā ar šīs valsts tiesībām.
(44) Starptautiskās aizsardzības saņēmējiem būtu jānodrošina piekļuve veselības aprūpei, ieskaitot gan fiziskās, gan garīgās veselības aprūpi.
(45) Integrācijas programmās, kas paredzētas bēgļa vai alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem, pēc iespējas būtu jāņem vērā viņu īpašās vajadzības un situācijas specifika, tostarp vajadzības gadījumā jānodrošina atbilstošas valodas apmācība un informācija par individuālajām tiesībām un pienākumiem, kas izriet no attiecīgajā valstī aizsargājamās personas statusa.
(46) Šīs direktīvas īstenošana būtu regulāri jānovērtē, jo īpaši ņemot vērā dalībvalsts starptautisko saistību attīstību attiecībā uz nerepatriēšanu, darba tirgus attīstību dalībvalstīs, kā arī kopējo integrācijas pamatprincipu attīstību.
(47) Tā kā šīs direktīvas mērķi, proti, izveidot ▌ standartus dalībvalstu starptautiskas aizsardzības sniegšanai trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kā arī piešķirtās aizsardzības saturam, nav adekvāti sasniedzami dalībvalstu spēkiem un direktīvas mēroga vai iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var noteikt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā paredzēts LES 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā izklāstīto proporcionalitātes principu šī direktīva nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai.
(47a) Saskaņā ar 1., 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.
(48) Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, tādējādi šī direktīva nav tai saistoša un nav tai piemērojama.
(49) Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina tikai uz tiem noteikumiem, kuros ieviestas būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo direktīvu. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav grozīti, izriet no iepriekšējās direktīvas.
(50) Šī direktīva nedrīkstētu skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem I pielikuma B daļā norādīto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos un to piemērošanai,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.
I NODAĻA
Vispārīgi noteikumi
1. pants
Mērķis
Šīs direktīvas mērķis ir noteikt ▌ standartus, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, un piešķirtās aizsardzības saturu.
2. pants
Definīcijas
Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas :
a) „starptautiska aizsardzība” ir bēgļa un alternatīvais aizsardzības statuss, kā noteikts e) un g) apakšpunktā;
b) „starptautiskās aizsardzības saņēmēji” ir personas, kurām ir piešķirts bēgļa statuss vai alternatīvais aizsardzības statuss, kā noteikts e) un g) apakšpunktā;
c) „Ženēvas konvencija” ir Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencija par bēgļu statusu, kas grozīta ar Ņujorkas 1967. gada 31. janvāra protokolu;
d) „bēglis” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valstspiederības valsts un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kas, būdams ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ, kā minēts iepriekš, nevar vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties un uz kuru neattiecas 12. pants;
e) „bēgļa statuss” nozīmē, ka dalībvalsts atzīst trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku par bēgli;
f) „persona, kurai ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, ko nevar kvalificēt kā bēgli, bet attiecībā uz kuru ir sniegts pietiekams pamatojums, lai uzskatītu, ka attiecīgā persona, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī, vai — attiecībā uz bezvalstnieku — ja tas atgrieztos savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, tam draudētu reāls risks ciest būtisku kaitējumu, kā noteikts 15. pantā, un uz kuru neattiecas 17. panta 1. un 2. punkts, un kas nevar vai šāda riska dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību;
g) „alternatīvais aizsardzības statuss” nozīmē, ka dalībvalsts ir atzinusi trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku par personu, kas ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību;
h) „starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir pieprasījums, ko nolūkā saņemt dalībvalsts aizsardzību iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram ir pamats censties saņemt bēgļa vai alternatīvo aizsardzības statusu un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, kura nav šīs direktīvas darbības jomā un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu;
i) „pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;
j) „ģimenes locekļi”, ciktāl šāda ģimene pastāvējusi jau izcelsmes valstī, ir šādi starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu:
– starptautiskās aizsardzības saņēmēja laulātais vai viņa neprecējies partneris, ar kuru viņam ir stabilas attiecības, ja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem neprecētus pārus uzskata par pielīdzināmiem precētiem pāriem,
– pirmajā ievilkumā minēto pāru vai starptautiskās aizsardzības saņēmēja nepilngadīgie bērni ar nosacījumu, ka viņi ir neprecējušies, un neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzimuši laulībā vai ārlaulībā, vai arī ir adoptēti, kā noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos;
▌
– tēvs, māte vai cits pieaugušais ▌, kas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktu vai valsts praksi ir atbildīgs par starptautiskās aizsardzības saņēmēju, ja pēdējais ir nepilngadīgs vai neprecējies ▌;
▌
k) „nepilngadīgais” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas jaunāks par 18 gadiem;
l) „nepilngadīgais bez pavadības” ir nepilngadīgais, kurš ieradies dalībvalstu teritorijā bez tādu pieaugušo pavadības, kas ir par viņu atbildīgi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktu vai valsts praksi, kamēr šāda persona nav par viņu faktiski uzņēmusies aizgādību; minētais attiecas arī uz nepilngadīgo, kas ir palicis bez pavadītājiem pēc ierašanās dalībvalstīs;
m) „uzturēšanās atļauja” ir jebkura atļauja, ko izdevušas dalībvalsts iestādes minētās valsts tiesību aktos paredzētajā veidā, kas atļauj trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam uzturēties tās teritorijā;
n) „izcelsmes valsts” ir valstspiederības valsts vai valstis vai — attiecībā uz bezvalstniekiem — iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts vai valstis.
3. pants
Labvēlīgāki standarti
Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kuras personas kvalificējamas kā bēgļi vai personas, kurām ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti atbilst šai direktīvai.
II NODAĻA
Starptautiskās aizsardzības pieteikumu izvērtēšana
4. pants
Faktu un apstākļu izvērtēšana
1. Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, izvērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.
2. Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa pieteikuma iesniedzēja rīcībā esošā dokumentācija par viņa vecumu, iepriekšējo darbību, ieskaitot attiecīgo radinieku datus, personību, valstspiederību(-ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(-īm) un vietu(-ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, ▌ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.
3. Katrs starptautiskās aizsardzības pieteikums ir jāizvērtē atsevišķi un, to darot, jāņem vērā:
a) visi būtiskie fakti, kas attiecas uz izcelsmes valsti laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu, tostarp izcelsmes valsts normatīvie akti un to piemērošanas veids;
b) attiecīgie paziņojumi un dokumentācija, ko iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, tostarp informācija par to, vai pieteikuma iesniedzējs bijis vai var tikt pakļauts vajāšanai vai smagam kaitējumam;
c) pieteikuma iesniedzēja individuālais stāvoklis un personīgie apstākļi, ieskaitot tādus faktorus kā iepriekšējā darbība, dzimums un vecums, lai, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja personīgajiem apstākļiem, izvērtētu, vai darbības, ar kādām pieteikuma iesniedzējam bijis jāsaskaras vai ar kādām tam var nākties saskarties, būtu uzskatāmas par vajāšanu vai smagu kaitējumu;
d) vai pieteikuma iesniedzēja darbības kopš izcelsmes valsts pamešanas bijušas saistītas tikai vai galvenokārt ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai nepieciešamo nosacījumu radīšanu, lai novērtētu, vai šo darbību dēļ pieteikuma iesniedzējam būs jāsaskaras ar vajāšanu vai smagu kaitējumu, ja tas atgrieztos minētajā valstī;
e) vai būtu pamatoti sagaidāms, ka pieteikuma iesniedzējs pieņemtu citas valsts aizsardzību, kurā viņš varētu pieprasīt pilsonību.
4. Tas, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai smagam kaitējumam vai tiešiem šādas vajāšanas vai šāda kaitējuma draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotām bailēm no vajāšanas vai uz reāliem draudiem ciest smagu kaitējumu, ja vien nav pamatotu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana vai smags kaitējums netiks atkārtoti.
