Sesijas dokuments
6.3.2012
***I
ZIŅOJUMS
par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu un autentisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas jomā un par Eiropas mantojuma apliecības izveidi
( COM(2009)0154 – C7‑0236/2009 – 2009/0157(COD) )
Juridiskā komiteja
Referents: Kurt Lechner
PR_COD_1amCom
Izmantoto apzīmējumu skaidrojums |
* Apspriežu procedūra *** Piekrišanas procedūra ***I Parastā likumdošanas procedūra (pirmais lasījums) ***II Parastā likumdošanas procedūra (otrais lasījums) ***III Parastā likumdošanas procedūra (trešais lasījums)
(Norādītā procedūra pamatojas uz akta projektā ierosināto juridisko pamatu.) |
Grozījumi akta projektā |
Izmaiņas, kas ar Parlamenta grozījumiem izdarītas akta projektā, ir iezīmētas treknā slīprakstā. Teksts, kas iezīmēts parastā slīprakstā, tehniskajiem dienestiem norāda tās akta projekta daļas, kurās ierosināti labojumi, lai sagatavotu galīgo teksta redakciju (piemēram, nepārprotami kļūdainas teksta daļas vai to izlaidumi kādā no valodām). Šos ierosinātos labojumus apstiprina attiecīgie tehniskie dienesti.
Informācijas bloka, ko ievieto pirms katra grozījuma attiecībā uz spēkā esošu aktu, kuru plānots grozīt ar attiecīgo akta projektu, trešajā un ceturtajā rindā attiecīgi norāda spēkā esošo aktu un tā atbilstīgo teksta vienību. Daļas, kas tiek pārņemtas no tādas spēkā esoša akta teksta vienības, kura netiek grozīta ar attiecīgo akta projektu, bet kuru Parlaments nodomājis grozīt, iezīmē treknrakstā. Iespējamos šādu teksta daļu svītrojumus apzīmē šādi: […].
|
SATURA RĀDĪTĀJS
Lpp.
EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS 5
PASKAIDROJUMS 52
PROCEDŪRA 56
EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS
par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu un autentisku aktu atzīšanu un izpildi mantošanas jomā un par Eiropas mantojuma apliecības izveidi
( COM(2009)0154 – C7‑0236/2009 – 2009/0157(COD) )
(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei ( COM(2009)0154 ),
– ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, 61. panta c) punktu un 67. panta 5. punkta otro ievilkumu, saskaņā ar kuriem Komisija iesniedza priekšlikumu Parlamentam (C7–0236/2009),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Lisabonas līguma stāšanās spēkā ietekme uz pašreizējām starpiestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām” ( COM(2009)0665 ),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 81. panta 2. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 14. jūlija atzinumu[1],
– ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,
– ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu ( A7-0045/2012 ),
1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;
2. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Grozījums Nr. 1
EIROPAS PARLAMENTA GROZĪJUMI[2]*
Komisijas priekšlikumā
---------------------------------------------------------
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA
par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi, autentisku aktu pieņemšanu un izpildi mantošanas jomā un Eiropas mantojuma apliecības izveidi
EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 81. panta 2. punktu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[3],
saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,
tā kā:
(1) Savienība ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jo īpaši, kad tas vajadzīgs iekšējā tirgus pareizai darbībai.
(2) Saskaņā ar Līguma 81. panta 2. punkta c) apakšpunktu šādi pasākumi var aptvert pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt saderību starp dalībvalstīs piemērojamiem noteikumiem attiecībā uz tiesību kolīzijām un jurisdikciju..
(3) Eiropadomes Tamperes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī kā pamatu tiesu iestāžu sadarbībai civillietās apstiprināja spriedumu un tiesu iestāžu citu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu un aicināja Padomi un Komisiju pieņemt pasākumu programmu, lai īstenotu šo principu.
(4) Komisija un Padome 2000. gada 30. novembrī pieņēma kopēju pasākumu programmu par savstarpējās atzīšanas principa īstenošanu attiecībā uz lēmumiem civillietās un komerclietās[4]. Minētajā programmā pasākumi, kas saistīti ar tiesību kolīziju normu saskaņošanu, norādīti kā pasākumi, kas paredzēti, lai veicinātu spriedumu savstarpēju atzīšanu, un tajā ir paredzēta tiesību akta izstrāde mantošanas un testamentu jomā▌.
(5) Eiropadome sanāksmē Briselē 2004. gada 4. un 5. novembrī pieņēma jaunu programmu ar nosaukumu “Hāgas programma: brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā”[5].Minētajā programmā uzsvērta nepieciešamība ▌ pieņemt tiesību aktu ▌mantošanas ▌ jomā, kurā jo īpaši būtu izskatīts jautājums par tiesību ▌ kolīzijām, jurisdikciju, lēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi šajā jomā, par Eiropas mantojuma apliecību ▌.
(5a) Eiropadome 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē Briselē pieņēma jaunu daudzgadu programmu – „Stokholmas programma – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”[6]. Minētajā programmā Eiropadome pauda uzskatu, ka savstarpējā atzīšana būtu jāattiecina arī uz jomām, kuras vēl nav aptvertas, tomēr ir būtiskas ikdienas dzīvē, piemēram, mantošana un testamenti, ņemot vērā dalībvalstu tiesību sistēmas, tostarp sabiedrisko kārtību, un valsts tradīcijas attiecīgajā jomā.
(6) Ir nepieciešams atvieglot iekšējā tirgus pienācīgu darbību, novēršot to personu brīvas pārvietošanās šķēršļus, kuras šobrīd saskaras ar grūtībām, lai īstenotu savas tiesības ▌mantošanas kontekstā, kurai ir pārrobežu elementi. Eiropas tiesiskuma telpā pilsoņiem ir jābūt iespējai laikus organizēt savu mantojumu. Efektīvā veidā ir jānodrošina mantinieku un legatāru, citu mirušajam tuvu personu, kā arī mantojuma kreditoru tiesības.
(7) Lai sasniegtu minētos mērķus, šajā regulā būtu jāapvieno noteikumi par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu, autentisko aktu vai tiesā apstiprinātu izlīgumu atzīšanu vai attiecīgā gadījumā pieņemšanu, izpildāmību un izpildi, kā arī par Eiropas mantojuma apliecību.
(8) Šīs regulas darbības jomai būtu jāattiecas uz visiem mirušā atstātā mantojuma mantošanas civiltiesiskajiem aspektiem, proti, uz visu veidu mantas, tiesību un saistību nodošanu nāves gadījumā neatkarīgi no tā, vai tā ir brīvprātīga nodošana, kas noteikta pēdējās gribas rīkojumā, vai tā ir ▌nodošana likumiskās mantošanas gadījumā.
(8a) Šo regulu nebūtu jāpiemēro ne attiecībā uz ieņēmumu jautājumiem, ne arī uz administratīviem jautājumiem, kas pēc būtības ir saistīti ar publiskajām tiesībām. Tāpēc attiecīgajos valsts tiesību aktos būtu, piemēram, jānosaka, kā jāaprēķina un jāmaksā nodokļi un publiskajās tiesībās paredzētās saistības, neatkarīgi no tā, vai tie ir nodokļi, kuru mirušais bijis parādā nāves brīdī, vai arī jebkāda veida mantojuma nodoklis, kas jāmaksā no mantojuma vai mantojuma saņēmējam. Attiecīgajos valsts tiesību aktos būtu arī jānosaka, vai, nododot mantojamo īpašumu saņēmējiem vai mantojamo īpašumu reģistrējot kādā reģistrā, var prasīt nodokļa maksāšanu saskaņā ar šo regulu.
(8b) Šai regulai būtu jāattiecas uz vienu vienīgu civiltiesību jomu – mantošanu. Skaidrības labad no regulas darbības jomas būtu nepārprotami jāizslēdz vairāki jautājumi, kurus varētu uzskatīt par saistītiem ar mantošanas jomu.
(8c) Tādēļ regula nebūtu jāpiemēro jautājumos, kas saistīti ar laulāto mantisko attiecību regulējumiem, tostarp ar dažās tiesību sistēmās sastopamo laulību vienošanos, ciktāl šādās vienošanās netiek skarti mantošanas jautājumi, un kas saistīti ar mantisko attiecību regulējumiem personu attiecībās, kuras uzskata par pielīdzināmām laulībai. Tomēr iestādēm, kas nodarbosies ar konkrētu mantošanas lietu saskaņā ar šo regulu, nosakot mirušā atstāto mantojumu un attiecīgās mantojuma saņēmēju daļas, atkarībā no situācijas vajadzētu ņemt vērā ar mirušo saistītā laulāto mantisko attiecību regulējuma vai līdzīga mantisko attiecību regulējuma nokārtošanu.
(8d) No šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz arī jautājumi, kas saistīti ar trastu dibināšanu, pārvaldīšanu un likvidēšanu. Tas nebūtu jāsaprot kā vispārēja trastu izslēgšana no darbības jomas. Ja trasts ir nodibināts saskaņā ar testamentu vai likumiskās mantošanas gadījumā, tad tiesību akti, ko saskaņā ar šo regulu piemēro mantošanai, būtu jāpiemēro attiecībā uz mantas nodošanu un uz saņēmēju noteikšanu.
(9) ▌No šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz arī īpašumtiesības, līdzdalība uzņēmumos un manta, kas radušās vai nodotas citādi, nevis mantojuma ceļā, piemēram, veicot dāvinājumus. Tomēr tas, vai dāvinājumi vai cita veida darījumi inter vivos, no kuriem izriet tiešas in rem tiesības pirms nāves, būtu jāatdod vai jāatskaita, lai saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem noteiktu mantojama saņēmēju attiecīgās daļas, būtu jānosaka atbilstīgi tiem tiesību aktiem, kas ar šo regulu noteikti par mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem.
(10) Ar regulu būtu jāpieļauj, ka mantojot rodas vai tiek nodotas tiesības uz nekustamo vai kustamo īpašumu, kā tas noteikts mantošanai piemērojamajos tiesību aktos. Tomēr tai nevajadzētu skart ierobežotu skaitu ▌(„numerus clausus”) in rem tiesību, kas zināmas dažu dalībvalstu tiesību aktos. ▌. Nevajadzētu prasīt, lai dalībvalsts atzīst in rem tiesības attiecībā uz īpašumu, kas atrodas minētajā dalībvalstī, ja attiecīgās in rem tiesības tās īpašuma tiesību aktos nav zināmas.
(10a) Tomēr, lai mantojuma saņēmēji varētu citā dalībvalstī izmantot tiesības, kas radušās vai tiem nodotas mantojot, šajā regulā būtu jāparedz nezināmu in rem tiesību pielāgošana vislīdzvērtīgākajām in rem tiesībām minētās citas dalībvalsts tiesību aktos. Veicot šādu pielāgošanu, būtu jāņem vērā konkrēto in rem tiesību mērķi un nolūki un to radītās sekas. Lai noteiktu vislīdzvērtīgākās valsts in rem tiesības, var sazināties ar tās valsts iestādēm vai kompetentajām personām, kuras tiesību akti tiek piemēroti mantošanai, lai gūtu papildu informāciju par tiesību būtību un to radītajām sekām. Šajā ziņā varētu izmantot pastāvošos tīklus tiesu iestāžu sadarbības jomā civillietās un komerclietās, kā arī jebkādus citus pieejamus līdzekļus, kas palīdzētu izprast ārvalstu tiesību aktus.
(10b) Šajā regulā skaidri paredzētā nezināmo in rem tiesību pielāgošana nedrīkstētu šīs regulas piemērošanas kontekstā liegt izmantot citas pielāgošanas formas.
(10c) Prasības par nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrāciju reģistrā būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas. Tas, ar kādiem juridiskiem nosacījumiem un kā jāveic reģistrācija (attiecībā uz nekustamo īpašumu — lex rei sitae) un kuru iestāžu, piemēram, zemesgrāmatu nodaļu vai notāru, ziņā ir pārbaudīt, vai ir izpildītas visas prasības un ka iesniegtā vai sagatavotā dokumentācija ir pietiekama vai ka tajā ir iekļauta vajadzīgā informācija, būtu jānosaka pēc tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais reģistrs. Konkrēti, iestādes var pārbaudīt, vai mirušā tiesības uz mantojuma īpašumu, kas ir minētas reģistrācijai iesniegtajā dokumentā, ir tiesības, kas kā tādas ir reģistrētas reģistrā vai kas ir pierādītas citādi saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs. Lai novērstu dokumentu dublēšanos, reģistrācijas iestādēm būtu jāpieņem dokumenti, kurus citā dalībvalstī izstrādājušas kompetentās iestādes un kuru aprite ir paredzēta šajā regulā. Konkrētāk, Eiropas mantojuma apliecībai, kas izdota saskaņā ar šo regulu, vajadzētu būt derīgam dokumentam, lai mantojamo īpašumu varētu reģistrēt kādas dalībvalsts reģistrā. Tam nevajadzētu izslēgt iespēju, ka reģistrācijā iesaistītās iestādes prasa, lai persona, kas piesakās reģistrācijai, sniedz tādu papildu informāciju vai iesniedz tādus papildu dokumentus, kas vajadzīgi saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs, piemēram, informāciju vai dokumentus par nodokļu maksājumiem. Kompetentā iestāde personai, kas piesakās reģistrācijai, var norādīt, kā var iesniegt trūkstošo informāciju vai dokumentus.
(10d) No šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz arī sekas, ko rada tiesību reģistrācija reģistrā. Tādēļ tas, vai reģistrācijai, piemēram, ir deklaratīvas vai konstitutīvas sekas, būtu jānosaka pēc tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais reģistrs. Tādējādi, piemēram, tad, ja saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs, tiesību iegūšanai uz nekustamo īpašumu ir vajadzīga reģistrācija reģistrā, lai nodrošinātu, ka šādiem reģistriem ir erga omis spēks, vai aizsargātu tiesiskus darījumus, šādu tiesību iegūšanas brīdi būtu jānosaka saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem.
(11) Šajā regulā būtu jāņem vērā dalībvalstīs mantošanas lietu risināšanai piemērotās dažādās sistēmas. Tādēļ šajā regulā jēdziens „tiesa” būtu jāiztulko paplašināti, lai aptvertu ne tikai tiesas šā vārda tiešajā nozīmē, kuras veic tiesas funkcijas, bet arī dažu dalībvalstu notārus un reģistrēšanas iestādes, kas konkrētās mantošanas lietās līdzīgi tiesām pilda tiesas funkcijas, un notārus un tiesību speciālistus, kas dažās dalībvalstīs saskaņā ar tiesas deleģētām pilnvarām konkrētā mantošanas lietā pilda tiesas funkcijas. Šajā regulā izklāstītajiem noteikumiem par jurisdikciju vajadzētu būt saistošiem visām tiesām, kā tās definētas šajā regulā. Ar jēdzienu "tiesa" turpretim nebūtu jāaptver kādas dalībvalsts ārpustiesas iestādes, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarotas nodarboties ar mantošanas lietām, piemēram, notārus vairākumā dalībvalstu, ja tie parasti nepilda tiesas funkcijas.
(11a) Ar šo regulu visiem notāriem, kuriem dalībvalstīs ir kompetence mantošanas lietās, būtu jādod iespēja īstenot savu kompetenci. Tam, vai notāriem attiecīgajā dalībvalstī ir saistoši šajā regulā izklāstītie noteikumi par jurisdikciju, vajadzētu būt atkarīgam no tā, vai uz tiem attieksies vai neattieksies jēdziens "tiesa" šīs regulas nozīmē.