5. Ja dalībvalstis piemēro principu, ar kuru saskaņā pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ja pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādītie aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:
a) pieteikuma iesniedzējs pielicis patiesas pūles, lai pamatotu savu pieteikumu;
b) visas attiecīgās sastāvdaļas, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā, ir iesniegtas un ir sniegts pietiekams pamatojums attiecībā uz jebkādu citu attiecīgu sastāvdaļu neesamību;
c) pieteikuma iesniedzēja paziņojumi tiek uzskatīti par saskaņotiem un ticamiem un nav pretrunā ar specifisku un vispārēju informāciju, kas pieejama par pieteikuma iesniedzēja lietu;
d) pieteikuma iesniedzējs iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pie pirmās iespējas, ja vien pieteikuma iesniedzējs nevar parādīt, ka viņam bijuši pamatoti iemesli, kāpēc tas nav izdarīts, un
e) konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties.
5. pants
Starptautiskās aizsardzības vajadzības, kas rodas uz vietas
1. Pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls risks ciest smagu kaitējumu var pamatoties uz notikumiem, kas notikuši, kopš pieteikuma iesniedzējs pametis izcelsmes valsti.
2. Pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls risks ciest smagu kaitējumu var pamatoties uz darbībām, kādās pieteikuma iesniedzējs iesaistījies kopš izcelsmes valsts pamešanas, jo īpaši, ja konstatēts, ka šīs darbības, uz kurām pamatotas bailes, pauž un turpina paust izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju.
3. Neierobežojot Ženēvas konvenciju, dalībvalstis var noteikt, ka pieteikuma iesniedzējam, kas iesniedz turpmāku pieteikumu, parasti nepiešķir bēgļa statusu, ja vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts pamešanas.
6. pants
Vajāšanas vai smaga kaitējuma subjekti
Vajāšanas vai smaga kaitējuma subjekti ir:
a) valsts;
b) partijas vai organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku valsts teritorijas daļu;
c) nevalstiski subjekti, ja var apliecināt, ka a) un b) apakšpunktā minētie subjekti, ieskaitot starptautiskās organizācijas, nav spējīgi vai nevēlas nodrošināt aizsardzību pret vajāšanu vai smagu kaitējumu, kā noteikts 7. pantā.
7. pants
Aizsardzības subjekti
1. Aizsardzību pret vajāšanu vai smagu kaitējumu ▌ var nodrošināt vienīgi:
a) valsts vai
b) partijas vai organizācijas, ieskaitot starptautiskas organizācijas, kas kontrolē valsti vai būtisku valsts teritorijas daļu, ja tās vēlas un spēj nodrošināt aizsardzību saskaņā ar 2. punktu.
2. Šādai aizsardzībai jābūt efektīvai un neierobežotai laika ziņā. Šādu aizsardzību parasti nodrošina, 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajiem subjektiem veicot samērīgus pasākumus ar mērķi novērst vajāšanu vai smagu kaitējumu, cita starpā, izmantojot efektīvu tiesību sistēmu, lai konstatētu darbības, kas ir vajāšana vai smags kaitējums, kā arī sauktu pie atbildības un sodītu par tām, un pieteikuma iesniedzējam ir piekļuve šādai aizsardzībai.
3. Izvērtējot, vai starptautiska organizācija kontrolē valsti vai būtisku tās teritorijas daļu un nodrošina aizsardzību, kā aprakstīts 2. punktā, dalībvalstis ņem vērā jebkādas vadlīnijas, kas var būt ietvertas attiecīgos Padomes aktos.
8. pants
Iekšējā aizsardzība
1. Izvērtējot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, dalībvalstis var noteikt, ka pieteikuma iesniedzējam nav vajadzīga starptautiskā aizsardzība, ja tam kādā no izcelsmes valsts daļām:
a) nav pamatoti jābaidās no vajāšanas vai nepastāv nopietna kaitējuma risks, vai
b) ir pieejama 7. pantā noteiktā aizsardzība pret vajāšanu vai smagu kaitējumu ▌
un tas var droši un likumīgi ceļot uz šo valsts daļu un tikt tajā ielaists, un var tajā apmesties, un — kā var pamatoti pieņemt — tajā uzturēsies.
2. Pārbaudot, vai pieteikuma iesniedzējam ir būtisks pamats bailēm no vajāšanas vai tam ir reāli nopietna kaitējuma draudi, un vai ir pieejama aizsardzība pret vajāšanu vai smagu kaitējumu kādā izcelsmes valsts daļā saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu, ņem vērā vispārējos apstākļus, kādi dominē šajā valsts daļā, un pieteikuma iesniedzēja personīgos apstākļus, ievērojot 4. pantu. Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka tiek iegūta precīza un aktuāla informācija no attiecīgajiem avotiem, piemēram, no UNHCR un EASO.
III NODAĻA
Kvalificēšana par bēgli
9. pants
Vajāšanas darbības
1. Lai darbība tiktu uzskatīta par vajāšanas darbību Ženēvas konvencijas 1. panta A. daļas nozīmē, tai jābūt:
a) pietiekami smagai tās veida vai biežuma dēļ, lai tā veidotu cilvēka pamattiesību smagu pārkāpumu, jo īpaši tādu tiesību, no kuru aizsardzības nevar atkāpties saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 15. panta 2. punktu; vai
b) vairāku pasākumu, tostarp cilvēktiesību pārkāpumu, akumulācijai, kas ir pietiekami smagi, lai ietekmētu indivīdu līdzīgā veidā, kā minēts a) apakšpunktā.
2. Vajāšanas darbības, kas minētas 1. punktā, cita starpā var tikt īstenotas kā:
a) fiziskas vai garīgas vardarbības darbības, ieskaitot seksuālu vardarbību;
b) tiesiski, administratīvi, policijas un/vai tiesu iestāžu pasākumi, kuri pēc būtības ir diskriminējoši vai kas tiek īstenoti diskriminējošā veidā;
c) apsūdzība vai sods, kas ir nesamērīgs vai diskriminējošs;
d) juridiskas pārsūdzības atteikums, kā rezultātā tiek piespriests nesamērīgs vai diskriminējošs sods;
e) apsūdzība vai sods par atteikšanos veikt militāro dienestu konflikta laikā, ja militāra dienesta veikšana ietvertu noziegumu vai tādu darbību izdarīšanu, uz ko attiecas 12. panta 2. punktā minētie izslēgšanas noteikumi;
f) darbības, kas īpaši vēršas pret kādu dzimumu vai pret bērniem.
3. Saskaņā ar 2. panta d) apakšpunktu ir jābūt saiknei starp 10. pantā minētajiem iemesliem un 1. punktā minētajām vajāšanas darbībām vai neaizsargātībai pret šādām darbībām.
10. pants
Vajāšanas iemesli
1. Izvērtējot vajāšanas iemeslus, dalībvalstis ņem vērā šādus elementus:
a) rases jēdziens jo īpaši ietver apsvērumus, kas saistīti ar ādas krāsu, izcelsmi vai piederību kādai noteiktai etniskai grupai;
b) reliģijas jēdziens jo īpaši ietver teisma, neteisma un ateisma uzskatu esamību, piedalīšanos vai nepiedalīšanos oficiālos privātos vai publiskos dievkalpojumos vienatnē vai kopā ar citiem, citas reliģiskas darbības vai uzskatu izteikšanu vai arī personīgu vai grupas uzvedību, kuras pamatā ir vai kuru izraisa jebkāda reliģiska ticība;
c) valstspiederības jēdziens neietver vienīgi pilsonību vai tās neesamību, bet jo īpaši ietver piederību kādai grupai, ko nosaka kultūras, etniskā vai valodas identitāte, kopēja ģeogrāfiskā vai politiskā izcelsme vai tās attiecības ar citas valsts iedzīvotājiem;
d) uzskata, ka grupa veido īpašu sociālu grupu jo īpaši, ja:
– šās grupas dalībniekiem piemīt kopīgas iedzimtas pazīmes vai kopēja pagātne, ko nevar mainīt, vai tiem piemīt kopējas pazīmes vai pārliecība, kas ir tik svarīga identitātei vai apziņai, ka personu nevar spiest no tās atteikties, un
– minētajai grupai attiecīgajā valstī ir īpatna identitāte, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu.