(11b) Dalībvalstīs mantošanas lietās izdotu notāru aktu apritei būtu jānotiek saskaņā ar šo regulu. Ja notāri pilda tiesas funkcijas, viņiem ir saistoši noteikumi par jurisdikciju un to izdoto lēmumu apritei būtu jānotiek atbilstīgi noteikumiem par nolēmumu atzīšanu, izpildāmību un izpildi. Ja notāri nepilda tiesas funkcijas, noteikumi par jurisdikciju viņiem nav saistoši un to izdotu autentisku aktu apritei būtu jānotiek saskaņā ar noteikumiem par autentiskiem aktiem.
(12) Ņemot vērā iedzīvotāju arvien pieaugošo mobilitāti un lai Savienībā nodrošinātu pareizu tiesvedības pārvaldību, un reālu piesaisti starp mantojumu un dalībvalsti, kurā īsteno jurisdikciju, šajā regulā būtu jāparedz, ka vispārējs piesaistes kritērijs, lai noteiktu gan jurisdikciju, gan to, kuras valsts tiesību akti ir piemērojami, ir mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī. Lai noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu, iestādei, kura nodarbojas ar mantošanas lietu, būtu vispārēji jāizvērtē mirušā dzīves apstākļi gados pirms viņa nāves un nāves brīdī, ņemot vērā visus attiecīgos faktiskos apstākļus, tostarp to, cik ilgi un regulāri mirušais ir uzturējies attiecīgajā valstī, kā arī šīs uzturēšanās apstākļus un iemeslus. Šādi noteiktai pastāvīgajai dzīvesvietai būtu jāatspoguļo cieša un stabila saikne ar attiecīgo valsti, ievērojot šīs regulas konkrētos mērķus.
(12a) Dažos gadījumos noteikt mirušā pastāvīgo dzīvesvietu varētu būt sarežģīti. Tāds jo īpaši varētu būt gadījums, kad mirušais profesionālu vai ekonomisku iemeslu dēļ bija devies dzīvot uz citu valsti, lai tur strādātu, dažkārt uz ilgu laiku, bet bija saglabājis ciešu un stabilu saikni ar savu izcelsmes valsti. Šādā gadījumā atkarībā no lietas apstākļiem varētu uzskatīt, ka mirušā pastāvīgā dzīvesvieta joprojām ir bijusi viņa izcelsmes valsts, kurā atradās viņa ģimenes interešu centrs vai norisinājās viņa sociālā dzīve. Citi sarežģīti gadījumi var būt tādi, kad mirušais bija dzīvojis pārmaiņus vairākās valstīs vai arī ceļojis no valsts uz valsti, nevienā no tām neapmetoties uz pastāvīgu dzīvi. Ja mirušais bija kādas šīs valsts valstspiederīgais vai arī kādā no šīm valstīm atradās visa viņa svarīgākā manta, tad valstspiederība vai mantas atrašanās vieta varētu būt īpašs faktors visu faktisko apstākļu vispārējā izvērtēšanā.
(12b) Attiecībā uz mantošanai piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, iestāde, kas nodarbojas ar mantošanas lietu, izņēmuma gadījumos, kad, piemēram, mirušais uz savu pastāvīgās dzīvesvietas valsti ir devies dzīvot neilgi pirms nāves un visi lietas apstākļi rāda, ka viņam nepārprotami bija ciešāka saikne ar citu valsti, varētu secināt, ka mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vajadzētu būt nevis mirušā pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktiem, bet drīzāk tās valsts tiesību aktiem, ar kuru mirušajam nepārprotami bija ciešāka saikne. Tomēr šāda nepārprotami ciešāka saikne nebūtu jāizmanto kā papildu piesaistes kritērijs, ja ir sarežģīti noteikt mirušā pastāvīgo dzīvesvietu nāves brīdī.
(12c) Šīs regulas noteikumiem nekādā ziņā nevajadzētu liegt tiesai piemērot mehānismus, kas izstrādāti, lai cīnītos pret likuma apiešanu, piemēram, fraude à la loi saistībā ar starptautiskajām privāttiesībām.
(12d) Šīs regulas noteikumi ir izstrādāti ar nolūku nodrošināt, lai iestāde, kas nodarbojas ar mantošanas lietu, vairākumā gadījumu piemērotu savus tiesību aktus. Tādēļ šajā regulā ir paredzēta virkne mehānismu, kurus piemērotu gadījumos, kad mirušais par tiesību aktiem, kas reglamentē tā atstāto mantojumu, ir izvēlējies kādas dalībvalsts tiesību aktus, kuras valstspiederīgais viņš ir bijis.
(12e) Viens no šādiem mehānismiem būtu attiecīgajām mantošanā iesaistītajām pusēm dot iespēju noslēgt vienošanos attiecībā uz tiesas izvēli par labu tās dalībvalsts tiesām, kuras tiesību akti tika izraudzīti. Jo īpaši atkarībā no jautājuma, uz ko attiecas vienošanās par tiesas izvēli, katrā atsevišķā gadījumā būtu jānosaka, vai vienošanās būtu jānoslēdz visām mantošanā iesaistītajām pusēm vai arī dažas no tām varētu piekrist kādu konkrētu jautājumu risināt izvēlētajā tiesā gadījumos, kad tiesas nolēmums par šo jautājumu neskartu citu mantošanas lietas pušu tiesības.
(12f) Tiesai, kurā tiesvedība mantošanas lietā ir sākta pēc pašas ierosmes, kā tas ir dažās dalībvalstīs, tiesvedība būtu jābeidz, ja puses vienojas mantošanu nokārtot ārpus tiesas izlīguma ceļā dalībvalstī, kuras tiesību akti tika izraudzīti. Ja tiesvedība tiesā nav sākta pēc pašas ierosmes, šai regulai nebūtu jāliedz pusēm mantošanu nokārtot ārpustiesas izlīguma ceļā, piemēram, pie notāra, viņu izvēlētā dalībvalstī, kurā tas ir iespējams atbilstīgi minētās dalībvalsts tiesību aktiem. Tā tam būtu jābūt arī gadījumā, ja mantošanai piemērojamie tiesību akti nav minētās dalībvalsts tiesību akti.
(13) Lai nodrošinātu, ka visu dalībvalstu tiesas, balstoties uz vienu un to pašu pamatojumu, var īstenot jurisdikciju attiecībā uz tādu personu atstātu mantojumu, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī nav kādā no dalībvalstīm, šajā regulā būtu jādod izsmeļošs tādu pamatojumu saraksts hierarhiskā secībā, uz kuriem balstoties var īstenot papildu jurisdikciju.
(13a) Lai novērstu situācijas, kad nav pieejama tiesa, šajā regulā vajadzētu paredzēt forum necessitatis, lai kādas dalībvalsts tiesai izņēmuma gadījumos ļautu spriest par mantošanu, kas cieši saistīta ar trešo valsti. Tāds izņēmuma gadījums var būt, ja tiesvedība trešā valstī nav iespējama, piemēram, pilsoņu kara dēļ, vai ja pamatoti nav sagaidāms, ka mantojuma saņēmējs varētu uzsākt vai vest tiesvedību attiecīgajā valstī. Tomēr uz forum necessitatis balstītu jurisdikciju vajadzētu izmantot tikai gadījumā, ja lietai ir pietiekama saikne ar dalībvalsti, kuras tiesā celta prasība.
(14) Lai atvieglotu to mantinieku un legātāru situāciju, kuri pastāvīgi dzīvo citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā izskata vai izskatīs mantošanas lietu, ar šo regulu jebkurai personai, kurai saskaņā ar mantošanai piemērojamajiem tiesību aktiem ir tiesības sniegt deklarācijas par mantojuma, legāta vai neatņemamās daļas pieņemšanu vai atraidīšanu, lai ierobežotu savu atbildību par atstātā mantojuma tādā veidā, kā tas ir paredzēts viņu pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktos, ▌šīs dalībvalsts tiesās. Tam nevajadzētu liegt izdarīt tādus gribas izteikumus attiecīgās dalībvalsts citās iestādēs, kuras ir kompetentas saņemt gribas izteikumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Personām, kas izvēlējušās izmantot iespēju izdarīt gribas izteikumus savas pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī, par šāda gribas izteikuma esamību pašām būtu jāinformē tiesa vai iestāde, kas nodarbojas vai nodarbosies ar mantošanas lietu, ievērojot visus mantošanai piemērojamajos tiesību aktos noteiktos termiņus.
(14a) Personai, kura vēlas ierobežot savu atbildību par mantojuma parādiem, nebūtu jābūt iespējai to darīt ar vienkāršu gribas izteikumu savas pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesās vai citās kompetentās iestādēs, ja mantošanai piemērojamajos tiesību aktos prasīts, lai persona sāktu īpašas juridiskas procedūras kompetentā tiesā, piemēram, inventāra procedūru. Tāpēc gribas izteikumam, kuru persona šādā situācijā sniegusi savā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī un minētās dalībvalsts tiesību aktos noteiktā veidā, nebūtu jābūt oficiālam spēkam šās regulas nozīmē, un arī dokumenti, uz kuru pamata sākta juridiska procedūra, nebūtu jāuzskata par gribas izteikumu šīs regulas nozīmē.
▌
(16) Saskaņotas tiesvedības nolūkos būtu jāizvairās no tā, ka dažādās dalībvalstīs tiek pieņemti pretrunīgi nolēmumi. Tālab šajā regulā būtu jāparedz vispārēji procesuāli noteikumi, kas būtu līdzīgi noteikumiem citos Savienības instrumentos saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās.
(16a) Viens no šādiem procesuāliem noteikumiem ir lis pendens noteikums, ko piemēros, ja tiesvedība par vienu un to pašu mantošanas lietu ir uzsākta dažādās atšķirīgu dalībvalstu tiesās. Tad ar šo noteikumu tiks paredzēts, kurai tiesai būtu jāturpina izskatīt mantošanas lietu.
(16b) Ņemot vērā to, ka dažās dalībvalstīs mantošanas lietas var izskatīt ārpustiesas iestādes, piemēram, notāri, kuriem šīs regulas noteikumi par jurisdikciju nav saistoši, nevar noliegt iespēju, ka atšķirīgās dalībvalstīs paralēli tiek sākts ārpustiesas izlīgums un tiesvedība par vienu un to pašu mantošanas lietu vai divi ārpustiesas izlīgumi saistībā ar vienu un to pašu mantošanas lietu. Šādā gadījumā iesaistītajām pusēm, kad tās ir uzzinājušas par paralēlu tiesvedību, būtu pašām jāvienojas, kā turpmāk rīkoties. Ja tās nevar vienoties, tad mantošanas lieta būtu jāizskata un par to būtu jālemj tiesā, kurai saskaņā ar šo regulu ir jurisdikcija.
(17) Lai ļautu pilsoņiem ar pilnīgu tiesisko noteiktību izmantot iekšējā tirgus piedāvātās priekšrocības, šai regulai būtu jādod viņiem iespēja jau iepriekš zināt, kurus tiesību aktus piemēros viņu mantojumam. Lai izvairītos no pretrunīgiem rezultātiem, būtu jāiekļauj saskaņoti ▌noteikumi par tiesību kolīzijām normām. Galvenajam noteikumam būtu jānodrošina, lai mantošanu reglamentētu iepriekš nosakāmi tiesību akti, ar kuriem tā ir cieši saistīta. Tiesiskas noteiktības nolūkā un lai izvairītos no mantojuma sadrumstalotības, ar minētajiem tiesību aktiem būtu jāreglamentē viss mantojuma kopums, t. i., viss īpašums, kas ietilpst mantojumā, neatkarīgi no mantas veida un neatkarīgi no tā, vai manta atrodas citā dalībvalstī vai trešā valstī.
(18) Ar šo regulu pilsoņiem būtu jādod iespēja savlaicīgi plānot savu mantojumu, izvēloties viņu mantojumam piemērojamos tiesību aktus. Šo izvēli vajadzētu ierobežot, to attiecinot vienīgi uz viņu valstspiederības valsti, lai nodrošinātu saikni starp mirušo un izvēlētajiem tiesību aktiem un lai izvairītos no situācijas, kad tiesību akti tiek izvēlēti ar nolūku pārkāpt to personu tiesisko paļāvību, kurām ir tiesības uz mantojuma neatņemamo daļu.
(18a) Tiesību aktu izvēle būtu nepārprotami jāpaziņo gribas izteikumā pēdējās gribas rīkojuma veidā vai arī jāizsaka tādā rīkojumā. Tiesību aktu izvēli varētu uzskatīt par izteiktu ar pēdējās gribas rīkojumu, ja, piemēram, mirušais pēdējās gribas rīkojumā ir atsaucies uz konkrētiem noteikumiem savas valstspiederības valsts tiesību aktos vai kā citādi minējis tādus tiesību aktus.
(18b) Tiesību aktu izvēlei saskaņā ar šo regulu vajadzētu būt spēkā pat tad, ja izvēlētajos tiesību aktos nav paredzēta tiesību aktu izvēle mantošanas lietās. Tomēr izvēlētajiem tiesību aktiem būtu jānosaka izvēles izdarīšanas spēkā esamība pēc būtības, proti, vai var uzskatīt, ka persona, kas izdarījusi izvēli, ir sapratusi un piekritusi tam, ko tā darīja. Tas pats būtu jāattiecina uz tiesību aktu izvēles grozīšanu vai atcelšanu.
(18c) Šīs regulas piemērošanas nolūkos personas valstspiederības vai vairāku valstspiederību noteikšanu vajadzētu atrisināt kā sākotnēju jautājumu. Jautājums par to, vai kāda persona ir kādas valsts valstspiederīgais, nav šīs regulas darbības jomā, un uz to attiecas valsts tiesību akti, tostarp – attiecīgā gadījumā – starptautiskās konvencijas, pilnībā ievērojot Eiropas Savienības vispārējos principus.
(18d) Par mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem noteiktajiem tiesību aktiem vajadzētu reglamentēt mantošanu no mantojuma atklāšanās brīža līdz brīdim, kad mantojuma saņēmējiem, kas noteikti saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem, nodod īpašumtiesības uz mantojumam piederošo mantu. Tiem vajadzētu iekļaut jautājumus saistībā ar mantojuma pārvaldību un atbildību par mantojuma parādiem. Mantojuma parādu atmaksāšanā jo īpaši atkarībā no mantojumam piemērojamajiem tiesību aktiem var ņemt vērā kreditoru īpašo secību.
(18e) Šajā regulā paredzētie noteikumi attiecībā uz jurisdikciju var dažos gadījumos radīt situāciju, kad tiesai, kurai ir jurisdikcija spriest par mantošanu, nepiemēros savas valsts tiesības. Ja šāda situācija rodas dalībvalstī, kuras tiesību akti paredz obligāti iecelt mantas pārvaldītāju, ar šo regulu attiecīgās dalībvalsts tiesām būtu jāatļauj iecelt vienu vai vairākus šādus pārvaldītājus saskaņā ar šajā valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem, ja saņemts attiecīgs iesniegums. Tas neskar jebkādu pušu izdarītu izvēli nokārtot mantojumu bez tiesas iejaukšanās, savstarpēji vienojoties, kādā citā dalībvalstī, ja tāda iespēja ir paredzēta saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem. Lai nodrošinātu vienveidīgu koordināciju starp tiesību aktiem, kas piemērojami mantošanai, un tās dalībvalsts tiesībām, kuras tiesa ieceļ pārvaldītāju, tiesai būtu jāieceļ persona(-as), kurām būtu tiesības pārvaldīt mantojumu saskaņā ar tiesību aktiem, ko piemēro attiecībā uz mantojumu, piemēram, mirušā gribas izpildītāju vai pašus mantiniekus, vai, ja to prasa tiesību akti attiecībā uz mantošanu, pārvaldītāju, kas ir neieinteresēta persona. Tomēr tiesas īpašos gadījumos var, kad tas prasīts to valstu tiesību aktos, kurās tiesai ir jurisdikcija, iecelt neieinteresētu personu par pārvaldītāju pat tad, ja tas nav paredzēts tiesību aktos, kurus piemēro mantošanai Ja mirušais ir iecēlis gribas izpildītāju, šai personai nevar atņemt viņas pilnvaras, ja vien tiesību aktos, ko piemēro mantošanai, nav atļauta šīs personas pilnvaru izbeigšana.