Atkarībā no apstākļiem izcelsmes valstī jēdziens īpaša sociāla grupa var ietvert grupu, kuras pamatā ir seksuālās orientācijas kopīgas pazīmes. Nevar uzskatīt par seksuālai orientācijai piederīgām tādas darbības, kas saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem tiek uzskatītas par noziedzīgām. Ar dzimumu saistīti aspekti, tostarp dzimumidentitāte, tiek pienācīgi ņemti vērā, lai noteiktu piederību noteiktai sociālai grupai vai identificētu šādas grupas pazīmes.
e) politisko uzskatu jēdziens jo īpaši ietver viedokļa, domu vai pārliecības esamību par jautājumu, kas saistīts ar potenciālajiem vajāšanas subjektiem, kuri minēti 6. pantā, un viņu politiku vai metodēm, neatkarīgi no tā, vai pieteikuma iesniedzējs rīkojies saskaņā ar šo viedokli, domām vai pārliecību.
2. Izvērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai pieteikuma iesniedzējam faktiski piemīt rases, reliģijas, valstspiederības, sociālās vai politiskās pazīmes, kas ir pamats vajāšanai, ja vajāšanas dalībnieks attiecina uz pieteikuma iesniedzēju šādas pazīmes.
11. pants
Izbeigšana
1. Trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks zaudē bēgļa statusu, ja viņš:
a) brīvprātīgi no jauna pieņēmis savas valstspiederības valsts aizsardzību vai
b) brīvprātīgi atguvis savu valstspiederību pēc tam, kad bija to zaudējis; vai
c) ieguvis jaunu valstspiederību un to aizsargā tā jaunā valstspiederības valsts; vai
d) no jauna brīvprātīgi apmeties valstī, kuru pametis vai ārpus kuras uzturējies sakarā ar bailēm no vajāšanas; vai
e) vairs nevar atteikties no savas valstspiederības valsts aizsardzības, jo vairs nepastāv apstākļi, saistībā ar kuriem viņš tika atzīts par bēgli; vai
f) būdams bezvalstnieks, var atgriezties savā agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, jo vairs nepastāv apstākļi, ar kuriem saistībā viņš ticis atzīts par bēgli.
2. Izskatot 1. punkta e) un f) apakšpunktu, dalībvalstis ņem vērā, vai apstākļu maiņa ir tik nozīmīga un vai tai ir tik pastāvīgs raksturs, ka bēgļa bailes no vajāšanas vairs nevar uzskatīt par pamatotām.
3. Šā panta 1. punkta e) un f) apakšpunktu nepiemēro bēglim, kurš var atsaukties uz nepārvaramiem iemesliem, kas izriet no iepriekš veiktas vajāšanas, lai atteiktos pieņemt valstspiederības valsts aizsardzību vai — ja viņš ir bezvalstnieks — viņa agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts aizsardzību.
12. pants
Izslēgšana
1. Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem, ja:
a) uz viņu attiecas Ženēvas konvencijas 1. panta D. daļas darbības joma, kas attiecas uz aizsardzību vai palīdzību, ko sniedz ANO organizācijas vai aģentūras, izņemot UNHCR. Ja šāda aizsardzība vai palīdzība jebkādu iemeslu dēļ izbeigta, līdz galam nenokārtojot šādu personu stāvokli saskaņā ar attiecīgajām ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām, šīs personas paša šā fakta dēļ ir tiesīgas izmantot šīs direktīvas sniegtās priekšrocības;
b) tās valsts kompetentās iestādes, kurās viņš uzturas, atzinušas, ka viņam ir tiesības un pienākumi, kādi attiecināti uz šīs valsts valstspiederības turētājiem, vai arī tiesības vai pienākumi, kas tiem līdzvērtīgi.
2. Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:
a) viņš izdarījis noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā noteikts starptautiskos dokumentos, kas izstrādāti, lai paredzētu noteikumus pret šādiem noziegumiem;
b) viņš, pirms tika uzņemts kā bēglis, ir ārpus patvēruma valsts izdarījis smagu, ar politiku nesaistītu noziegumu; tas nozīmē laiku, kad izdota uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz bēgļa statusa piešķiršanu; īpaši nežēlīgas darbības, pat ja tās veiktas šķietami politisku mērķu vārdā, var atzīt par smagiem, ar politiku nesaistītiem noziegumiem;
c) viņš ir vainojams darbībās, kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem, kuri izklāstīti ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā.
3. Šā panta 2. punktu piemēro personām, kas kūda vai citādi piedalās tajā minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā.
IV NODAĻA
Bēgļa statuss
13. pants
Bēgļa statusa piešķiršana
Dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar II un III nodaļu.
14. pants
Bēgļa statusa atcelšana, izbeigšana vai atteikums to pagarināt
1. Attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti pēc Direktīvas 2004/83/EK stāšanās spēkā, dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka bēgļa statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja viņš vairs nav bēglis saskaņā ar 11. pantu.
2. Neskarot 4. panta 1. punktā noteikto bēgļa pienākumu darīt zināmus visus būtiskos faktus un sniegt visu attiecīgo viņa rīcībā esošo dokumentāciju, dalībvalsts, kas piešķīrusi bēgļa statusu, individuāli par katru personu apliecina, ka attiecīgā persona zaudējusi bēgļa statusu vai nekad nav bijusi bēglis saskaņā ar šā panta 1. punktu.
3. Dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka bēgļa statusu, ja attiecīgā dalībvalsts pēc tam, kad viņam piešķirts bēgļa statuss, konstatē, ka:
a) viņš saskaņā ar 12. pantu būtu jāizslēdz vai ir izslēgts no to persona loka, ko atzīst par bēgli;
b) bēgļa statusa piešķiršanā izšķiroša nozīme bijusi nepareizi uzrādītiem vai neuzrādītiem faktiem, tostarp viltotu dokumentu izmantošanai.
4. Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai atteikt pagarināt bēgļa statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja:
a) ir pamats uzskatīt, ka viņš rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš uzturas;
b) viņš pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai.
5. Situācijās, kas aprakstītas 4. punktā, dalībvalstis var izlemt nepiešķirt bēglim statusu, ja šāds lēmums vēl nav bijis pieņemts.
6. Personām, uz kurām attiecas 4. vai 5. punkts, ir tiesības, kas izklāstītas Ženēvas konvencijas 3., 4., 16., 22., 31., 32. un 33. pantā, vai līdzīgas tiesības tiktāl, ciktāl šādas tiesības ir spēkā dalībvalstī.
V NODAĻA
Pretendēšana uz alternatīvo aizsardzību
15. pants
Smags kaitējums
Smags kaitējums ir:
a) nāves sods vai tā izpilde vai
b) pieteikuma iesniedzēja spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana izcelsmes valstī, vai
c) smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā.
16. pants
Izbeigšana
1. Trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam vairs nav tiesību uz alternatīvo aizsardzību, ja apstākļi, kuru dēļ bijis piešķirts alternatīvais aizsardzības statuss, vairs nepastāv vai ir mainījušies tādā mērā, ka aizsardzība vairs nav nepieciešama.