(18f) Tajā dalībvalstī iecelto pārvaldītāju īstenotās pilnvaras, kuras tiesā saņemts iesniegums, ir pārvaldīšanas pilnvaras, kuras tie var īstenot saskaņā ar tiesību aktiem, ko piemēro mantošanai. Tādējādi, ja, piemēram, mantinieks ir iecelts par mantas pārvaldītāju, viņam būtu jāpiešķir tādas pilnvaras pārvaldīt mantojumu, kādas mantiniekam būtu saskaņā ar šādiem tiesību aktiem. Ja pārvaldīšanas pilnvaras, kuras var īstenot saskaņā ar tiesību aktiem, ko piemēro mantošanai, ir pietiekamas, lai saglabātu mantojuma mantu vai aizsargātu kreditoru vai citu personu tiesības, kuras galvojušas par mirušā parādiem, tajā dalībvalstī ieceltais(-ie) pārvaldītājs(-i), kuras tiesā saņemts iesniegums, var veikt papildu pārvaldības funkcijas kas šim nolūkam ir paredzētas šīs dalībvalsts tiesību aktos. Šādas papildu pilnvaras var ietvert, piemēram, mantojuma mantas un parādu saraksta sastādīšanu, informējot kreditorus par mantojuma atklāšanos un aicinot tos pieteikt savus prasījumus, kā arī veicot provizoriskus, tostarp drošības pasākumus, kas paredzēti mantojamās mantas saglabāšanai. Pārvaldītājam īstenojot darbības atbilstoši papildu pilnvarām, būtu jāievēro mantojumam piemērojamie tiesību akti attiecībā uz mantojamās mantas īpašumtiesību nodošanu, tostarp jebkuru darījumu, kuru noslēguši mantojuma saņēmēji pirms pārvaldītāja iecelšanas, attiecībā uz atbildību par parādiem, kas izriet no mantojuma, un uz mantojuma saņēmēju tiesībām, tostarp vajadzības gadījumā tiesībām pieņemt mantojumu vai atteikties no tā. Šādas darbības varētu, piemēram, varētu izpausties vienīgi mantas atsavināšana vai parādu nomaksāšana, ja tas būtu atļauts saskaņā ar mantošanai piemērojamām tiesībām. Ja saskaņā ar mantošanai piemērojamām tiesībām neieinteresētas personas iecelšana par pārvaldītāju maina mantinieku atbildību, šādas izmaiņas būtu jāņem vēra.
(18g) Ar šo regulu nevajadzētu izslēgt to, ka kreditori, piemēram, ar pārstāvju starpniecību, var veikt šādus papildu pasākumus, kas valsts tiesību aktos paredzēt , vajadzības gadījumā atbilstoši izmantojot attiecīgos Savienības instrumentus, viņu tiesību aizsargāšanai.
(18h) Ar šo regulu būtu jāatļauj informācijas sniegšana iespējamiem kreditoriem citās dalībvalstīs, kurās atrodas manta, par mantojuma atklāšanos. Saistībā ar šīs regulas piemērošanu būtu jāapsver iespēja izveidot mehānismu, vajadzības gadījuma ar e–tiesiskuma tīmekļa portāla starpniecību, kas ļautu kreditoriem citās dalībvalstīs piekļūt attiecīgajai informācijai, lai viņi varētu pieteikt savus prasījumus.
(18i) Mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem būtu jānosaka, kas ir saņēmēji katrā konkrētā mantošanas gadījumā. Vairumā tiesību aktu termins "saņēmēji" aptvertu mantiniekus un legatārus, kā arī personas, kurām ir tiesības uz neatņemamo daļu, tomēr, piemēram, legatāru juridiskais stāvoklis nav vienāds visos tiesību aktos. Dažos tiesību aktos ir noteikts, ka legātārs var saņemt tiešu mantojuma daļu, savukārt saskaņā ar citiem tiesību aktiem legātārs var iegūt tikai prasību pret mantiniekiem.
(18j) Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību personām, kuras vēlas iepriekš plānot mantojumu, šajā regulā būtu jāparedz konkrētas tiesību kolīziju normas attiecībā uz pēdējās gribas rīkojuma pieņemamību un spēkā esamību pēc būtības. Lai nodrošinātu šā noteikuma vienādu piemērošanu, šajā regulā vajadzētu uzskaitīt apstākļus, kas uzskatāmi par apstākļiem, kuri raksturo spēkā esamību pēc būtības. Pārbaude par pēdējās gribas rīkojuma spēkā esamību pēc būtības var novest pie secinājuma, ka pēdējās gribas rīkojumam nav juridiska spēka.
(18k) Mantojuma līgums ir pēdējās gribas rīkojuma veids, kura pieņemamība un atzīšana dalībvalstīs atšķiras. Lai vienkāršotu ar mantojuma līgumu iegūtu mantošanas tiesību atzīšanu dalībvalstīs, šajā regulā būtu jānosaka, ar kādiem tiesību aktiem jāreglamentē tādu līgumu pieņemamība, to spēkā esamība pēc būtības un saistošais spēks starp pusēm, tostarp to laušanas nosacījumi.
(18l) Tiesību aktiem, kuri saskaņā ar šo regulu reglamentēs pēdējās gribas rīkojuma pieņemamību un spēkā esamību pēc būtības un – attiecībā uz mantojuma līgumiem – saistošo spēku starp pusēm, nevajadzētu skart tādas personas tiesības, kurai saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem ir tiesības uz neatņemamo mantojuma daļu vai citas tiesības, kuras tai nevar atņemt persona, uz kuras mantojumu tas attiecas.
(18m) Kad šajā regulā ir minēti tiesību akti, kuri būtu bijuši piemērojami pēdējās gribas rīkojumu devušās personas atstātā mantojuma mantošanai, ja tā būtu mirusi dienā, kad attiecīgi ir dots, grozīts vai atcelts šāds rīkojums, tāda atsauce būtu jāsaprot kā atsauce vai nu uz tās valsts tiesību aktiem, kurā minētajā dienā bija tās pastāvīgā dzīvesvieta, vai arī, ja tā ir izdarījusi izvēli saskaņā ar šo regulu, – tās valsts tiesību aktiem, kuras valstspiederība tai bija minētajā dienā.
(19) Ar šo regulu būtu jāreglamentē visu to pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamība pēc formas, kuri izteikti rakstiski, paredzot noteikumus, kas atbilst 1961. gada 5. oktobra Hāgas konvencijai par tādu tiesību normu kolīziju, kuras attiecas uz testamentāro darījumu formu. Nosakot, vai konkrēts pēdējās gribas rīkojums ir spēkā pēc formas saskaņā ar šo regulu, kompetentajai iestādei nevajadzētu ņemt vērā tādu starptautisku apstākli, kas radīts krāpnieciskā nolūkā, lai apietu noteikumus par pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamību pēc formas.
(19a) Piemērojot šo regulu, jebkurus tiesību aktu noteikumus, ar ko ierobežo pēdējās gribas rīkojumu atļautās formas, atsaucoties uz rīkojuma devēja personas īpašībām, tādām kā, piemēram, viņa vecums, vajadzētu uzskatīt par tādiem, kas attiecas uz formas jautājumiem. To nevajadzētu interpretēt tādā nozīmē, ka tiesību aktiem, kas piemērojami pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamībai pēc formas saskaņā ar šo regulu, vajadzētu noteikt, vai nepilngadīgai personai ir vai nav spēja dot pēdējās gribas rīkojumu. Tādiem tiesību aktiem vajadzētu noteikt vienīgi to, vai personas īpašībām, tādām kā, piemēram, nepilngadība, vajadzētu liegt personai dot konkrētas formas pēdējās gribas rīkojumu.
▌
(22) ▌Saimniecisko, ģimenes vai sociālo apsvērumu dēļ konkrētiem nekustamiem īpašumiem, konkrētiem uzņēmumiem un citām īpašām mantas kategorijām piemēro īpašus noteikumus dalībvalstī, kurā tie atrodas, nosakot ierobežojumus, kas attiecas uz tādas mantas mantošanu vai to ietekmē. Šai regulai būtu jānodrošina šādu īpašu noteikumu piemērošana. Tomēr šim izņēmumam saistībā ar mantošanai piemērojamo tiesību aktu piemērošanu ir nepieciešams strikts interpretējums, lai saglabātu atbilstību šīs regulas vispārējam mērķim. Tāpēc nedz tiesību kolīziju normas, kas nosaka, ka nekustamajam īpašumam jāpiemēro citi tiesību akti, nevis tie, kas piemērojami kustamajam īpašumam, nedz arī tādi noteikumi, ar ko paredz mantojuma neatņemamo daļu, kas atšķiras no tās, kas paredzēta tiesību aktos, kuri mantošanai piemērojami saskaņā ar šo regulu, nav uzskatāmi par īpašiem noteikumiem, kas paredz ierobežojumus, kuri attiecas uz dažu mantas kategoriju mantošanu vai to ietekmē.
(23) Lai nodrošinātu vienādu rīcību situācijā, kurā nav skaidrs, kādā secībā divas vai vairākas personas, kuru mantojumus reglamentē dažādi tiesību akti, mirušas, šajā regulā vajadzētu paredzēt noteikumu, ar ko paredz, ka nevienai no mirušajām personām nevajadzētu būt tiesībām uz otras vai pārējo minēto personu mantojumu.
(23a) Dažās situācijās mantojums var palikt bez prasītāja. Dažādos tiesību aktos paredzēti atšķirīgi noteikumi tādām situācijām. Piemēram, saskaņā ar dažiem tiesību aktiem valsts varēs pieteikties uz vakanto mantojumu kā mantinieks neatkarīgi no tā, kur manta atrodas. Saskaņā ar citiem tiesību aktiem valsts varēs pārņemt vienīgi mantu, kas atrodas tās teritorijā. Tāpēc šajā regulā vajadzētu paredzēt noteikumu, ar ko nosaka, ka mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem nevajadzētu izslēgt to, ka dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem var pārņemt mantu, kas atrodas tās teritorijā. Tomēr, lai nodrošinātu to, ka šis noteikums nekaitē mantojuma kreditoriem, būtu jāiekļauj arī klauzula, saskaņā ar kuru mantojuma kreditoriem vajadzētu būt iespējai prasīt, lai tiktu apmierinātas to prasības no visas mantojuma mantas neatkarīgi no tās atrašanās vietas.
(23b) Šajā regulā paredzētās tiesību kolīziju normas var izraisīt trešās valsts tiesību aktu piemērošanu. Tādos gadījumos būtu jāņem vērā šīs valsts tiesību aktu starptautisko privāttiesību normas. Ja minētajās normās ir paredzēta atgriezeniska norāde vai nu uz kādas dalībvalsts tiesību aktiem vai trešās valsts tiesību aktiem, kas mantošanai piemērotu savus tiesību aktus, tādu atgriezenisko norādi vajadzētu pieņemt, lai nodrošinātu konsekvenci starptautiskā mērogā. Atgriezeniskā norāde tomēr nebūtu jāpiemēro situācijās, kad mirušais izvēli par tiesību aktiem ir izdarījis par labu trešās valsts tiesību aktiem.
(24) Sabiedrības interesēs dalībvalstu tiesām un citām kompetentām iestādēm, kas nodarbojas ar mantošanas jautājumiem, būtu jādod iespēja ārkārtas gadījumos neievērot konkrētus ārvalstu tiesību aktu noteikumus, ja attiecīgajā gadījumā šādu noteikumu piemērošana būtu klaji pretrunā attiecīgās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai. Tomēr tiesām vai citām kompetentām iestādēm nedrīkstētu būt iespēja piemērot sabiedriskās kārtības izņēmumu, lai neievērotu citas dalībvalsts tiesību aktus vai atteiktos atzīt vai izpildīt lēmumu vai, iespējams, akceptēt vai izpildīt autentisku aktu, tiesā apstiprinātu izlīgumu vai Eiropas mantojuma apliecību, kas sagatavota citā dalībvalstī, ja atteikums būtu pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, jo īpaši tās 21. pantam, kas aizliedz jebkāda veida diskrimināciju.
(25) Ņemot vērā šīs regulas vispārējo mērķi, t.i., ▌ mantošanas jomā dalībvalstīs pieņemtu lēmumu savstarpēju atzīšanu neatkarīgi no tā, vai šādi lēmumi pieņemti strīdus tiesvedībā vai bezstrīdus tiesvedībā, šajā regulā būtu jāparedz noteikumi par tādu lēmumu atzīšanu, izpildāmību un izpildi, kuri līdzīgi citiem Savienības instrumentiem saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās.
(26) Lai ņemtu vērā dalībvalstu atšķirīgās sistēmas mantošanas jautājumu kārtošanai, šai regulai būtu jānodrošina autentisku aktu mantošanas jomā akceptēšana un izpildāmība visās dalībvalstīs.
(26a) Autentiskiem aktiem citā dalībvalstī vajadzētu būt tādam pašam pierādījuma spēkam, kāds tiem ir izcelsmes dalībvalstī, vai vistuvāk pielīdzināmam spēkam. Nosakot attiecīgā autentiskā akta pierādījuma spēku citā dalībvalstī vai vistuvāk pielīdzināmo spēku, būtu jāievēro autentiskā akta pierādījuma spēka būtība un apjoms izcelsmes dalībvalstī. Tādēļ tas, kādam pierādījuma spēkam konkrētam publiskam aktam vajadzētu būt citā dalībvalstī, būs atkarīgs no izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem.
(26b) Akta „autentiskumam” vajadzētu būt autonomam jēdzienam, kam būtu jāaptver tādi apstākļi kā akta īstums, akta formas prasību izpilde, tās iestādes pilnvaras, kura sastādījusi aktu, un procedūra, saskaņā ar kuru akts sastādīts. Tam būtu jāaptver arī faktiskie apstākļi, kurus publiskajā aktā reģistrējusi attiecīgā iestāde, tādi kā fakts, ka norādītās puses ieradās minētajā iestādē norādītajā datumā un ka tās ir izdarījušas norādītos gribas izteikumus. Pusei, kura vēlas apstrīdēt akta autentiskumu, to vajadzētu darīt autentiskā akta izcelsmes dalībvalsts kompetentajā tiesā saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem.
(26c) Frāze „autentiskajā aktā reģistrēti juridiski akti vai tiesiskās attiecības” būtu jātulko kā atsauce uz materiālo saturu, kas reģistrēts autentiskajā aktā. Autentiskajā aktā reģistrēti juridiski akti var būt, piemēram, pušu nolīgums par mantojuma mantas sadali vai izdalīšanu, vai arī tas var būt testaments vai mantojuma līgums, vai arī cits gribas izteikums. Tiesiskās attiecības varētu būt, piemēram, mantinieku un citu saņēmēju noteikšana, kā paredzēts mantošanai piemērojamos tiesību aktos, viņu attiecīgās daļas, neatņemamas mantojuma daļas esamība vai jebkurš cits apstāklis, kas noteikts saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem. Pusei, kura vēlas apstrīdēt autentiskā aktā reģistrētus juridiskus aktus vai tiesiskās attiecības, tas būtu jādara tiesās, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar šo regulu un kurām par to būtu jālemj saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem.