2. Piemērojot šā panta 1. punktu, dalībvalstis ņem vērā, vai apstākļu izmaiņas ir tik būtiskas un pastāvīgas, ka persona, kurai ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, vairs nesaskaras ar reālu smaga kaitējuma risku.
3. Šā panta 1. punktu nepiemēro alternatīvās aizsardzības saņēmējam, kurš var atsaukties uz nepārvaramiem iemesliem, kas izriet no iepriekš nodarīta smaga kaitējuma, lai atteiktos pieņemt valstspiederības valsts aizsardzību, vai, ja viņš ir bezvalstnieks, kuram nav valstspiederības, viņa agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts aizsardzību.
17. pants
Izslēgšana
1. Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to persona loka, kurām ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:
a) viņš izdarījis noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēci, kā noteikts starptautiskos dokumentos, kas izstrādāti, lai paredzētu noteikumus pret šādiem noziegumiem;
b) viņš izdarījis smagu noziegumu;
c) viņš ir vainojams darbībās, kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem, kuri izklāstīti ANO Statūtu preambulā un 1. un 2. pantā;
d) viņš rada draudus tās dalībvalsts sabiedrībai vai drošībai, kurā viņš uzturas.
2. Šā panta 1. punktu piemēro personām, kas kūda vai citādi piedalās tajā minēto noziegumu vai darbību izdarīšanā.
3. Dalībvalsts var izslēgt trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku no to personu loka, kurām ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, ja viņš, pirms ielaists dalībvalstī, ir izdarījis vienu vai vairākus noziegumus, uz kuriem neattiecas 1. punkts, par kuriem būtu piemērojams cietumsods, ja tie būtu izdarīti attiecīgajā dalībvalstī, un ja viņš pametis savu izcelsmes valsti vienīgi tādēļ, lai izvairītos no sankcijām par šiem noziegumiem.
VI NODAĻA
Alternatīvais aizsardzības statuss
18. pants
Alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršana
Dalībvalstis piešķir alternatīvo aizsardzības statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas ir tiesīgs saņemt alternatīvo aizsardzību saskaņā ar II un V nodaļu.
19. pants
Alternatīvā aizsardzības statusa atcelšana, izbeigšana vai atteikums to pagarināt
1. Attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti pēc ▌Direktīvas 2004/83/EK stāšanās spēkā, dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka alternatīvo aizsardzības statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja viņam vairs nav tiesību uz alternatīvo aizsardzību saskaņā ar 16. pantu.
2. Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai atteikt pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka alternatīvo aizsardzības statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja pēc alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanas viņš saskaņā ar 17. panta 3. punktu būtu jāizslēdz no to personu loka, kurām ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību.
3. Dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka alternatīvo aizsardzības statusu, ja:
a) viņš pēc tam, kad viņam piešķirts alternatīvais aizsardzības statuss, saskaņā ar 17. panta 1. un 2. punktu būtu jāizslēdz vai ir izslēgts no to personu loka, kurām ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību;
b) alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanā izšķiroša nozīme bijusi nepareizi uzrādītiem vai neuzrādītiem faktiem, tostarp viltotu dokumentu izmantošanai.
4. Neierobežojot 4. panta 1. punktā noteikto trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka pienākumu darīt zināmus visus būtiskos faktus un sniegt visu attiecīgo viņa rīcībā esošo dokumentāciju, dalībvalsts, kas piešķīrusi alternatīvo aizsardzības statusu, individuāli par katru personu apliecina, ka attiecīgajai personai vairs nav vai vispār nav tiesību uz alternatīvo aizsardzību saskaņā ar šā panta 1., 2. un 3. punktu.
VII NODAĻA
Starptautiskās aizsardzības saturs
20. pants
Vispārīgi noteikumi
1. Šī nodaļa neierobežo Ženēvas konvencijā noteiktās tiesības.
2. Šo nodaļu piemēro gan bēgļiem, gan personām, kurām ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, ja vien nav norādīts citādi.
3. Īstenojot šo nodaļu, dalībvalstis ņem vērā mazāk aizsargātu personu, piemēram, nepilngadīgo, nepavadītu nepilngadīgo, invalīdu, vecu cilvēku, grūtnieču, nepilngadīgu bērnu vientuļo vecāku, cilvēktirdzniecības upuru, personu ar garīgiem traucējumiem un personu, kas bijušas pakļautas spīdzināšanai, izvarošanai vai citai nopietnai psiholoģiskai, fiziskai vai seksuālai vardarbībai, īpašo situāciju.
4. Šā panta 3. punkts attiecas tikai uz personām, kuru īpašās vajadzības noteiktas pēc viņu stāvokļa individuāla izvērtējuma.
5. Īstenojot šīs nodaļas noteikumus attiecībā uz nepilngadīgajiem, dalībvalstis, pirmkārt ņem vērā bērna intereses.
21. pants
Aizsardzība pret repatriēšanu
1. Dalībvalstis ievēro nerepatriēšanas principu saskaņā ar to starptautiskajām saistībām.
2. Ja 1. punktā minētās starptautiskās saistības to neaizliedz, dalībvalstis var repatriēt bēgli neatkarīgi no tā, vai viņa statuss ir oficiāli atzīts, ja:
a) ir pamats uzskatīt, ka viņš rada draudus tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš uzturas; vai
b) viņš pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus šīs dalībvalsts sabiedrībai.
3. Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai arī atteikt pagarināt vai piešķirt uzturēšanās atļauju bēglim, uz kuru attiecas 2. punkts.
22. pants
Informācija
Dalībvalstis, cik drīz vien iespējams pēc attiecīgā statusa piešķiršanas, nodrošina starptautiskās aizsardzības saņēmējiem iespējas iegūt informāciju par tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz minēto statusu, tādā valodā, kuru tie saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par šīm personām saprotamu.
23. pants
Ģimenes vienotības saglabāšana
1. Dalībvalstis nodrošina iespēju saglabāt ģimenes vienotību.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļi, kas atsevišķi nekvalificējas šādas aizsardzības saņemšanai, ir tiesīgi pieprasīt pabalstus, kas minēti 24. līdz 35. pantā, saskaņā ar valstī noteiktajām procedūrām un ciktāl tie savienojami ar ģimenes locekļa personīgo tiesisko statusu.
3. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja ģimenes loceklis ir vai būtu izslēgts no starptautiskās aizsardzības atbilstoši III un V nodaļai.
4. Neatkarīgi no 1. un 2. punkta dalībvalstis var atteikt, samazināt vai atsaukt tajos minētos pabalstus valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ.
5. Dalībvalstis var izlemt, ka šo pantu piemēro arī citiem tuviem radiniekiem, kas dzīvojuši kopā kā ģimenes locekļi izcelsmes valsts atstāšanas laikā un kas attiecīgajā laikposmā pilnīgi vai galvenokārt bijuši atkarīgi no starptautiskās aizsardzības saņēmēja.
24. pants
Uzturēšanās atļaujas
1. Dalībvalstis, cik drīz vien iespējams pēc starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanas, un neskarot 21. panta 3. punktu, piešķir starptautiskās aizsardzības saņēmējiem uzturēšanās atļauju, kam jābūt derīgai vismaz trīs gadus un pagarināmai, ja vien pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ nav jārīkojas citādi.
Neierobežojot 23. panta 1. punktu, uzturēšanās atļauja, kas izdodama bēgļa statusa saņēmēju ģimenes locekļiem, var būt derīga mazāk nekā trīs gadus, bet tai jābūt atjaunojamai.
2. Dalībvalstis, cik vien iespējams drīz pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas, alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem piešķir atjaunojamu uzturēšanās atļauju, kurai jābūt derīgai vismaz vienu gadu un atjaunošanas gadījumā — vismaz divus, ja vien pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ nav nepieciešams rīkoties citādi.
25. pants
Ceļošanas dokuments
1. Dalībvalstis izdod bēgļa statusa saņēmējiem tāda veida ceļošanas dokumentus ceļošanai ārpus to teritorijas, kā norādīts Ženēvas konvencijai pievienotajā sarakstā, ja vien pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ nav jārīkojas citādi.
2. Altneratīvā aizsardzības statusa saņēmējiem, kas nevar saņemt valsts pasi, dalībvalstis izdod dokumentus, kas viņiem ļauj ceļot ārpus to teritorijas, ja vien pārliecinošu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ nav jārīkojas citādi.
26. pants
Darba iespējas
1. Dalībvalstis starptautiskās aizsardzības saņēmējiem tūlīt pēc tam, kad viņiem piešķirta aizsardzība, ļauj iesaistīties nodarbinātības vai pašnodarbinātības darbībās, ievērojot noteikumus, kas vispārēji piemērojami darbam un sadzīves pakalpojumiem.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ar līdzvērtīgiem nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem tiek piedāvāti tādi pasākumi kā, piemēram, ar nodarbinātību saistītas izglītības iespējas pieaugušajiem, arodmācības, tostarp profesionālo iemaņu papildināšanas kursi, praktiskas pieredzes gūšana darbavietā un konsultāciju pakalpojumi, ko sniedz nodarbinātības dienesti.
3. Dalībvalstis cenšas veicināt, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem pilnībā tiek piedāvāti visi 2. punktā minētie pasākumi ▌.
4. Piemēro dalībvalstīs spēkā esošos tiesību aktus, kas attiecas uz darbinieku vai pašnodarbināto atalgojumu un piekļuvi sociālās nodrošināšanas sistēmai, kā arī citus nodarbinātības nosacījumus.
27. pants
Izglītības pieejamība
1. Dalībvalstis piešķir pilnīgu piekļuvi izglītības sistēmai visiem nepilngadīgajiem, kam piešķirta starptautiskā aizsardzība, saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem.
2. Dalībvalstis nodrošina pieaugušajiem, kam piešķirta starptautiskā aizsardzība, piekļuvi vispārīgās izglītības sistēmai, turpmākai apmācībai vai pārkvalifikācijai ar tādiem pašiem nosacījumiem kā trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas dalībvalstī.
28. pants
Kvalifikāciju atzīšanas procedūru pieejamība
1. Dalībvalstis nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret starptautiskās aizsardzības saņēmējiem un dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz spēkā esošajām ārvalstu diplomu, apliecību un citu oficiālu kvalifikācijas apliecinājumu atzīšanas procedūrām.
2. Dalībvalstis cenšas veicināt, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kas nevar uzrādīt kvalifikācijas dokumentāru apliecinājumu, ir neierobežotas iespējas izmantot atbilstīgas viņu iepriekš iegūto zināšanu novērtēšanas, apstiprināšanas un akreditēšanas programmas. Veicot visus minētos pasākumus, jāievēro 2.panta 2. punkts un 3. panta 3. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvā 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu[8].
▌
29. pants
Sociālā labklājība
1. Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēji dalībvalstī, kas šo aizsardzību piešķīrusi, saņem nepieciešamo sociālo palīdzību, kāda tiek nodrošināta šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem.
2. Atkāpjoties no 1. punktā izklāstītā vispārīgā noteikuma, dalībvalstis var ierobežot tās sociālās palīdzības apjomu, ko piešķir alternatīvā aizsardzības statusa saņēmējiem, piešķirot tikai pamata pabalstus, kurus šādā gadījumā nodrošina tādā pašā līmenī un saskaņā ar tādiem pašiem atbilstības nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem.
30. pants
Veselības aprūpe
1. Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ir pieejama veselības aprūpe saskaņā ar tādiem pašiem atbilstības nosacījumiem kā tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kura šādu aizsardzību piešķīrusi.
2. Dalībvalstis nodrošina atbilstošu veselības aprūpi, tostarp vajadzības gadījumā garīgo traucējumu ārstēšanu, starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, grūtniecēm, invalīdiem, personām, kas tikušas spīdzinātas, izvarotas vai pakļautas citai smagai psiholoģiskai, fiziskai vai seksuālai vardarbībai, vai nepilngadīgajiem, kas bijuši jebkāda veida ļaunprātīgas izmantošanas, nolaidības, ekspluatācijas, spīdzināšanas, nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās upuri vai kas cietuši bruņotā konfliktā, ar tādiem pašiem atbilstības nosacījumiem kā tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kura šo aizsardzību piešķīrusi.
31. pants
Nepilngadīgie bez pavadības
1. Dalībvalstis, cik drīz vien iespējams pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas, veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu nepavadītu nepilngadīgo pārstāvību ar likumīgu aizbildnību vai, ja nepieciešams, ar organizāciju, kas atbildīga par nepilngadīgo aprūpi un labklājību vai jebkādu citu atbilstošu pārstāvību, tostarp tādu, kuras pamatā ir tiesību akti vai tiesas nolēmums.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka, īstenojot šo direktīvu, ieceltais aizbildnis vai pārstāvis pienācīgi nodrošina nepilngadīgā vajadzības. Attiecīgās iestādes veic regulārus novērtējumus.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka nepilngadīgos bez pavadības izvieto:
a) kopā ar pieaugušajiem radiniekiem vai
b) kopā ar audžuģimeni, vai
c) centros, kur ir īpaši apstākļi, lai izmitinātu nepilngadīgos, vai
d) citās izmitināšanas vietās, kas piemērotas nepilngadīgajiem.
Šajā ziņā ņem vērā bērna viedokli atbilstoši viņa vecumam un brieduma pakāpei.
4. Vienu vecāku bērnus pēc iespējas atstāj kopā, ņemot vērā attiecīgās nepilngadīgās personas intereses un sevišķi viņa vecumu un brieduma pakāpi. Nepavadītu nepilngadīgo dzīvesvietas maiņas ierobežo līdz minimumam.
5. Aizsargājot nepilngadīgā intereses, dalībvalstis, cik iespējams drīz pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas, sāk nepavadīta nepilngadīgā ģimenes locekļu meklēšanu, ja nepavadītam nepilngadīgajam ir piešķirta starptautiska aizsardzība un ja ģimenes locekļu meklēšana vēl nav sākta. Ja ģimenes locekļu meklēšana jau ir sākta, dalībvalstis vajadzības gadījumā turpina meklēšanas procesu. Ja ir apdraudēta nepilngadīgā vai arī viņa tuvu radinieku dzīvība vai veselība, sevišķi tad, ja viņi palikuši izcelsmes valstī, jārūpējas, lai informāciju par šādām personām savāktu, apstrādātu un pārsūtītu kā konfidenciālu.
6. Personas, kas strādā ar nepavadītiem nepilngadīgajiem, ir atbilstoši apmācītas saistībā ar nepilngadīgo vajadzībām un turpina saņemt šādu apmācību.
32. pants
Izmitināšanas vietu pieejamība
1. Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem izmitināšanas vietas ir pieejamas ar tādiem pašiem nosacījumiem kā trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi uzturas to teritorijā.
2. Dalībvalstis, īstenojot savu praksi starptautiskās aizsardzības saņēmējus izmitināt dažādās vietās, cenšas īstenot politiku, kuras mērķis ir novērst starptautiskās aizsardzības saņēmēju diskrimināciju un nodrošināt vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz izmitināšanas vietu pieejamību.
33. pants
Pārvietošanās brīvība dalībvalstī
Dalībvalstis ļauj starptautiskās aizsardzības saņēmējiem brīvi pārvietoties to teritorijā ar tādiem pašiem nosacījumiem un ierobežojumiem, kas noteikti attiecībā uz citiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas to teritorijā.