(26d) Ja kādas dalībvalsts tiesas tiesvedībā rodas pakārtots jautājums par autentiskā aktā reģistrētiem juridiskiem aktiem vai tiesiskām attiecībām, minētajai tiesai vajadzētu būt jurisdikcijai lemt par minēto jautājumu.
(26e) Apstrīdētam autentiskam aktam nevajadzētu būt nekādam pierādījuma spēkam dalībvalstī, kura nav izcelsmes dalībvalsts, kamēr nav izskatīti apstrīdētie apstākļi. Ja apstrīdēšana attiecas vienīgi uz konkrētu jautājumu saistībā ar autentiskajā aktā reģistrētiem juridiskiem aktiem vai tiesiskām attiecībām, apstrīdētajam autentiskajam aktam attiecībā uz apstrīdēto jautājumu nevajadzētu būt nekādam pierādījuma spēkam dalībvalstī, kas nav izcelsmes dalībvalsts, kamēr nav izskatīti apstrīdētie apstākļi. Autentiskam aktam, ko pēc apstrīdēšanas pasludina par spēkā neesošu, vairs nevajadzētu būt nekādam pierādījuma spēkam.
(26f) Iestādei, kurai saistībā ar šīs regulas piemērošanu tiktu iesniegti divi nesaderīgi autentiskie akti, vajadzētu izvērtēt to, kuram no autentiskajiem aktiem (ja vispār kādam) vajadzētu piešķirt prioritāti, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus. Ja no minētajiem apstākļiem nav skaidrs, kuram no autentiskajiem aktiem (ja vispār kādam) vajadzētu piešķirt prioritāti, par jautājumu būtu jālemj tiesām, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar šo regulu, vai, ja jautājums ir radies tiesvedības laikā kā pakārtots jautājums – tiesai, kurā minētā tiesvedība sākta. Ja ir nesaderība starp autentisku aktu un nolēmumu, būtu jāņem vērā šajā regulā paredzētie pamati nolēmumu neatzīšanai.
(27) Ātrs, vienkāršs un efektīvs izlīgums mantošanas lietās ar pārrobežu aspektiem Savienības robežās nozīmē to, ka mantiniekiem, legatāriem, testamenta izpildītājiem vai mantojuma administratoriem vajadzētu spēt vienkārši apliecināt savu statusu un/vai tiesības un pilnvaras citā dalībvalstī, piemēram, dalībvalstī, kurā atrodas mantojuma īpašums. Lai dotu viņiem iespēju to darīt, ar šo regulu būtu jāparedz vienotas formas Eiropas mantojuma apliecības izveidošana (še turpmāk „apliecība”), ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī. Lai ievērotu subsidiaritātes principu, šai apliecībai nevajadzētu aizstāt iekšējus dokumentus, kas līdzīgos nolūkos var jau pastāvēt dalībvalstīs. ▌
(27a) Iestādei, kas izsniedz apliecību, būtu jāņem vērā reģistrēšanas formalitātes, kas attiecībā uz nekustamo īpašumu ir paredzētas dalībvalstī, kurā atrodas reģistrs. Šim nolūkam ar šo regulu būtu jāparedz informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm par šādām formalitātēm.
(27b) Apliecības izmantošanai nevajadzētu būt obligātai. Tas nozīmē, ka personām, kurām ir tiesības iesniegt pieteikumu apliecībai, nevajadzētu būt pienākumam to darīt, bet tām vajadzētu būt brīvai izvēlei izmantot citus instrumentus, kas pieejami saskaņā ar šo regulu (lēmumus, autentiskus aktus un tiesā apstiprinātus izlīgumus). Tomēr nevienai iestādei vai personai, kurai iesniegta citā dalībvalstī izdota apliecība, nevajadzētu būt tiesīgai pieprasīt, ka apliecības vietā tiek iesniegts lēmums, autentisks akts vai tiesā apstiprināts izlīgums.
(27c) Apliecība būtu jāizdod dalībvalstī, kuras tiesām ir jurisdikcija saskaņā ar šo regulu. Katrai dalībvalstij pašai savos tiesību aktos vajadzētu noteikt, kuru iestāžu kompetencē ir izdot apliecību, – vai nu tiesām, kā definēts šajā regulā, vai citām iestādēm ar kompetenci mantošanas lietās, piemēram, notāriem. Katrai dalībvalstij būtu savos tiesību aktos arī jānosaka, vai izdevēja iestāde izdošanas procesā var iesaistīt citas kompetentas struktūras, piemēram, struktūras, kuras ir pilnvarotas saņemt svinīgus solījumus zvēresta vietā. Dalībvalstīm vajadzētu paziņot Komisijai attiecīgo informāciju par to izdevējiestādēm, lai šo informāciju varētu darīt publiski pieejamu.
(27d) Apliecībai vajadzētu būt vienādam spēkam visās dalībvalstīs. Tai nevajadzētu būt izpildāmam dokumentam pašai par sevi, taču tai būtu jābūt pierādījuma spēkam, un būtu jāuzskata, ka tā precīzi apliecina apstākļus, kas noteikti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, piemēram, pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamība pēc būtības. Apliecības pierādījuma spēks nebūtu jāattiecina uz elementiem, kurus šī regula nereglamentē, piemēram, jautājumu par izcelsmi vai jautājumu par to, vai konkrētā manta tiešām piederējusi mirušajam. Jebkurai personai, kura veic maksājumus vai nodod mantojuma īpašumu personai, kura apliecībā norādīta kā tiesīga saņemt šādus maksājumus vai mantojumu kā mantinieks vai legātārs, būtu jāpiešķir pienācīga aizsardzība, ja tā rīkojusies labticīgi, paļaujoties uz apliecībā norādītās informācijas pareizību. Tāda paša aizsardzība būtu jāpiešķir jebkurai personai, kura, paļaujoties uz apliecībā norādītās informācijas pareizību, nopērk vai saņem mantojuma īpašumu no personas, kura apliecībā norādīta kā tāda, kas ir pilnvarota atsavināt tādu īpašumu. Aizsardzība būtu jānodrošina, ja vel tiek iesniegtas derīgas apliecinātas kopijas. Tas, vai šāda mantojuma iegūšana trešajai pusei ir spēkā, nebūtu jānosaka šajā regulā.
(27e) Kompetentajai iestādei apliecību vajadzētu izdot pēc lūguma. Izdevējiestādei vajadzētu paturēt apliecības oriģinālu un pieteikuma iesniedzējam un jebkurai citai personai, kas pierāda likumīgu interesi, vajadzētu izsniegt vienu vai vairākas apliecinātas apliecības kopijas. Tam nevajadzētu liegt dalībvalstīm saskaņā ar valsts tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem atļaut apliecības kopijas atklāt sabiedrības locekļiem. Šajā regulā būtu jāparedz izdevējiestādes lēmumu pārsūdzēšana, tostarp tādu lēmumu, ar kuriem ir atteikts izsniegt apliecību. Ja apliecība tiek labota, grozīta vai atsaukta, izdevējiestādei būtu jāinformē personas, kurām ir izsniegtas apliecinātas kopijas, lai nepieļautu šādu kopiju nelikumīgu izmantošanu.
(28) Dalībvalstu starptautisko saistību ievērošana nozīmē, ka šī regula neskar tādu starptautisko konvenciju piemērošanu, kuru līgumslēdzējas puses laikā, kad tiek pieņemta šī regula, ir viena vai vairākas dalībvalstis. Konkrēti, tām dalībvalstīm, kuras ir līgumslēdzējas puses 1961. gada 5. oktobra Hāgas konvencijai par tādu tiesību normu kolīziju, kuras attiecas uz testamentāro darījumu formu, vajadzētu būt iespējai turpināt piemērot minētās konvencijas noteikumus, nevis šīs regulas noteikumus attiecībā uz testamentu un savstarpējo testamentu derīgumu pēc formas. Šīs regulas vispārējo mērķu saskanībai tomēr ir nepieciešams, lai šī regula dalībvalstu starpā prevalētu pār konvencijām, kuras noslēgtas ekskluzīvi starp divām vai vairāk dalībvalstīm, ciktāl tādas konvencijas attiecas uz jautājumiem, kurus reglamentē šī regula.
(28a) Šai regulai nevajadzētu liegt dalībvalstīm, kuras ir puses 1934. gada 19. novembra Konvencijai starp Dāniju, Islandi, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju, kurā iekļauti starptautisko privāttiesību noteikumi par mantošanu, testamentiem un mantojumu pārvaldību, turpināt piemērot konkrētus noteikumus, kuri paredzēti minētajā konvencijā, kas pārskatīta ar starpvaldību nolīgumu starp valstīm – konvencijas līgumslēdzējām pusēm.
(29) Lai atvieglotu šīs regulas piemērošanu, ir jāparedz dalībvalstu pienākums paziņot noteiktu informāciju par viņu tiesību aktiem un procedūrām mantojuma tiesībās Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās ietvaros, kas izveidots ar Padomes 2001. gada 28. maija Lēmumu 2001/470/EK[7]. Lai ļautu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī laicīgi publicēt visu informāciju, kas attiecas uz regulas praktisku piemērošanu, dalībvalstīm tādu informāciju vajadzētu paziņot arī Komisijai pirms regulas piemērošanas sākšanas.
(29a) Tāpat, lai atvieglotu šīs regulas piemērošanu un ļautu izmantot mūsdienu sakaru tehnoloģijas, vajadzētu paredzēt standarta veidlapas apliecinājumiem, kuri jāiesniedz saistībā ar pieteikumu pasludināt lēmuma, autentiska akta vai tiesā apstiprināta izlīguma izpildāmību, kā arī Eiropas mantojuma apliecības pieteikumam un pašai apliecībai.
(29b) Aprēķinot šajā regulā paredzētos laikposmus un termiņus, būtu jāpiemēro Padomes 1971. gada 3. jūnija Regula (EEK, Euratom) Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus[8].
(30) Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, Komisijai vajadzētu piešķirt īstenošanas pilnvaras. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību[9].
(31) Pieņemot īstenošanas aktus, ar ko nosaka un pēc tam groza šai regulā noteiktos apliecinājumus un veidlapas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantā paredzēto procedūru.
▌
(33) Tā kā šīs regulas mērķus, proti, personu brīva pārvietošanās, pilsoņu savlaicīga sava mantojuma plānošana ES ▌kontekstā un mantinieku un legatāru, un citu mirušajam tuvu personu, kā arī mantojuma kreditoru tiesību aizsardzība, nevar pietiekami labi sasniegt dalībvalstis atsevišķi un tā kā šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šī regula paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.
(34) Šī regula atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītajām pamattiesībām un principiem. Dalībvalstu tiesām un citām kompetentajām iestādēm šī regula jāpiemēro, ievērojot minētās tiesības un principus.
(35) Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tām nav saistoša un nav jāpiemēro. Tomēr tas neskar Apvienotās Karalistes un Īrijas iespēju paziņot par nodomu šo regulu pieņemt pēc tās pieņemšanas saskaņā ar minētā protokola 4. pantu.
(36) Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nebūs jāpiemēro,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.
I nodaļa
Darbības joma un definīcijas
1. pants
Piemērošanas joma
1. Šo regulu piemēro mirušo atstātā mantojuma mantošanai . To nepiemēro nodokļu, muitas vai administratīvos jautājumos.
▌
3. Šīs regulas darbības jomā nav ietverti šādi jautājumi:
(a) fizisku personu civilstāvoklis, kā arī ģimenes attiecības un attiecības, kuras saskaņā ar šīm attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem rada līdzvērtīgas sekas;
(b) fizisku personu rīcībspēja, neskarot 19. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 19.c pantu;
(c) jautājumi, kas attiecas uz fiziskas personas pazušanu, prombūtni vai iespējamu nāvi;
(d) jautājumi, kas saistīti ar laulāto mantisko attiecību regulējumiem un tādu attiecību mantisko attiecību regulējumiem, kuras saskaņā ar tādām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem ir pielīdzināmas laulībai;
(e) uzturēšanas saistības, izņemot tās, kas rodas nāves gadījumā;
(ea) mutiski izteiktu pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamība pēc formas;
(f) īpašumtiesības, intereses un manta, kas radušās vai nodotas citādi, nevis mantojot ▌, piemēram, dāvinājumi, kopīpašums, kas nododams pārdzīvojušai personai, pensiju plāni, apdrošināšanas līgumi un līdzīgas vienošanās, neskarot 19. panta 2. punkta j) apakšpunktu;
(g) jautājumi, kurus reglamentē sabiedrību, asociāciju un juridisku personu tiesības, piemēram, sabiedrību, asociāciju vai juridisku personu dibināšanas līgumu un statūtu ▌noteikumi, kuri nosaka rīcību ar kapitāla daļām dalībnieku nāves gadījumā;
(h) sabiedrību un citu struktūru gan ar juridiskas personas statusu, gan bez tā, likvidācija, darbības izbeigšana un apvienošana;
(i) trastu dibināšana, pārvaldība un likvidācija;
(j) in rem tiesību būtība un
(ja) nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā .
1.a pants
Kompetence dalībvalstīs attiecībā uz mantošanas jomu
Šī regula neietekmē dalībvalstu iestāžu kompetenci nodarboties ar mantošanas lietām.
2. pants
Definīcijas
1. Šajā regulā ▌:
(a) „mantošana” ir mirušā atstātā mantojuma mantošana un aptver visas mantas, tiesību un saistību nodošanas veidus nāves gadījumā neatkarīgi no tā, vai tā būtu iecerēta nodošana saskaņā ar ▌pēdējās gribas rīkojumu vai ▌nodošana likumiskas mantošanas gadījumā;
▌
(c) „mantojuma līgums” ir līgums, tostarp no abpusējiem testamentiem izrietošs līgums, ar kuru ▌kaut ko saņemot pretī vai ne, rada, groza vai izbeidz tiesības uz vienas vai vairāku personu, kuras ir līguma puses, gaidāmo mantojumu vai mantojumiem;
(d) „savstarpējs testaments” ir testaments, ko viena akta veidā ir taisījušas divas vai vairākas personas ▌;
(da) „pēdējās gribas rīkojums” ir testaments, savstarpējs testaments vai mantojuma līgums;
(e) „izcelsmes dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā atkarībā no gadījuma ir pieņemts nolēmums, apstiprināts vai noslēgts tiesā apstiprināts izlīgums, sastādīts autentisks akts vai izdota Eiropas mantojuma apliecība;
(f) „izpildes dalībvalsts ▌” ir dalībvalsts, kurā ir pieprasīta nolēmuma, tiesā apstiprināta izlīguma vai autentiska akta izpildāmība vai izpilde;
(g) „nolēmums” ir dalībvalsts tiesā pasludināts nolēmums mantošanas lietā neatkarīgi no šā nolēmuma nosaukuma, tostarp tiesas amatpersonas lēmums par tiesvedības izmaksu vai izdevumu noteikšanu;
(ga) „tiesā apstiprināts izlīgums” ir izlīgums mantošanas lietā, ko ir apstiprinājusi tiesa vai kas tiesā panākts tiesvedības gaitā;
(h) „autentisks akts” ir dokuments mantošanas lietā, kas kādā dalībvalstī oficiāli sastādīts vai reģistrēts kā autentiskums akts un kura autentiskums:
(i) attiecas uz autentiskā akta parakstu un saturu and
(ii) ir apliecināts valsts iestādē vai citā iestādē, ko šim nolūkam ir pilnvarojusi izcelsmes dalībvalsts;
2. Šajā regulā ar jēdzienu "tiesa" saprot jebkuru tiesu iestādi un visas citas iestādes un tiesību speciālistus, kuru kompetencē ir mantošanas lietas un kas pilda tiesu funkcijas vai rīkojas saskaņā ar tiesu iestādes deleģētām pilnvarām, vai rīkojas tiesu iestādes pārraudzībā, – ar noteikumu, ka tādas iestādes un tiesību speciālisti garantē objektivitāti un pušu tiesības tikt uzklausītām un ka to nolēmumus saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tie darbojas:
(a) var pārsūdzēt vai pārskatīt tiesas iestādē kā arī
(b) tiem ir tāds pats spēks un sekas kā tiesu iestāžu pieņemtiem nolēmumiem tajā pašā lietā .