34. pants
Integrācijas iespēju pieejamība
Lai veicinātu starptautiskās aizsardzības saņēmēju integrāciju sabiedrībā, dalībvalstis nodrošina piekļuvi tādām integrācijas programmām, ko tās uzskata par atbilstošām, lai ņemtu vērā bēgļu statusu vai alternatīvā aizsardzības statusu saņēmušo personu īpašās vajadzības, vai rada priekšnoteikumus, kas garantē šādu programmu pieejamību.
▌
35. pants
Repatriācija
Dalībvalstis var sniegt palīdzību starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kas vēlas repatriēties.
VIII NODAĻA
Administratīvā sadarbība
36. pants
Sadarbība
Katra dalībvalsts izveido valsts kontaktpunktu un paziņo tā adresi Komisijai. Komisija šo informāciju paziņo pārējām dalībvalstīm.
Dalībvalstis, sadarbojoties ar Komisiju, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu tiešu sadarbību un īstenotu informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm.
37. pants
Personāls
Dalībvalstis nodrošina, ka to iestāžu un citu organizāciju darbinieki, kas īsteno šo direktīvu, saņēmuši nepieciešamo apmācību un ka attiecībā uz jebkuru informāciju, ko tie saņēmuši darba gaitā, tos saista konfidencialitātes princips, kā noteikts valsts tiesību aktos.
IX NODAĻA
Nobeiguma noteikumi
38. pants
Ziņojumi
1. Komisija līdz ..[9]* ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu un ierosina nepieciešamos grozījumus. Šos grozījumu priekšlikumus prioritārā kārtā iesniedz par 2. un 7. pantu. Dalībvalstis līdz ..[10]** nosūta Komisijai visu informāciju, kas vajadzīga šā ziņojuma sagatavošanai.
2. Pēc ziņojuma iesniegšanas Komisija vismaz reizi piecos gados ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs direktīvas piemērošanu.
39. pants
Transponēšana
1. Vēlākais līdz ..[11]* dalībvalstis pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību 1., 2., 4., 7., 8., 9., 10., 11., 16., 19., 20., 22., 23., 24., 25., 26., 27., 28., 29., 30., 31., 32., 33., 34. un 35. pantam. Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai minēto noteikumu tekstus, kā arī minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.
Pieņemot šos noteikumus, dalībvalstis tajos atsaucas uz šo direktīvu vai pievieno attiecīgu atsauci to oficiālai publikācijai. Tās iekļauj arī paziņojumu, ka atsauces uz direktīvu, kuru atceļ ar šo direktīvu, spēkā esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka veidus, kā izdarīt šādas atsauces un kā formulēt šādu paziņojumu.
2. Dalībvalstis dara zināmus Komisijai savu galveno tiesību aktu tekstus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva ▌.
40. pants
Atcelšana
Direktīvu 2004/83/EK attiecībā uz dalībvalstīm, kam tā ir saistoša, atceļ no [diena pēc datuma, kas paredzēts šīs direktīvas 39. panta 1. punkta pirmajā daļā]*, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz I pielikuma B daļā noteikto termiņu direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos.
Attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša, atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu, kas atrodas II pielikumā.
41. pants
Stāšanās spēkā
Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
1., 2., 4., 8., 9., 10., 11., 16., 19., 20., 22., 23., 24., 25., 26., 27., 28., 29., 30., 31., 32., 33., 34. un 35. pantu piemēro no [nākamā diena pēc tās, kas norādīta 39 . panta 1. punkta pirmajā daļā]*.
42. pants
Adresāti
Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.
[vieta],
Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —
priekšsēdētājs priekšsēdētājs
I PIELIKUMS
A daļa
Atceltā direktīva
(minēts 40. pantā)
Padomes Direktīva 2004/83/EK | (OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.) |
B daļa
Termiņš transponēšanai valsts tiesību aktos
(minēts 39. pantā)
Direktīva | Termiņš transponēšanai |
2004/83/EK | 2006. gada 10. oktobris |
II PIELIKUMS
Atbilstības tabula
Direktīva 2004/83/EK | Šī direktīva |
1. pants | 1. pants |
2. pants, ievadvārdi | 2. pants, ievadvārdi |
2. panta a) apakšpunkts | 2. panta a) apakšpunkts |
- | 2. panta b) apakšpunkts |
2. panta b) līdz g) apakšpunkts | 2. panta c) līdz h) apakšpunkts |
- | 2. panta i) apakšpunkts |
2. panta h) apakšpunkts - | 2. panta j) apakšpunkta pirmais un otrais ievilkums 2. panta j) apakšpunkta ceturtais un piektais ievilkums |
- | 2. panta k) apakšpunkts |
2. panta i) apakšpunkts | 2. panta l) apakšpunkts |
2. panta j) apakšpunkts | 2. pants, m) apakšpunkts |
2. panta k) apakšpunkts | 2. panta n) apakšpunkts |
3. pants | 3. pants |
4. pants | 4. pants |
5. pants | 5. pants |
6. pants | 6. pants |
7. pants | 7. pants |
8. panta 1. un 2. punkts | 8. panta 1. un 2. punkts |
8. panta 3. punkts | - |
9. pants | 9. pants |
10. pants | 10. pants |
11. panta 1. un 2. punkts | 11. panta 1. un 2. punkts |
- | 11. panta 3. punkts |
12. pants | 12. pants |
13. pants | 13. pants |
14. pants | 14. pants |
15. pants | 15. pants |
16. panta 1. un 2. punkts | 16. panta 1. un 2. punkts |
- | 16. panta 3. punkts |
17. pants | 17. pants |
18. pants | 18. pants |
19. pants | 19. pants |
20. panta 1. līdz 5. punkts | 20. panta 1. līdz 5. punkts |
20. panta 6. un 7. punkts | - |
21. pants | 21. pants |
22. pants | 22. pants |
23. panta 1. punkts | 23. panta 1. punkts |
23. panta 2. punkta pirmā daļa | 23. panta 2. punkta pirmā daļa |
23. panta 2. punkta otrā daļa | - |
23. panta 2. punkta trešā daļa | - |
23. panta 3. līdz 5. punkts | 23. panta 3. līdz 5. punkts |
24. panta 1. punkts | 24. panta 1. punkts |
24. panta 2. punkts | - |
25. pants | 25. pants |
26. panta 1. līdz 3. punkts | 26. panta 1. līdz 3. punkts |
26. panta 4. punkts | - |
26. panta 5. punkts | 26. panta 4. punkts |
27. panta 1. un 2. punkts | 27. panta 1. un 2. punkts |
27. panta 3. punkts | 28. panta 1. punkts |
- | 28. panta 2. un 3. punkts |
28. panta 1. punkts | 29. panta 1. punkts |
28. panta 2. punkts | - |
29. panta 1. punkts | 30. panta 1. punkts |
29. panta 2. punkts 29. panta 3. punkts | - 30. panta 2. punkts |
30. pants | 31. pants |
31. pants | 32. pants |
32. pants | 33. pants |
33. pants | 34. pants |
34. pants | 35. pants |
35. pants | 36. pants |
36. pants | 37. pants |
37. pants | 38. pants |
38. pants | 39. pants |
- | 40. pants |
39. pants | 41. pants |
40. pants | 42. pants |
– | I pielikums |
– | II pielikums |
Or. en
PASKAIDROJUMS
Komisijas priekšlikums pārskatīt sākotnējo Direktīvu 2004/83/EK ir viens no pasākumiem, lai līdz 2012. gadam izstrādātu kopēju Eiropas patvēruma politiku. Attiecībā uz sākotnējo direktīvu Eiropas Parlaments tika iesaistīts tikai apspriešanās procesā; tagad, pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, Parlaments var piedalīties koplēmuma procedūrā. Pašlaik plenārsēdē apspriežamais priekšlikums ir sešu neformālu dialogu rezultāts, un, cerams, par to tiks panākta vienošanās jau pirmajā lasījumā.
Šajā direktīvā ir divi nozīmīgi elementi: pamats, kas dod tiesības personai iegūt bēgļa statusu vai alternatīvo aizsardzības statusu, un minētās aizsardzības saturs attiecībā uz uzturēšanos, nodarbinātību un sociālajām tiesībām par aizsardzību atbildīgajā dalībvalstī.
Pamatojoties uz prasību pārskatīt iepriekšējo direktīvu un tiesu prakses attīstību, Komisija ir iesniegusi pārstrādātās redakcijas priekšlikumu (Direktīva COM(2009)0551 galīgā redakcija/2). Skaidrs, ka pašreizējās direktīvas īstenošana praksē dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Tādēļ radušās ievērojamas atšķirības attiecībā uz kopējo patvēruma meklētāju atzīšanas īpatsvaru un pastāv pieteikumu iesniedzēju tālākas pārvietošanās risks. Lai gan dažas minētās atšķirības var novērst, uzlabojot sadarbību, kuru, paredzams, ievērojami veicinās jaunais Eiropas Patvēruma atbalsta birojs, ir nepieciešams viest precizējumus tiesiskajā regulējumā, proti, minētajā direktīvā, lai nodrošinātu stingrāku un skaidrāku īstenošanas procesa struktūru.
Šajā sakarā nozīmīgas izmaiņas tiek ierosinātas, lai ciešāk tuvinātu abas aizsardzības kategorijas un tādējādi iekļautu vispārēju atsauci uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem. Minēto veic, lai īstenotājām iestādēm atgādinātu, ka abas aizsardzības kategorijas ir savstarpēji papildinošas — alternatīva aizsardzība nav mazāk svarīga personām, kurām, atgriežoties savā izcelsmes valstī, draud smags kaitējums. Priekšlikuma mērķis ir ciešāk pietuvināt ar aizsardzību saistītās tiesības, no kurām visbūtiskākās, iespējams, attiecas uz piekļuvi darba tirgum. Jau tagad lielākajā daļā dalībvalstu atšķirība starp abām grupām ir neliela. Tomēr joprojām būs iespējama atšķirīga rīcība trīs jomās — attiecībā uz sociālo labklājību (kas atspoguļo status quo — saistītais apsvērums attiecas uz sociālo drošību); integrācijas pasākumiem un uzturēšanās atļaujām — lai gan ir gūti nelieli panākumi saistībā ar uzturēšanās atļaujām, proti, veicot atjaunošanu pēc gada attiecībā uz personām, kurām piemēro alternatīvo aizsardzību, aizsardzības ilgumam ir jābūt vismaz diviem gadiem (dažās dalībvalstīs šajā ziņā pašlaik ir atšķirības). EP uzskatīja, ka minētais ir nepieciešams, lai nodrošinātu attiecīgo personu integrāciju un lielāku stabilitāti.
Arī ar dzimumu un dzimumidentitāti saistītos jautājumos ir gūti panākumi. Tagad uz tiem ir skaidri norādīts pantā, kas attiecas uz sociālajām grupām, kurām draud vajāšana. Turklāt apsvērumos ir pievienota atsauce uz ieražām un tiesību tradīcijām, kurām var būt kaitējošas sekas, piemēram, dzimumorgānu kropļošana.
Attiecībā uz bērna interesēm radās sarežģījumi rast definīciju pantiem, tāpēc mēs vienojāmies par īsu principu izklāstu 17. apsvērumā. Ierosinātais grozījums 8. panta 2. punktā, kas jo īpaši attiecas uz nepavadītu nepilngadīgo aprūpi, tagad iekļauts saistītajā apsvērumā. Šādu bērnu aprūpes nepārtrauktība ir mērķis, uz ko tiekties visā kopējā Eiropas patvēruma sistēmā, tādēļ veiktas izmaiņas 31. panta 5. punktā. Tam vajadzētu nodrošināt nepieciešamo nepārtrauktību ģimenes locekļu meklēšanā.
EP viedokļi par to, ka nepieciešams paplašināt ģimenes definīciju, Padomei bija nepieņemami, lai gan nelieli panākumi gūti attiecībā uz to, lai ietvertu arī vecāku vai citu radinieku saistībā uz aizsargājamo personu, ja tie jau atrodas dalībvalstī. Vēl nepieciešams noskaidrot, vai laulātu nepilngadīgo neiekļaušana rada nepilnības aizsardzības ziņā, tādēļ pārskatīšanas klauzulā ir iekļauts 2. pants. Lai gan šā panta formulējums ir ļoti detalizēts un tas ir saistīts ar aizsardzības vajadzībām, dažas dalībvalstis vēlas saglabāt ļoti šauru ģimenes definīciju, jo baidās no ģimenes atkalapvienošanās pieprasījumiem nākotnē, lai gan Direktīvā noteikumi attiecībā uz bēgļiem ir skaidri izklāstīti. Laulāti nepilngadīgie tagad ir minēti 36.a apsvērumā saistībā ar pabalstiem.
7. pants attiecas uz aizsardzības subjektiem. Plašu atbalstu EP ir guvis uzskats, ka principā tikai valstis var uzskatīt par aizsardzības subjektiem. Starptautiskajām iestādēm nav valsts pazīmju, un tās nevar būt starptautisku konvenciju puses. Veicot nelielas izmaiņas sākotnējā pantā, mērķis ir noteikt stingrākas prasības nevalstiskajiem subjektiem, ja tie vēlas tikt uzskatīti par spējīgiem nodrošināt efektīvu un ilgtspējīgu aizsardzību. Direktīvas 7. panta saturs arī ir pārskatīšanas klauzulā sakarā ar to, ka joprojām tiek ietvertas nevalstiskas struktūras.
Direktīvas 8. pants attiecas uz iekšējo aizsardzību valstī, no kuras ierodas bēgļi. Attiecībā uz šo jautājumu Padome vēlas saglabāt formulējumu, kas būtu līdzīgāks Komisijas formulējumam, lai gan EP grozījumi daļēji ir ietverti apsvērumos, jo īpaši saistībā ar stingro nostāju pret iekšējo aizsardzību gadījumos, kad vajāšanu veic valsts.
Atbilstības tabulas joprojām ir problemātisks jautājums, tomēr referente iesaka Parlamentam, salīdzinot ar pašreizējo direktīvu, ierosinātās vienošanās būtību uzskatīt par soli uz priekšu, kas starptautiskās palīdzības saņēmējiem var sniegt lielāku drošību, dalībvalstīm — lielāku skaidrību un, cerams, samazinās pašreizējās atšķirības taisnīgas un efektīvas sistēmas izveidē.
PIELIKUMS: JURIDISKĀS KOMITEJAS VĒSTULE
JURIDISKĀ KOMITEJA
PRIEKŠSĒDĒTĀJS
Ref.: D(2010)5206
Fernando LOPEZ AGUILAR
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu
komitejas priekšsēdētājam
ASP 11G306
Briselē
Temats: Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu
COM(2009)551 galīgā redakcija, 21.10.2009 - 2009/0164 (COD)
Godātais priekšsēdētāj!
Juridiskā komiteja, ko man ir gods vadīt, ir izskatījusi iepriekšminēto priekšlikumu saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 87. pantu „Pārstrādāšana”.
Šā panta 3. punktā ir noteikts:
„Ja par juridiskajiem jautājumiem atbildīgā komiteja uzskata, ka priekšlikums neietver citus būtiskus grozījumus, kā vienīgi tajā skaidri norādītos grozījumus, tā informē par konkrēto jautājumu atbildīgo komiteju.