Dalībvalstis paziņo Komisijai par citām iestādēm un tiesību speciālistiem, kas ir minēti šā punkta pirmajā daļā saskaņā ar 47. pantu.
II nodaļa
Jurisdikcija
▌
4. pants
Vispārējā piekritība
▌ Jurisdikcija pieņemt lēmumus par mantojuma kopumu ir tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam bija pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī.
▌
5.a pants
Vienošanās par tiesas izvēli
1. Ja tiesību akti, ko mirušais saskaņā ar 17. pantu ir izvēlējies, lai tie reglamentētu viņa mantojumu, ir kādas dalībvalsts tiesību akti, tad attiecīgās puses var vienoties, ka tās dalībvalsts tiesai vai tiesām, kuras tiesību akti tika izraudzīti, būs ekskluzīva jurisdikcija spriest par jebkuru mantošanas jautājumu.
2. Šādu vienošanos par tiesas izvēli noslēdz rakstiski, datē un paraksta attiecīgās puses. Jebkura saziņa, izmantojot elektroniskus līdzekļus, kas paliekoši saglabā vienošanos, ir līdzvērtīga rakstiskai formai.
5.b pants
Atteikšanās no jurisdikcijas piemērojamo tiesību aktu izvēles gadījumā
Ja tiesību akti, ko mirušais saskaņā ar 17. pantu ir izvēlējies, lai tie reglamentētu viņa mantojumam, ir kādas dalībvalsts tiesību akti, tad tiesa, kurā celta prasība saskaņā ar 4. vai 6. pantu:
(a) var pēc lūguma, ko izdarījusi viena no tiesvedības pusēm, atteikties no jurisdikcijas, ja tā uzskata, ka tās dalībvalsts tiesas, kuras tiesību akti tika izvēlēti, ir piemērotākas spriešanai par mantošanu, ņemot vērā mantošanas praktiskos apstākļus, piemēram, pušu pastāvīgo dzīvesvietu un mantas atrašanās vietu, vai
(b) atsakās no jurisdikcijas, ja tiesvedības puses saskaņā ar 5.a pantu ir vienojušās piešķirt jurisdikciju tās dalībvalsts tiesai vai tiesām, kuras tiesību akti tika izvēlēti.
5.c pants
Jurisdikcija piemērojamo tiesību aktu izvēles gadījumā
Tās dalībvalsts tiesām, kuras tiesību aktus mirušais izvēlējies saskaņā ar 17. pantu, ir jurisdikcija spriest par mantošanu, ja:
(a) tiesa, kurā iepriekš celta prasība, ir atteikusies no jurisdikcijas tajā pašā lietā saskaņā ar 5.b pantu vai
(b) tiesvedības puses saskaņā ar 5.a pantu ir vienojušās piešķirt jurisdikciju šīs dalībvalsts tiesai vai tiesām vai
(c) tiesvedības puses ir nepārprotami atzinušas jurisdikciju tiesai, kurā celta prasība.
5.d pants
Tiesvedības izbeigšana pēc tiesas pašas ierosmes tiesību aktu izvēles gadījumā
Tiesa, kurā tiesvedība mantošanas lietā saskaņā ar 4. vai 6. pantu uzsākta pēc tiesas pašas ierosmes, izbeidz tiesvedību, ja tiesvedības puses ir vienojušās mantošanu nokārtot izlīguma ceļā ārpus tiesas dalībvalstī, kuras tiesību aktus mirušais bija izvēlējies saskaņā ar 17. pantu.
5.e pants
Jurisdikcija atkarībā no iestāšanās lietā
1. Ja laikā, kad notiek tiesvedība kādas dalībvalsts tiesā, kura īsteno jurisdikciju saskaņā ar 5.c vai 5.d pantu, izrādās, ka ne visi saņēmēji, kas ir šīs tiesvedības puses, ir bijuši vienošanās par tiesas izvēli puses, tiesa turpina īstenot jurisdikciju, ja tiesas procesa puses, kas nav bijušas minētās vienošanās puses, iestājas lietā, neapstrīdot tiesas jurisdikciju.
2. Ja tiesas procesa puses, kas nav bijušas vienošanās puses, apstrīd 1. punktā minētās tiesas jurisdikciju, tiesa atsakās no jurisdikcijas.
Šādā gadījumā jurisdikcija spriest par mantošanu ir tiesām, kam ir jurisdikcija saskaņā ar 4. vai 6. pantu.
6. pants
Papildu jurisdikcija
1. Ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī nav kādā no dalībvalstīm, tad tās dalībvalsts tiesām, kurās atrodas mantojuma manta, tomēr ir jurisdikcija spriest par mantošanu kopumā, ja
▌
(b) mirušajam nāves dienā bija šīs dalībvalsts valstspiederība; vai, ja tās nav,
(ba) mirušā iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta bija minētajā dalībvalstī – ar noteikumu, ka laikā, kad prasība tiek celta tiesā, ir pagājuši ne vairāk kā pieci gadi, kopš ir mainīta minētā pastāvīgā dzīvesvieta.
▌
2. Ja nevienas dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar 1. punktu, tad tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas mantojuma manta, tomēr ir jurisdikcija spriest par šo mantu.
6.a pants
Forum necessitatis
Ja nevienai no dalībvalstu tiesām nav jurisdikcijas saskaņā ar citiem šīs regulas noteikumiem, tad kādas dalībvalsts tiesas izņēmuma kārtā var spriest par mantošanu, ja kādā trešā valstī, ar kuru attiecīgajai lietai ir cieša saikne, tiesvedību pamatoti nevar uzsākt vai tā tur nevar norisināties vai būtu neiespējama.
Lietai ir jābūt pietiekamai saiknei ar dalībvalsti, kuras tiesā celta prasība.
6.b pants
Tiesvedības ierobežojums
1. Ja mirušā atstātais mantojums ietver mantu, kas atrodas kādā trešā valstī, tiesa, kurā celta prasība, lai spriestu par mantošanu, pēc vienas no tiesvedības pušu lūguma var nolemt nespriest par vienu vai vairākām no šādām mantām, ja var paredzēt, ka šīs tiesas nolēmumu par šo mantu minētajā trešā valstī neatzīs un attiecīgā gadījumā nepasludinās par izpildāmu.
2. Šā panta 1. punkts neskar tiesas procesa pušu tiesības ierobežot lietā izskatāmo jautājumu loku saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā celta prasība.
▌
8. pants
Mantojuma, legāta vai neatņemamās daļas pieņemšana vai atraidīšana
Papildus tiesai, kurai ir jurisdikcija spriest par mantošanu saskaņā ar šo regulu, tās dalībvalsts tiesām, kurā ir pastāvīgā dzīvesvieta jebkurai personai, kas saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem var tiesā izdarīt gribas izteikumu par mantojuma, legāta vai atstātā mantojuma neatņemamās daļas pieņemšanu vai atraidīšanu vai gribas izteikumu, kas paredzēts, lai ierobežotu attiecīgās personas atbildību par atstātā mantojuma saistībām, ir jurisdikcija saņemt šādus gribas izteikumus, ja saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem šādus gribas izteikumus var izdarīt tiesā.
▌
10. pants
Prasības celšana tiesā
Piemērojot šo nodaļu, uzskata, ka prasība ir celta tiesā:
(a) brīdī, kad dokuments, ar ko uzsākta tiesvedība, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar nosacījumu, ka prasītājs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu izsniegšanu atbildētājam, vai
(b) ja dokuments jāizsniedz pirms iesniegšanas tiesā – brīdī, kad to saņem iestāde, kas ir atbildīga par izsniegšanu, ar nosacījumu, ka pieteicējs pēc tam ir veicis visus pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai nodrošinātu dokumentu iesniegšanu tiesā, vai
(ba) ja tiesvedība ir uzsākta pēc tiesas pašas ierosmes – brīdī, kad tiesa pieņem lēmumu uzsākt tiesvedību, vai, ja šāds lēmums nav vajadzīgs, brīdī, kad tiesa lietu reģistrē.
11. pants
Jurisdikcijas pārbaude
Ja kādas dalībvalsts tiesā tiek celta prasība mantošanas lietā, attiecībā uz kuru tai saskaņā ar šo regulu nav jurisdikcijas, tā pēc pašas ierosmes pasludina, ka tai nav jurisdikcijas.
12. pants
Pieņemamības pārbaude
1. Ja atbildētājs, kam pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā valstī, kas nav dalībvalsts, kurā ir celta prasība, neierodas tiesā, tad tiesa, kurai ir jurisdikcija, aptur tiesvedību, kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs ir varējis laikus saņemt dokumentu, ar ko ir celta prasība, vai līdzvērtīgu dokumentu, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, vai ka šajā nolūkā ir veikti visi vajadzīgie pasākumi.
2. Šā panta 1. punkta ▌ vietā piemēro 19. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulā (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs[10], ja dokuments, ar ko uzsākta tiesvedība, vai līdzvērtīgs dokuments saskaņā ar minēto regulu bija jāpārsūta no vienas dalībvalsts uz citu.
3. Ja ▌ Regula (EK) Nr. 1393/2007 nav piemērojama, tad piemēro 15. pantu 1965. gada 15. novembra Hāgas konvencijā par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu ārvalstīs, ja dokuments, ar ko uzsākta tiesvedība, vai līdzvērtīgs dokuments saskaņā ar minēto konvenciju bija jāpārsūta uz ārvalstīm.
13. pants
Lis pendens
1. Ja tiesvedība par vienu un to pašu prasību un starp tām pašām pusēm ir uzsākta dažādu dalībvalstu tiesās, tad visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā iesniegta prasība, pēc pašu ierosmes aptur tiesvedību, līdz tiek noteikta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā ir celta prasība.
2. Kad ir noteikta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība, visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā iesniegta prasība, atsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai.
14. pants
Saistītas prasības
1. Ja saistītas prasības tiek izskatītas dažādu dalībvalstu tiesās, tad visas tiesas, izņemot tiesu, kurā pirmajā celta prasība, var apturēt tiesvedību.
2. Ja tādas prasības tiek izskatītas pirmajā instancē, visas tiesas, kas nav tiesa, kurā pirmajā iesniegta prasība, pēc kādas puses pieteikuma var arī atteikties no jurisdikcijas, ja attiecīgās prasības ir tās tiesas jurisdikcijā, kurā pirmajā iesniegta prasība, un ja tās tiesību akti ļauj šīs prasības apvienot.
3. Šajā pantā prasības uzskata par saistītām, ja tās ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti pretrunīgi nolēmumi.
15. pants
Pagaidu pasākumi, tostarp aizsardzības pasākumi
Dalībvalstu tiesās var iesniegt pieteikumu attiecībā uz tādiem pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, ko paredz attiecīgās valsts tiesību akti, pat ja saskaņā ar šo regulu lietas būtība ir citas dalībvalsts tiesu jurisdikcijā.
III nodaļa
Piemērojamie tiesību akti
15.a pants
Vispārējs piemērojums
Tiesību aktus, kas noteikti saskaņā ar šo regulu, piemēro neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav kādas dalībvalsts tiesību akti.
16. pants
Vispārīgs noteikums
1. Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, mantojuma kopumam piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā bija mirušā pastāvīgā dzīvesvieta ▌ nāves brīdī.
2. Gadījumā, ja izņēmuma kārtā no visiem lietas apstākļiem ir skaidrs, ka mirušais nāves brīdī bija nepārprotami ciešāk saistīts ar valsti, kas nav tā valsts, kuras tiesību akti būtu piemērojami saskaņā ar 1. punktu, mantošanai piemērojamie tiesību akti ir šīs citas valsts tiesību akti.
17. pants
Piemērojamo tiesību aktu izvēle
1. Persona kā tiesību aktus, kas reglamentē visu tās mantojuma kopumu, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras valstspiederīgais šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.
Persona, kam ir vairāku valstu valstspiederība, var izvēlēties jebkuras valsts tiesību aktus, kuras valstspiederīgais šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā.
2. Tiesību aktu izvēle būtu nepārprotami jāpaziņo ▌ gribas izteikumā pēdējās gribas rīkojuma veidā vai arī jāizsaka tādā rīkojumā.
3. Tā akta, ar ko izdarīta tiesību aktu izvēle, spēkā esamību pēc būtības reglamentē izvēlētie tiesību akti.
4. Tiesību aktu izvēles grozīšanai vai atsaukšanai ▌ ir jāatbilst prasībām par formu, kādā veicama pēdējās gribas rīkojuma grozīšana vai atsaukšana.
▌
19. pants
Piemērojamo tiesību aktu darbības joma
1. Tiesību akti, kas noteikti saskaņā ar 16. vai 17. pantu, reglamentē visu mantojuma kopumu ▌.
2. Šie tiesību akti jo īpaši reglamentē:
(a) mantojuma atklāšanās cēloņus, laiku un vietu;
(b) to, kā noteikt ▌ saņēmējus, to attiecīgās daļas un saistības, ko tiem varētu būt noteicis mirušais, un kā noteikt citas mantošanas tiesības ▌, tostarp pārdzīvojuša laulātā vai partnera mantošanas tiesības;
(c) spēju mantot;
▌
(e) atstumšanu no mantojuma un mantojuma atraušanu;
(f) mantojumu veidojošās mantas, tiesību un saistību nodošanu mantiniekiem un – atkarībā no gadījuma – legātāriem, tostarp nosacījumus un sekas, ko rada mantojuma vai legāta pieņemšana vai atraidīšana;
(g) mantinieku, testamentu izpildītāju un citu mantas pārvaldītāju pilnvaras, jo īpaši attiecībā uz īpašuma pārdošanu un samaksu kreditoriem, neskarot 21. pantā minētās pilnvaras;
(h) atbildību par mantojuma parādiem;
(i) ▌ mantas daļu, par kuru tā atstājējs var brīvi noteikt pēc saviem ieskatiem, neatņemamās daļas un citus pēdējās gribas rīkojumu ierobežojumus, kā arī prasības, kas mirušajam tuvām personām varētu būt pret mantu vai mantiniekiem;
(j) pienākumu ziņot par dāvinājumiem, novēlējumiem vai legātiem vai tos atskaitīt, nosakot dažādu mantojuma saņēmēju daļas;
▌
(l) mantas sadali.
19.a pants
Pēdējās gribas rīkojumi, kas nav mantojuma līgumi
1. Pēdējās gribas rīkojumus, kas nav mantojuma līgumi, attiecībā uz to pieņemamību un spēkā esamību pēc būtības reglamentē tie tiesību akti, kas saskaņā ar šo regulu būtu piemērojami pēdējās gribas rīkojumu devušās personas mantojumam, ja tā būtu mirusi dienā, kad tika dots šāds rīkojums.
2. Neatkarīgi no 1. punkta persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās pēdējās gribas rīkojumu attiecībā uz tā pieņemamību un spēkā esamību pēc būtības, var izvēlēties tiesību aktus, ko persona, kas devusi šo rīkojumu, būtu varējusi izvēlēties saskaņā ar 17. pantu, ievērojot tajā izklāstītos nosacījumus.
3. Šā panta 1. punktu attiecīgā gadījumā piemēro pēdējās gribas rīkojuma, kas nav mantojuma līgums, grozīšanai vai atsaukšanai. Gadījumā, ja ir izraudzīti tiesību akti saskaņā ar 2. punktu, grozīšanu vai atsaukšanu reglamentē izvēlētie tiesību akti.