Šādā gadījumā un saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti Reglamenta 156. un 157. pantā, grozījumi ir pieņemami tikai par konkrēto jautājumu atbildīgajā komitejā attiecībā uz tām priekšlikuma teksta daļām, kurās ietverti būtiski grozījumi.
Tomēr, ja atbildīgā komiteja saskaņā ar Iestāžu nolīguma 8. punktu ir nolēmusi arī iesniegt grozījumus priekšlikuma kodificētajām daļām, tā nekavējoties paziņo šo nodomu Padomei un Komisijai, un Komisijas pienākums, pirms notiek balsošana saskaņā ar 54. pantu, ir informēt šo komiteju par savu nostāju attiecībā uz grozījumiem un par to, vai Komisija paredz atsaukt pārstrādāšanas priekšlikumu.”
Ņemot vērā atzinumu, kas saņemts no Juridiskā dienesta, kura pārstāvji piedalījās konsultatīvās darba grupas sanāksmēs, izskatot pārstrādāto priekšlikumu un ievērojot atzinuma sagatavotāja ieteikumus, Juridiskā komiteja uzskata, ka šajā priekšlikumā nav ietverti citi būtiski grozījumi kā vienīgi tajā vai konsultatīvās darba grupas atzinumā skaidri norādītie grozījumi un ka attiecībā uz iepriekšējo tiesību aktu negrozīto noteikumu kodifikāciju ar šiem grozījumiem priekšlikums paredz spēkā esošo tekstu vienkāršu kodifikāciju, nemainot to būtību.
Turklāt, ņemot vērā 87. pantu, Juridiskā komiteja uzskatīja, ka, lai panāktu priekšlikuma atbilstību pārstrādāšanas noteikumiem, ir nepieciešami iepriekšminētās darba grupas atzinumā ierosinātie tehniskie pielāgojumi.
Ņemot vērā iepriekš minēto, pēc jautājuma izskatīšanas 2010. gada 27. janvāra sanāksmē Juridiskā komiteja ar 22 balsīm ,,par” un nevienam neatturoties[12] pieņēma ieteikumu, lai Jūsu vadītā komiteja, kas ir atbildīga par šo jautājumu, turpina izskatīt iepriekš minēto priekšlikumu, ievērojot sniegtos ierosinājumus un saskaņā ar Reglamenta 87. pantu.
Ar cieņu
Klaus-Heiner LEHNE
Piel.: Konsultatīvās darba grupas atzinums.
PIELIKUMS. EIROPAS PARLAMENTA, PADOMES UN KOMISIJAS JURIDISKO DIENESTU KONSULTATĪVĀS GRUPAS ATZINUMS
|
JURIDISKO DIENESTU KONSULTATĪVĀ DARBA GRUPA |
Briselē, 2009. gada 23. novembrī
ATZINUMS
EIROPAS PARLAMENTAM
PADOMEI
KOMISIJAI
Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu
(pārstrādāta versija)
COM(2009)551 , 21.10.2009. – 2009/0164(COD)
Ņemot vērā Iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu un īpaši tā 9. punktu, konsultatīvā darba grupa, kas sastāv no Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas attiecīgajiem juridiskajiem dienestiem, tikās 2009. gada 29. oktobrī, lai cita starpā izskatītu iepriekš minēto Komisijas iesniegto priekšlikumu.
Šajā sanāksmē[13], izskatot priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar kuru pārstrādā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu, konsultatīvā darba grupa, savstarpēji vienojoties, noteica turpmāk minētos punktus.
1) 9. panta 3. punktā ievadvārdi „Saskaņā ar 2. panta c) punktu” jāpiemēro šādā redakcijā „Saskaņā ar 2. panta d) punktu”.
2) 19. panta 1. punktā vārdi „pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā” jāpiemēro šādā redakcijā „pēc Direktīvas 2004/83/EK stāšanās spēkā”.
3) 23. panta 2. punktā atsauce uz „24. līdz 34. pantu” jāpiemēro tādā redakcijā kā atsauce uz „24.–27. un 29.–35. pantu”.
4) 39. panta 1. punktā pirmā apakšpunkta pēdējais teikums „Dalībvalstis tūlīt paziņo Komisijai minēto noteikumu tekstus, kā arī minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstības tabulu” jāizceļ, izmantojot pelēko tonējumu, ko parasti lieto, lai izceltu būtiskas izmaiņas pārstrādātajos tekstos.
5) 39. panta 2. punktā pēdējie vārdi „kā arī tabulu, kurā norādīta minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstība” jāizceļ ar pelēko tonējumu.
6) 42. pantā Padomes Direktīvas 2004/83/EK 40. panta nobeiguma vārdi („saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu”) jāieraksta vēlreiz.
7) I pielikuma B daļā norādītais termiņš 2006. gada 10. oktobris jāaizstāj ar 2006. gada 9. oktobri.
Rezultātā, izskatot priekšlikumu, konsultatīvā darba grupa varēja vienprātīgi secināt, ka priekšlikumā nav ietverti citi būtiski grozījumi, izņemot tos, kas par tādiem atzīti priekšlikumā vai šajā atzinumā. Attiecībā uz iepriekšējā tiesību akta ar būtiskiem grozījumiem nemainīto noteikumu kodifikāciju darba grupa arī secināja, ka priekšlikums paredz tiešu esošā teksta kodifikāciju bez būtiskām izmaiņām.
C. Pennera J.-C. Piris L. Romero Requena
Juriskonsults Juriskonsults Ģenerāldirektors
PROCEDŪRA
Virsraksts | Obligātie standarti, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā personas, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu | |||
Atsauces | COM(2009)0551 – C7-0250/2009 – 2009/0164(COD) | |||
Datums, kad to iesniedza EP | 21.10.2009 |
|
|
|
Atbildīgā komiteja Datums, kad paziņoja plenārsēdē | LIBE 12.11.2009 |
|
|
|
Komitejas, kurām lūgts sniegt atzinumu Datums, kad paziņoja plenārsēdē | JURI 12.11.2009 |
|
|
|
Referents(-i) Iecelšanas datums | Jean Lambert 11.1.2010 |
|
|
|
Izskatīšana komitejā | 24.5.2011 | 12.7.2011 |
|
|
Pieņemšanas datums | 12.7.2011 |
|
|
|
Galīgais balsojums | +: –: 0: | 46 3 1 | ||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā | Jan Philipp Albrecht, Sonia Alfano, Alexander Alvaro, Gerard Batten, Vilija Blinkevičiūtė, Mario Borghezio, Rita Borsellino, Emine Bozkurt, Simon Busuttil, Philip Claeys, Carlos Coelho, Rosario Crocetta, Cornelia Ernst, Tanja Fajon, Hélène Flautre, Kinga Göncz, Nathalie Griesbeck, Sylvie Guillaume, Ágnes Hankiss, Anna Hedh, Salvatore Iacolino, Sophia in ‘t Veld, Teresa Jiménez-Becerril Barrio, Timothy Kirkhope, Juan Fernando López Aguilar, Baroness Sarah Ludford, Monica Luisa Macovei, Véronique Mathieu, Jan Mulder, Antigoni Papadopoulou, Georgios Papanikolaou, Carmen Romero López, Birgit Sippel, Csaba Sógor, Renate Sommer, Rui Tavares, Wim van de Camp, Renate Weber, Tatjana Ždanoka | |||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā | Edit Bauer, Anna Maria Corazza Bildt, Ioan Enciu, Monika Hohlmeier, Jean Lambert, Antonio Masip Hidalgo, Mariya Nedelcheva, Hubert Pirker, Michèle Striffler, Kyriacos Triantaphyllides, Cecilia Wikström | |||
Iesniegšanas datums | 14.7.2011 | |||