19.b pants
Mantojuma līgums
1. Mantojuma līgumu, kas attiecas uz vienas personas mantojumu, attiecībā uz tā pieņemamību, spēkā esamību pēc būtības un saistošo spēku starp pusēm, tostarp attiecībā uz tā laušanas nosacījumiem, reglamentē tiesību akti, kas saskaņā ar šo regulu būtu piemērojami šīs personas mantojumam, ja tā būtu mirusi dienā, kad tika noslēgts šāds līgums.
2. Mantojuma līgums, kas attiecas uz vairāku personu mantojumu, ir pieņemams tikai tad, ja tas ir pieņemams saskaņā ar visu to valstu tiesību aktiem, kuru tiesiskais regulējums saskaņā ar šo regulu būtu reglamentējis visu iesaistīto personu mantojumus, ja tās būtu mirušas dienā, kad tika noslēgts šāds līgums.
Mantojuma līgumu, kas ir pieņemams saskaņā ar pirmo daļu, attiecībā uz tā spēkā esamību pēc būtības un saistošo spēku starp pusēm, tostarp attiecībā uz tā laušanas nosacījumiem, reglamentē tās valsts tiesību akti, kura ir starp pirmajā daļā minētajām un ar kuru tam ir visciešākā saikne.
3. Neatkarīgi no 1. un 2. punkta kā tiesību aktus, kas reglamentē viņu mantojuma līgumu attiecībā uz tā pieņemamību, spēkā esamību pēc būtības un saistošo spēku starp pusēm, tostarp attiecībā uz tā laušanas nosacījumiem, puses var izvēlēties tiesību aktus, ko persona vai viena no personām, uz kuras īpašumu tas attiecas, būtu varējusi izvēlēties saskaņā ar 17. pantu, ievērojot tajā paredzētos nosacījumus.
19.c pants
Pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamība pēc būtības
1. Šīs regulas 19.a un 19.b panta piemērošanai spēkā esamību pēc būtības raksturo šādi apstākļi:
(a) personas, kas devusi pēdējās gribas rīkojumu, spēja dot šādu rīkojumu;
(b) konkrētie iemesli, kas personai, kura dod pēdējās gribas rīkojumu, liedz novēlēt mantu noteiktām personām vai kas liedz kādai personai saņemt mantojuma īpašumu no personas, kura devusi pēdējās gribas rīkojumu;
(c) pārstāvības pieņemamība pēdējās gribas rīkojuma došanai;
(d) pēdējās gribas rīkojuma interpretācija;
(e) krāpšana, piespiešana, kļūda vai jebkādi citi jautājumi, kas attiecas uz tās personas piekrišanu vai nodomu, kura devusi pēdējās gribas rīkojumu.
2. Ja personai ir spēja dot pēdējās gribas rīkojumu saskaņā ar tiesību aktiem, kas piemērojami atbilstīgi 19.a vai 19.b pantam, tad vēlāka piemērojamo tiesību aktu maiņa neietekmē tās spēju grozīt vai atsaukt šādu rīkojumu.
19.d pants
Rakstiski izteiktu pēdējās gribas rīkojumu spēkā esamība pēc formas
1. Rakstiski izteikts pēdējās gribas rīkojums ir spēkā pēc formas, ja tā forma atbilst tiesību aktiem, kas ir spēkā:
(a) valstī, kurā tika dots pēdējās gribas rīkojums vai tika noslēgts mantojuma līgums, vai
(b) valstī, kuras valstspiederība testatoram vai vismaz vienai no personām, uz kuras mantojumu attiecas mantojuma līgums, bija vai nu brīdī, kad tika dots pēdējās gribas rīkojums vai tika noslēgts līgums, vai nāves brīdī, vai
(c) valstī, kurā testatoram vai vismaz vienai no personām, uz kuras mantojumu attiecas mantojuma līgums, bija domicils vai nu brīdī, kad tika dots pēdējās gribas rīkojums vai tika noslēgts līgums, vai nāves brīdī, vai
(d) valstī, kurā testatoram vai vismaz vienai no personām, uz kuras mantojumu attiecas mantojuma līgums, bija pastāvīgā dzīvesvieta vai nu brīdī, kad tika dots pēdējās gribas rīkojums vai tika noslēgts līgums, vai nāves brīdī, vai
(e) attiecībā uz nekustamo īpašumu – valstī, kurā atrodas nekustamais īpašums.
To, kā noteikt, vai testatoram vai personām, uz kuru mantojumu attiecas mantojuma līgums, bija domicils kādā konkrētā valstī, reglamentē šīs valsts tiesību akti.
2. Šā panta 1. punkta noteikumus piemēro arī pēdējās gribas rīkojumiem, ar ko groza vai atsauc agrāku rīkojumu. Grozīšana vai atsaukšana ir spēkā pēc formas arī tad, ja tā atbilst jebkuriem no tiesību aktiem, saskaņā ar ko, kā teikts 1. punktā, minētais grozītais vai atsauktais pēdējās gribas rīkojums bija spēkā.
3. Piemērojot šo pantu, jebkuri tiesību aktu noteikumi, ar ko ierobežo pēdējās gribas rīkojumu atļautās formas, atsaucoties uz testatora vai personu, uz kuru mantojumu attiecas mantojuma līgums, vecumu, valstspiederību vai citiem personiskiem apstākļiem, ir uzskatāmi par tādiem, kas attiecas uz formas jautājumiem. Tas pats noteikums attiecas uz tām īpašībām, kurām jāpiemīt lieciniekiem, kas vajadzīgi pēdējās gribas rīkojuma spēkā esamībai.
20. pants
Pieņemšanas vai atraidīšanas izteikuma spēkā esamība pēc formas
Gribas izteikums par mantojuma, legāta vai neatņemamās daļas pieņemšanu vai atraidīšanu vai gribas izteikums, ar ko paredz ierobežot izteikumu izdarījušās personas atbildību, ir spēkā pēc formas, ja atbilst prasībām, ko nosaka:
(a) tiesību akti, kas mantošanai piemērojami saskaņā ar 16. vai 17. pantu, vai
(b) tās valsts tiesību akti, kurā ir izteikumu izdarījušās personas pastāvīgā dzīvesvieta.
21. pants
Īpaši noteikumi par mantas pārvaldītāja iecelšanu un pilnvarām konkrētās situācijās
1. Ja pēc tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesai ir jurisdikcija spriest par mantojumu saskaņā ar šo regulu, pārvaldītāja iecelšana ir obligāta vai obligāta pēc pieprasījuma un ja mantojumam piemērojami ārvalstu tiesību akti, dalībvalsts tiesa, kurā iesniegta prasība, atbilstīgi saviem tiesību aktiem var iecelt vienu vai vairākus mantas pārvaldītājus, ievērojot šajā pantā izvirzītos nosacījumus.
Saskaņā ar šo punktu ieceltais pārvaldītājs(-i) ir persona(-as), kas ir tiesīga izpildīt mirušā testamentu un/vai pārvaldīt mantu saskaņā ar mantojumam piemērojamiem tiesību aktiem. Ja tiesību akti neparedz iespēju mantu pārvaldīt personai, kas nav saņēmējs, tās dalībvalsts tiesa, kurā būtu jāieceļ pārvaldītājs, var iecelt trešās personas pārvaldītāju saskaņā ar saviem tiesību aktiem, ja tie šādu iecelšanu paredz un ja ir radies būtisks interešu konflikts starp saņēmējiem vai starp saņēmējiem un kreditoriem vai citām personām, kas ir garantējušas mirušā parādsaistības, saņēmēju domstarpības par mantas pārvaldīšanu vai arī šo mantas veidu ir sarežģīti pārvaldīt.
Saskaņā ar šo punktu ieceltais pārvaldītājs(-i) ir vienīgā persona(-as), kas īsteno 2. vai 3. punktā minētās pilnvaras.
2. Saskaņā ar 1. punktu ieceltais pārvaldītājs(-i) īsteno mantas pārvaldīšanas pilnvaras, kuras tas (tie) drīkst īstenot atbilstīgi mantojumam piemērojamiem tiesību aktiem. Pārvaldītāju ieceļošā tiesa savā lēmumā var izvirzīt konkrētus noteikumus par šādu pilnvaru īstenošanu atbilstīgi mantojumam piemērojamiem tiesību aktiem.
Ja mantojumam piemērojamie tiesību akti neparedz pietiekamas pilnvaras, lai saglabātu mantojamās mantas vai aizsargātu kreditoru vai citu mirušā parādsaistību garantējušo personu tiesības, ieceļošā tiesa var pieņemt lēmumu pārvaldītājam(-iem) ļaut pēc piekritības īstenot savos tiesību aktos paredzētās pilnvaras un var savā lēmumā izvirzīt konkrētus noteikumus par šādu pilnvaru īstenošanu atbilstīgi šiem tiesību aktiem.
Pārvaldītājs(-i), īstenojot šādas piekritīgās pilnvaras, ievēro mantojumam piemērojamos tiesību aktus attiecībā uz mantojuma īpašuma īpašumtiesību nodošanu, atbildību par mantojuma parādiem, saņēmēju tiesībām, tostarp attiecīgos gadījumos tiesībām mantojumu pieņemt vai atraidīt, kā arī attiecīgos gadījumos mirušā testamenta izpildītāja pilnvaras.
3. Neatkarīgi no 2. punkta tiesa, kas saskaņā ar 1. punktu ieceļ vienu vai vairākus pārvaldītājus, izņēmuma kārtā gadījumos, kad mantojumam piemērojami trešās valsts tiesību akti, var šiem pārvaldītājiem piešķirt visas pārvaldības pilnvaras, ko paredz tās dalībvalsts tiesību akti, kurā tie iecelti.
Tomēr pārvaldītāji, īstenojot šīs pilnvaras, jo īpaši ievēro mantojumam piemērojamos tiesību aktus par saņēmēju un viņu mantošanas tiesību noteikšanu, tostarp kas skar viņu tiesības uz neatņemamo mantojuma daļu vai prasībām pret mantojumu vai mantiniekiem.
22. pants
Īpaši noteikumi, kas paredz ierobežojumus, kuri attiecas uz dažu mantas kategoriju mantošanu vai to ietekmē
Ja tās valsts tiesību akti, kurā atrodas konkrēts nekustamais īpašums, konkrēti uzņēmumi vai citas īpašas mantas kategorijas, ietver īpašus noteikumus, kuri saimniecisku, ģimenes vai sociālu apsvērumu dēļ paredz ierobežojumus, kas attiecas uz tādas mantas mantošanu vai to ietekmē, šos īpašos noteikumus mantojumam piemēro, ciktāl saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem šie noteikumi ir piemērojami neatkarīgi no mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem.
22.a pants
In rem tiesību pielāgošana
Ja persona atsaucas uz in rem tiesībām, uz ko tā ir tiesīga saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem, bet tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā uz šīm tiesībām atsaucas, attiecīgās in rem tiesības nav zināmas, šādas tiesības vajadzības gadījumā un iespēju robežās pielāgo vislīdzvērtīgākajām in rem tiesībām šīs valsts tiesību aktos, ņemot vērā konkrēto in rem tiesību mērķus un nolūkus un to radītās sekas.
23. pants
Vienlaicīga nāve
Ja divas vai vairākas personas, kuru mantojumus reglamentē dažādi tiesību akti, mirst apstākļos, kad nav skaidra nāves iestāšanās secība, un ja šie tiesību akti šo situāciju reglamentē atšķirīgi ▌vai to nereglamentē nemaz, nevienai no šīm mirušajām personām nav mantošanas tiesību attiecībā uz otru personu vai pārējam personām ▌.
24. pants
Bezmantinieka manta
Ciktāl saskaņā ar tiesību aktiem, kas mantošanai piemērojami atbilstīgi šai regulai, nevienai mantai nav mantinieka vai legatāra, kas noteikts pēdējās gribas rīkojumā, un nav nevienas fiziskas personas, kurai mantojums pienākas likumiskā kārtā, šādi noteiktu tiesību aktu piemērošana neizslēdz dalībvalsts vai tās šim nolūkam noteiktas struktūras tiesības saskaņā ar tās tiesību aktiem pārņemt mantu, kas atrodas tās teritorijā, ar noteikumu, ka kreditori ir tiesīgi prasīt, lai tiktu apmierinātas to prasības no mantojuma kopuma mantas.
▌
26. pants
Atgriezeniskā norāde
1. Piemērot kādas trešās valsts tiesību aktus, kas noteikti saskaņā ar šo regulu, nozīmē piemērot šajā valstī spēkā esošās tiesību normas, tostarp tās starptautisko privāttiesību normas, ciktāl šīs normas paredz atgriezenisku norādi:
(a) uz kādas dalībvalsts tiesību aktiem vai
(b) uz kādas citas trešās valsts tiesību aktiem, kura piemērotu pati savus tiesību aktus.
2. Nepiemēro atgriezeniskas norādes uz tiesību aktiem, kas minēti 16. panta 2. punktā, 17. pantā, 19.d pantā, 20. panta b) apakšpunktā un 22. pantā.
27. pants
Sabiedriskā kārtība (ordre public)
▌Atteikt piemērot noteikumu, ko paredz kādas valsts tiesību akti, kuri noteikti šajā regulā, var vienīgi tad, ja šāda noteikuma piemērošana ir klaji pretrunā sabiedriskajai kārtībai (ordre public) valstī, kurā atrodas tiesa.▌
28. pants
Valstis ar vairāk nekā vienu tiesību sistēmu – teritoriālas tiesību normu kolīzijas
1. Ja ar šo regulu noteiktie tiesību akti ir tādas valsts tiesību akti, kurā ir vairākas teritoriālās vienības un attiecībā uz mirušā īpašumu mantošanu katrai no tām ir savas tiesību normas, attiecīgo teritoriālo vienību, kuras tiesību normas būs piemērojamas, nosaka saskaņā ar šīs valsts iekšējām tiesību kolīziju normām.
2. Ja nav šādu iekšējo tiesību kolīziju normu:
(a) visas atsauces uz 1. punktā minētās valsts tiesību aktiem, lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami saskaņā ar noteikumiem, kuros minēta mirušā pastāvīgā dzīvesvieta, iztulko kā atsauces uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, kurā mirušajam bija pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī;
(b) visas atsauces uz 1. punktā minētās valsts tiesību aktiem, lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami saskaņā ar noteikumiem, kuros minēta mirušā valstspiederība, iztulko kā atsauces uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, ar kuru mirušajam bija visciešākā saikne;
(c) visas atsauces uz 1. punktā minētās valsts tiesību aktiem, lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami saskaņā ar jebkādiem citiem noteikumiem, kuros kā piesaistes kritērijs minēti citi apstākļi, iztulko kā atsauces uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgie apstākļi.
2.a Neatkarīgi no 2. punkta visas atsauces uz 1. punktā minētās valsts tiesību aktiem, lai noteiktu attiecīgos tiesību aktus, kas piemērojami saskaņā ar 19.d pantu, ja šajā valstī nav iekšējo tiesību kolīziju normu, iztulko kā atsauces uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, ar kuru testatoram vai personām, uz kuru mantojumu attiecas mantojuma līgums, bija visciešākā saikne.
28.a pants
Valstis ar vairākām tiesību sistēmām – tiesību normu kolīzijas attiecībā uz personu kategorijām
Attiecībā uz valsti, kurai ir divas vai vairāk tiesību sistēmas vai tiesību normu kopumi, kas saistībā ar mantošanu piemērojami atšķirīgām personu kategorijām, visas atsauces uz šādas valsts tiesību aktiem iztulko kā atsauces uz tiesību sistēmu vai tiesību normu kopumu, kuru nosaka saskaņā ar šajā valstī spēkā esošajiem noteikumiem. Ja šādu noteikumu nav, piemēro to tiesību sistēmu vai tiesību normu kopumu, ar kuru mirušajam bija visciešākā saikne.
28.b pants
Šīs regulas nepiemērošana iekšējām tiesību normu kolīzijām
Dalībvalstij, kuru veido vairākas teritoriālās vienības, kam ir katrai savas tiesību normas attiecībā uz mantošanu, šī regula nav jāpiemēro tiesību normu kolīzijām, kas rodas tikai starp šādām vienībām.
IV nodaļa
Nolēmumu atzīšana, izpildāmība un izpilde
29. pants
▌ Atzīšana
1. Dalībvalstī pieņemtu nolēmumu citās dalībvalstīs atzīst bez kādas īpašas procedūras.
2. Jebkura ieinteresēta puse, kas nolēmuma atzīšanu izvirza par galveno jautājumu strīdā, saskaņā ar 33.b līdz 33.o pantā paredzēto kārtību var iesniegt pieteikumu attiecīgā nolēmuma atzīšanai.
3. Ja tiesvedības iznākums kādas dalībvalsts tiesā ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu attiecībā uz atzīšanu, tad minētā jautājuma izlemšana ir šīs tiesas jurisdikcijā.
30. pants
Neatzīšanas pamati
Nolēmumu neatzīst ▌:
(a) ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (ordre public), kurā atzīšana prasīta ▌;
(b) gadījumos, ja tas ir pieņemts aizmuguriski – ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar ko ir celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nebija uzsācis nolēmuma pārsūdzēšanu, kad viņam bija iespējams to darīt;
(c) ja tas ir pretrunā nolēmumam, kas ir pieņemts tiesvedībā starp tām pašām pusēm dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu;
(d) ja tas ir pretrunā agrākam nolēmumam, kas pieņemts tiesvedībā citā dalībvalstī vai kādā trešā valstī par to pašu prasību un starp tām pašām pusēm, ar noteikumu, ka agrākais nolēmums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu.
31. pants
Aizliegums pārskatīt pēc būtības
Vienā dalībvalstī ▌ pieņemts nolēmums nekādā gadījumā nav pārskatāms pēc būtības.
32. pants
Atzīšanas tiesvedības apturēšana
Tiesa dalībvalstī, kurā prasa atzīt nolēmumu, kas pieņemts citā dalībvalstī, drīkst apturēt tiesvedību, ja izcelsmes dalībvalstī nolēmums ir pārsūdzēts parastajā kārtībā.
33. pants
▌ Izpildāmība
Dalībvalstī pieņemti un šajā valstī izpildāmi nolēmumi ir izpildāmi pārējās dalībvalstīs, ja pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma tie attiecīgajā valstī ir pasludināti par izpildāmiem saskaņā ar procedūru, kas paredzēta 33.b līdz 33.o pantā.
33.a pants
Domicila noteikšana
Lai, piemērojot 33.b līdz 33.o pantā paredzēto procedūru, noteiktu, vai personas domicils ir izpildes dalībvalstī, tiesa, kurā ir celta prasība, piemēro attiecīgās dalībvalsts tiesību aktus.
33.b pants
Tiesu teritoriālā jurisdikcija
1. Pieteikumu pasludināt izpildāmību iesniedz izpildes dalībvalsts tiesā vai kompetentajā iestādē, par ko attiecīgā dalībvalsts paziņojusi Komisijai saskaņā ar 46.a pantu.
2. Teritoriālo jurisdikciju nosaka pēc tās personas domicila, pret kuru tiek prasīta izpilde, vai arī pēc izpildes vietas.
33.c pants
Procedūra
1. Pieteikuma iesniegšanas procedūru reglamentē izpildes dalībvalsts tiesību akti.
2. Pieteikuma iesniedzējam neprasa, lai viņam izpildes valstī būtu pasta adrese vai pilnvarots pārstāvis.
3. Pieteikumam pievieno šādus dokumentus:
(a) nolēmuma norakstu, kas atbilst nosacījumiem, lai noteiktu tā autentiskumu;
(b) apliecinājumu, ko izdevusi izcelsmes dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde, izmantojot veidlapu, kas jānosaka saskaņā ar 48. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru, neskarot 33.d pantu.
33.d pants
Apliecinājuma neiesniegšana
1. Ja 33.c panta 3. punkta b) apakšpunktā minētais apliecinājums netiek uzrādīts, tiesa vai kompetentā iestāde var noteikt termiņu tā uzrādīšanai vai pieņemt līdzvērtīgu dokumentu, vai, ja pēc tās ieskatiem informācija ir pietiekama, iztikt bez apliecinājuma uzrādīšanas.
2. Pēc tiesas vai kompetentās iestādes pieprasījuma iesniedz dokumentu tulkojumu. Tulkojumu veic persona, kas ir kvalificēta veikt tulkojumu kādā no dalībvalstīm.
33.e pants
Izpildāmības pasludināšana
Nolēmumu pasludina par izpildāmu, tiklīdz ir pabeigtas 33.c pantā minētās formalitātes, neveicot 30. pantā paredzēto pārbaudi. Puse, pret kuru prasa izpildi, šajā tiesvedības stadijā nav tiesīga iesniegt nekādus apsvērumus saistībā ar pieteikumu.
33.f pants
Nolēmuma paziņošana par pieteikumu pasludināt izpildāmību
1. Nolēmumu par pieteikumu pasludināt izpildāmību tūlīt dara zināmu pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar kārtību, kāda noteikta izpildes dalībvalsts tiesību aktos.
2. Nolēmumu par izpildāmības pasludināšanu izsniedz pusei, pret kuru prasa izpildi, pievienojot nolēmumu, ja tas šai pusei vēl nav izsniegts.
33.g pants
Nolēmuma par pieteikumu pasludināt izpildāmību pārsūdzība
1. Kā viena, tā otra puse var pārsūdzēt nolēmumu par pieteikumu pasludināt izpildāmību.
2. Pārsūdzību iesniedz tiesā, ko attiecīgā dalībvalsts ir paziņojusi Komisijai saskaņā ar 46.a pantu.
3. Pārsūdzību izskata saskaņā ar normām, kas reglamentē procesuālo kārtību strīdu lietās.
4. Ja puse, pret kuru prasa izpildi, neierodas otrās instances tiesā tiesvedībā saistībā ar pieteikuma iesniedzēja iesniegto pārsūdzību, piemēro 12. pantu, pat ja pusei, pret kuru prasa izpildi, nav domicila nevienā no dalībvalstīm.
5. Pārsūdzību par izpildāmības pasludināšanu iesniedz 30 dienu laikā pēc nolēmuma par izpildāmības pasludināšanu izsniegšanas vai tā paziņošanas. Ja pusei, pret kuru prasa izpildi, domicils ir dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā pasludināta izpildāmība, pārsūdzības termiņš ir 60 dienas un to sāk skaitīt no dienas, kad nolēmums par izpildāmības pasludināšanu vai paziņojums izsniegts vai nu personiski, vai ir saņemts tās dzīvesvietā. Termiņu nevar pagarināt attāluma dēļ.
33.h pants
Pārsūdzības nolēmuma apstrīdēšanas procedūra
Pārsūdzībā pieņemto nolēmumu var apstrīdēt tikai saskaņā ar procedūru, ko attiecīgā dalībvalsts ir paziņojusi Komisijai saskaņā ar 46.a pantu.
33.i pants
Izpildāmības pasludināšanas atteikums vai atsaukšana
Tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta saskaņā ar 33.g pantu vai 33.h pantu, atsakās no izpildāmības deklarācijas vai to atceļ tikai ar vienu no 30. pantā sīkāk norādītajiem pamatojumiem. Nolēmumu tā pieņem nekavējoties.
33.j pants
Tiesvedības apturēšana
Tiesa, kurā pārsūdzība iesniegta saskaņā ar 33.g vai 33.h pantu, pēc tās personas prasības pieteikuma, pret kuru celta izpildīšanas prasība, pārtrauc tiesvedību, ja nolēmuma izpildāmība pārsūdzības dēļ ir apturēta izcelsmes dalībvalstī.
33.k pants
Pagaidu pasākumi, tostarp aizsardzības pasākumi
1. Ja nolēmums jāatzīst saskaņā ar šo iedaļu, nekas neliedz pieteikuma iesniedzējam izmantot pagaidu pasākumus, tostarp arī aizsardzības pasākumus, saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesību aktiem, neprasot izpildāmības pasludināšanu saskaņā ar 33.e pantu.
2. Izpildāmības pasludināšana dod likumīgas tiesības veikt jebkādus aizsardzības pasākumus.
3. Termiņā, kas noteikts pārsūdzībai atbilstīgi 33.g panta 5. punktam pret izpildāmības deklarāciju, un līdz kādas pārsūdzības noteikšanai nedrīkst veikt izpildīšanas pasākumus, izņemot aizsardzības pasākumus pret tās puses īpašumu, pret kuru celta izpildīšanas prasību.
33.l pants
Daļēja izpildāmība
1. Ja nolēmums ir pieņemts par vairākām lietām un ja izpildāmību nav iespējams pasludināt attiecībā uz visām lietām, tiesa vai kompetentā iestāde to pasludina attiecībā uz vienu vai vairākām lietām.
2. Pieteikuma iesniedzējs var prasīt pasludināt izpildāmību arī attiecībā uz kādām atsevišķām nolēmuma daļām.
33.m pants
Juridiskā palīdzība
Pieteikuma iesniedzējs, kurš izcelsmes dalībvalstī ir saņēmis pilnīgu vai daļēju juridisko palīdzību vai atbrīvojumu no izmaksu segšanas, jebkādā izpildāmības pasludināšanas tiesvedībā ir tiesīgs saņemt vislabvēlīgāko juridisko palīdzību vai visplašāko atbrīvojumu no izmaksu segšanas, kādu paredz izpildes dalībvalsts tiesību akti.
33.n pants
Nodrošinājuma, garantiju vai ķīlas nepieprasīšana
No puses, kura vienā dalībvalstī lūdz citā dalībvalstī pieņemta nolēmuma atzīšanu, izpildāmību vai izpildi, neprasa nodrošinājumu, garantiju vai ķīlu, lai kā tā arī būtu nosaukta, tādēļ, ka šī puse ir ārvalstnieks vai ka tai izpildes dalībvalstī nav domicila vai dzīvesvietas.
33.o pants
Maksas, nodokļa vai nodevas neuzlikšana
Tiesvedībā par izpildāmības pasludināšanu izpildes dalībvalstī nedrīkst uzlikt nekādu maksu, nodokli vai nodevu, ko aprēķina atkarībā no lietā iesaistītās vērtības.
V nodaļa
Autentiski akti un tiesā apstiprināti izlīgumi
34. pants
Autentisku aktu pieņemšana
1. Kādā dalībvalstī sastādītam autentiskam aktam citā dalībvalstī ir tāds pats pierādījuma spēks, kāds tam ir izcelsmes dalībvalstī, vai vistuvāk pielīdzināmais spēks, ar noteikumu, ka tas nav klaji pretrunā attiecīgās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (ordre public).
Persona, kas autentisku aktu vēlas izmantot citā dalībvalstī, var lūgt, lai iestāde, kas izcelsmes dalībvalstī sastāda autentisku aktu, aizpilda veidlapu, kas jānosaka saskaņā ar 48. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru, aprakstot pierādījuma spēku, kas autentiskajam aktam ir izcelsmes dalībvalstī.
2. Autentiska akta autentiskumu apstrīd izcelsmes dalībvalsts tiesās, un par to lemj atbilstīgi minētās valsts tiesību aktiem. Autentiskam aktam, kas tiek apstrīdēts, nav nekāda pierādījuma spēka citā dalībvalstī, kamēr apstrīdēšana vēl tiek izskatīta kompetentajā tiesā.
3. Autentiskajā aktā reģistrētus juridiskus aktus vai tiesiskās attiecības apstrīd tiesās, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar šo regulu, un par to lemj saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem atbilstīgi III nodaļai. Autentiskam aktam, kas tiek apstrīdēts, nav nekāda pierādījuma spēka nevienā citā dalībvalstī, izņemot izcelsmes dalībvalsti, attiecībā uz to, kas tiek apstrīdēts, kamēr apstrīdēšana vēl tiek izskatīta kompetentajā tiesā.
4. Ja tiesvedības iznākums kādas dalībvalsts tiesā ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu attiecībā uz autentiskā aktā reģistrētiem juridiskiem aktiem vai tiesiskām attiecībām mantošanas jomā, tad minētā jautājuma izlemšana ir šīs tiesas jurisdikcijā.
35. pants
Autentisku aktu izpildāmība
1. Autentisks akts, kas ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī, pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma tiek pasludināts par izpildāmu citā dalībvalstī saskaņā ar 33.b līdz 33.o pantā izklāstīto procedūru.
1.a Lai piemērotu 33.c panta 3. punkta b) apakšpunktu, iestāde, kas sastādījusi autentisko aktu, pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma izdod apliecinājumu, izmantojot veidlapu, kas jānosaka saskaņā ar 48. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.
2. Tiesa, kurā ir iesniegta pārsūdzība saskaņā ar 33.g vai 33.h pantu, izpildāmības pasludināšanu atsaka vai atsauc tikai tad, ja autentiskā akta izpilde ir klaji pretrunā izpildes dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (ordre public).
35.a pants
Tiesā apstiprinātu izlīgumu izpildāmība
1. Tiesā apstiprināti izlīgumi, kuri ir izpildāmi to izcelsmes dalībvalstī, pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma tiek pasludināti par izpildāmiem citā dalībvalstī saskaņā ar 33.b līdz 33.o pantā izklāstīto procedūru.
1.a Lai piemērotu 33.c panta 3. punkta b) apakšpunktu, tiesa, kura apstiprinājusi izlīgumu vai kurā tas noslēgts, pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma izdod apliecinājumu, izmantojot veidlapu, kas jānosaka saskaņā ar 48. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.
2. Tiesa, kurā ir iesniegta pārsūdzība saskaņā ar 33.g vai 33.h pantu, izpildāmības pasludināšanu atsaka vai atsauc tikai tad, ja tiesas izlīguma izpilde ir klaji pretrunā izpildes dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (ordre public).
VI nodaļa
Eiropas mantojuma apliecība
36. pants
Eiropas mantojuma apliecības izveide
1. Ar šo regulu tiek izveidota Eiropas mantojuma apliecība (turpmāk „apliecība”), ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī un kam ir 42. pantā uzskaitītās sekas.
2. Apliecības izmantošana nav obligāta.
2.a Apliecība neaizstāj ▌ dalībvalstīs līdzīgam nolūkam izmantotus iekšējus dokumentus. Tomēr no brīža, kad apliecība ir izdota izmantošanai citā dalībvalstī, tai ir 42. pantā uzskaitītās sekas arī tajā dalībvalstī, kuras iestādes to ir izdevušas saskaņā ar šo nodaļu.
36.a pants
Apliecības nolūks
1. Apliecību paredzēts izmantot mantiniekiem un legātāriem ar tiešām tiesībām attiecībā uz mantošanu un testamentu izpildītājiem vai mantas pārvaldītājiem, kam citā dalībvalstī jāatsaucas uz savu statusu vai attiecīgi jāizlieto savas tiesības kā mantiniekiem vai legātāriem un/vai savas pilnvaras kā testamentu izpildītājiem vai mantas pārvaldītājiem.
2. Apliecību var izmantot, jo īpaši lai apliecinātu vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem konkrētajiem apstākļiem:
(a) katra apliecībā minētā mantinieka vai – atkarībā no gadījuma – legātāra statusu un/vai tiesības un to attiecīgās mantojuma daļas;
(b) mantojumam piederošas konkrētas mantas vai konkrētu mantu piešķiršanu mantiniekam(-iem) vai – atkarībā no gadījuma – legātāram(-iem), kas minēts(-i) apliecībā;
(c) apliecībā minētās personas pilnvaras izpildīt testamentu vai pārvaldīt mantojumu.
37. pants
Kompetence izsniegt apliecību
▌
Apliecību izdod dalībvalstī, kuras tiesām ir jurisdikcija saskaņā ar 4., 5.c, 6. vai 6.a pantu. Izdevējiestāde ir:
(a) tiesa, kā definēts 2. panta 2. punktā, vai
(b) cita iestāde, kuras kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir nodarboties ar mantojuma lietām.
38. pants
▌ Apliecības pieteikums
-1. Apliecību izsniedz pēc jebkuras 36.a panta 1. punktā minētas personas pieteikuma (turpmāk „pieteikuma iesniedzējs”).
-1.a Lai iesniegtu pieteikumu, pieteikuma iesniedzējs var izmantot veidlapu, kas jānosaka saskaņā ar 48. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.
1. Pieteikumā iekļauj turpmāk norādīto informāciju, ciktāl šāda informācija pieteikuma iesniedzējam ir zināma un ir vajadzīga izdevējiestādei, lai apliecinātu apstākļus, kuriem pieteikuma iesniedzējs vēlas apliecinājumu, un tam pievieno visus attiecīgos dokumentus, kas var būt vai nu oriģināli, vai kopijas, kuras atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, lai noteiktu to autentiskumu, neskarot 40. panta 1.a punktu:
(a) ziņas par mirušo: uzvārds (ja ir – pirmslaulības uzvārds), vārds(-i), dzimums, dzimšanas datums un vieta, ģimenes stāvoklis, valstspiederība, personas kods (ja ir), adrese nāves brīdī, miršanas datums un vieta;
(b) ziņas par pieteikuma iesniedzēju: uzvārds (ja ir – pirmslaulības uzvārds), vārds(-i), dzimums, dzimšanas datums un vieta, ģimenes stāvoklis, valstspiederība, personas kods (ja ir), adrese ▌un saistība ar mirušo, ja tāda ir;
(ba) ziņas par pieteikuma iesniedzēja pārstāvi, ja tāds ir: uzvārds (ja ir – pirmslaulības uzvārds), vārds(-i), adrese un pārstāvības pilnvaras;
(bb) ziņas par mirušā laulāto vai partneri un, ja tādi bijuši, par bijušo(-ajiem/-ajām) laulāto(-ajiem/-ajām) vai bijušo(-ajiem) partneri(-iem): uzvārds (ja ir – pirmslaulības uzvārds), vārds(-i), dzimums, dzimšanas datums un vieta, ģimenes stāvoklis, valstspiederība, personas kods (ja ir) un adrese;
(bc) ziņas par citiem iespējamiem saņēmējiem saskaņā ar pēdējās gribas rīkojumu vai pēc likuma: uzvārds un vārds(-i) vai organizācijas nosaukums, personas kods (ja ir) un adrese;
(bd) nolūks, kādā apliecība vajadzīga saskaņā ar 36.a pantu;
(be) attiecīgā gadījumā tās tiesas vai kompetentās iestādes adrese, kura nodarbojas vai ir nodarbojusies ar pašu mantošanas lietu;
(c) apstākļi, ar kuriem pieteikuma iesniedzējs atkarībā no gadījuma pamato viņa iespējamās tiesības uz mantojuma īpašumu kā mantiniekam un/vai tiesības izpildīt mirušā testamentu, un/vai tiesības pārvaldīt mirušā atstāto mantu;
(ca) norāde par to, vai mirušais ir devis pēdējās gribas rīkojumu; ja nav pievienots ne oriģināls, ne kopija – norāde par oriģināla atrašanās vietu;
▌
(e) norāde par to, vai mirušais ir noslēdzis laulības līgumu vai līgumu par attiecībām, kuras var būt pielīdzināmas laulībai; ja nav pievienots ne līguma oriģināls, ne kopija – norāde par oriģināla atrašanās vietu;
(ea) norāde par to, vai kāds no mantojuma saņēmējiem ir nācis klajā ar gribas izteikumu par mantojuma pieņemšanu vai, attiecīgā gadījumā, par mantojuma atraidīšanu;
(f) deklarācija, kurā teikts, ka, cik vien pieteikuma iesniedzējam zināms, apliecināmie apstākļi nav apstrīdēti;
(fa) jebkāda cita informācija, kas pieteikuma iesniedzējam šķiet lietderīga apliecības izdošanas nolūkiem.
▌
40. pants
Pieteikuma izskatīšana
1. Saņēmusi pieteikumu, izdevējiestāde pārbauda informāciju un deklarācijas, kā arī dokumentus un citus pieteikuma iesniedzēja iesniegtos pierādījumus. Tā pēc savas ierosmes, ja tā ir paredzēts vai atļauts tās tiesību aktos, veic izmeklēšanu, kas vajadzīga šai pārbaudei, vai lūdz pieteikuma iesniedzēju sniegt jebkādus citus pierādījumus, kas tai šķiet vajadzīgi.
1.a Ja pieteikuma iesniedzējs nav spējis iesniegt attiecīgo dokumentu kopijas, kas atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, lai noteiktu to autentiskumu, izdevējiestāde var izlemt pieņemt citus pierādījumu veidus.
1.b Ja tā ir noteikts tās tiesību aktos un ievērojot tajos paredzētos nosacījumus, izdevējiestāde var prasīt, lai deklarācijas apliecinātu ar zvērestu vai ar svinīgu solījumu zvēresta vietā.
▌
2.a Izdevējiestāde veic visus vajadzīgos pasākumus, lai saņēmējus informētu par pieteikumu apliecības saņemšanai. Ja tas vajadzīgs apliecināmo apstākļu noskaidrošanai, tā uzklausa jebkuru iesaistīto personu un jebkuru izpildītāju vai administratoru un nāk klajā ar publiskiem paziņojumiem, kuru mērķis ir citiem iespējamiem mantojuma saņēmējiem dot iespēju pieteikt savas tiesības.
3. Piemērojot šo pantu, dalībvalsts kompetentā iestāde pēc pieprasījuma citas dalībvalsts izdevējiestādei sniedz informāciju, kas, piemēram, ir tās zemes reģistros, civilstāvokļa reģistros un reģistros, kuros reģistrēti dokumenti un fakti, kas ir svarīgi saistībā ar mirušā mantojumu vai laulības mantiskajām attiecībām, vai līdzvērtīgām mantiskām attiecībām, ja kompetentā iestāde saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu pilnvarota šādu informāciju sniegt citai savas valsts iestādei.
40.a pants
Apliecības izdošana
1. Izdevējiestāde saskaņā ar šajā nodaļā izklāstīto procedūru nekavējoties izdod apliecību, kad saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem, ir konstatēti apliecināmie apstākļi. Pamatnostādnes pieņem saskaņā ar 48. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru. Izdevējiestāde neizdod apliecību jo īpaši šādos gadījumos:
(a) ja apliecināmie apstākļi tiek apstrīdēti, vai
(b) ja apliecība neatbilstu nolēmumam, kas attiecas uz tiem pašiem apstākļiem.
2. Izdevējiestāde veic visus vajadzīgos pasākumus, lai saņēmējus informētu par apliecības izdošanu.
41. pants
Apliecības saturs
▌
2. Tādā mērā, kādā tas ir vajadzīgs nolūkam, kuram izdod apliecību, apliecībā ietver šādu informāciju:
(a) izdevējiestādes nosaukums un adrese;
(aa) lietas atsauces numurs;
(ab) apstākļi, uz kuriem pamatojoties, izdevējiestāde uzskata, ka ir kompetenta izsniegt apliecību ▌;
(ac) izdošanas datums;
(ad) ziņas par pieteikuma iesniedzēju: uzvārds (ja ir – pirmslaulības uzvārds), vārds(-i), dzimums, dzimšanas datums un vieta, ģimenes stāvoklis, valstspiederība, personas kods (ja ir), adrese un saistība ar mirušo, ja tāda ir;
(b) ziņas par mirušo: uzvārds (ja ir – pirmslaulības uzvārds), vārds(-i), dzimums, dzimšanas datums un vieta, ģimenes stāvoklis, valstspiederība, personas kods (ja ir), adrese nāves brīdī, miršanas datums un vieta;
(ba) ziņas par saņēmējiem: uzvārds (ja ir – pirmslaulības uzvārds), vārds(-i) un personas kods (ja ir);
(c) informācija par mirušā noslēgto laulības līgumu vai attiecīgā gadījumā par mirušā noslēgto līgumu saistībā ar attiecībām, kuras saskaņā ar šādām attiecībām piemērojamiem tiesību aktiem uzskata par pielīdzināmām laulībai, un informācija par laulības mantiskajām attiecībām vai līdzvērtīgām mantiskajām attiecībām;
(d) mantošanai piemērojamie tiesību akti un apstākļi, pamatojoties uz kuriem šie tiesību akti ir noteikti;
(e) informācija par to, vai mantošana ir ab intestato vai testamentāra saskaņā ar pēdējās gribas rīkojumu, tostarp informācija par apstākļiem, no kuriem izriet mantinieku, legātāru, testamentu izpildītāju vai mantas pārvaldītāju tiesības un/vai pilnvaras;
▌
(g) attiecīgā gadījumā informācija attiecībā uz katru mantojuma saņēmēju par mantojuma pieņemšanas vai atraidījuma veidu;
(h) ▌ katra mantinieka daļa un attiecīgā gadījumā tiesību un/vai mantas saraksts, kas pienākas katram konkrētam mantiniekam;
(i) jebkura konkrēta legātāra tiesību un/vai mantas saraksts;
(j) mantinieka(-u) un attiecīgā gadījumā legātāra(-u) tiesību ierobežojumi saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem un/vai saskaņā ar pēdējās gribas rīkojumu;
(k) testamenta izpildītāju un/vai mantas pārvaldītāju pilnvaras un šo pilnvaru ierobežojumi saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem un/vai saskaņā ar pēdējās gribas rīkojumu.
42. pants
▌ Apliecības spēks
1. Apliecība ir spēkā visās dalībvalstīs, un nav vajadzīga nekāda īpaša procedūra.
2. Tiek pieņemts, ka apliecība precīzi apliecina apstākļus, kuri konstatēti saskaņā ar mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkādiem citiem tiesību aktiem, ko piemēro konkrētiem apstākļiem. Tiek uzskatīts, ka personai, kura apliecībā minēta kā mantinieks, legātārs, testamenta izpildītājs vai mantas pārvaldītājs, ir apliecībā minētais statuss un/vai ir ▌tiesības vai ▌pilnvaras, kas norādītas apliecībā, bez nekādiem citiem nosacījumiem un/vai ierobežojumiem, kas būtu saistīti ar minētajām tiesībām vai pilnvarām, kā vien tie, kas norādīti apliecībā.
3. Tiek uzskatīts, ka jebkura persona, kura, rīkojoties uz apliecībā apstiprinātās informācijas pamata, veic maksājumus vai nodod īpašumu personai, kas apliecībā minēta kā tāda, kas pilnvarota pieņemt maksājumu vai īpašumu, ir veikusi darījumu ar personu, kura ir pilnvarota pieņemt maksājumu vai īpašumu, izņemot tad, ja tā zina, ka apliecības saturs neatbilst patiesībai, vai ja tā par to nezina rupjas nolaidības dēļ.
4. Ja persona, kas apliecībā minēta kā tāda, kas ir pilnvarota atsavināt mantojuma īpašumu, šādu īpašumu atsavina citas personas labā, uzskata, ka šī cita persona, ja tā rīkojas uz apliecībā apstiprinātās informācijas pamata, ir veikusi darījumu ar personu, kura ir pilnvarota atsavināt attiecīgo īpašumu, izņemot tad, ja tā zina, ka apliecības saturs neatbilst patiesībai, vai ja tā par to nezina rupjas nolaidības dēļ.
5. Apliecība ir derīgs dokuments , lai ▌mantojuma īpašumu reģistrētu attiecīgajā dalībvalsts reģistrā, neskarot 1. panta 3. punkta j) un ja) apakšpunktu.
42.a pants
Apliecības apliecinātas kopijas
1. Izdevējiestāde patur apliecības oriģinālu un izsniedz vienu vai vairākas apliecinātas kopijas pieteikuma iesniedzējam un jebkurai citai personai, kas pierāda likumīgu interesi.
1.a Izdevējiestāde 43. panta 3. punkta un 44.a panta 2. punkta vajadzībām glabā to personu sarakstu, kurām saskaņā ar 1. punktu ir izsniegtas apliecinātas kopijas.
2. Izsniegtās apliecinātās kopijas ir derīgas ierobežotā sešu mēnešu laikposmā, kas apliecinātajā kopijā norādāms kā derīguma termiņa beigu datums. Pienācīgi pamatotos izņēmuma gadījumos izdevējiestāde var atkāpties no šiem noteikumiem un noteikt garāku derīguma termiņu. Kad ir beidzies šis laikposms, jebkurai personai, kuras rīcībā ir apliecināta kopija, lai apliecību varētu izmantot 36.a pantā norādītajiem nolūkiem, ir jālūdz pagarināt apliecinātās kopijas derīguma termiņu vai jāprasa no izdevējiestādes jauna apliecināta kopija.
43. pants
▌Apliecības labošana, ▌grozīšana vai atsaukšana
1. Pārrakstīšanās kļūdas gadījumā izdevējiestāde pēc jebkuras tādas personas lūguma, kura pierāda likumīgu interesi, vai pēc pašas ierosmes izdara apliecībā labojumu.
2. Izdevējiestāde pēc jebkuras tādas personas lūguma, kura pierāda likumīgu interesi, vai, ja tas iespējams saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, pēc pašas ierosmes groza vai atsauc apliecību, ja ir konstatēts, ka apliecība vai atsevišķi tajā minētie apstākļi neatbilst patiesībai.
3. Par visiem apliecības labojumiem un grozījumiem vai tās atsaukšanu izdevējiestāde nekavējoties informē visas personas, kam saskaņā ar 42.a panta 1. punktu izsniegtas apliecības apliecinātas kopijas.
44. pants
Pārsūdzības procedūras
1. Izdevējiestādes lēmumus, ko tā pieņēmusi saskaņā ar 40.a pantu, var apstrīdēt jebkura persona, kura ir tiesīga prasīt izsniegt apliecību.
Izdevējiestādes lēmumus, ko tā pieņēmusi saskaņā ar 43. pantu un 44.a panta 1. punkta a) apakšpunktu, var apstrīdēt jebkura persona, kas var pierādīt likumīgu interesi.
Pārsūdzību iesniedz izdevējiestādes dalībvalsts tiesu iestādē atbilstīgi tās valsts tiesību aktiem.
2. Ja 1. punktā minētās pārsūdzības rezultātā tiek konstatēts, ka izsniegtā apliecība neatbilst patiesībai, kompetentā tiesu iestāde labo, groza vai atsauc apliecību vai nodrošina, ka apliecību labo, groza vai atsauc izdevējiestāde.
Ja 1. punktā minētās pārsūdzības rezultātā tiek konstatēts, ka atteikums izdot apliecību bijis nepamatots, kompetentā tiesu iestāde izdod apliecību vai nodrošina, ka izdevējiestāde šo lietu izskata atkārtoti un pieņem jaunu nolēmumu.
44.a pants
Apliecības spēka apturēšana
1. Apliecības spēku var apturēt:
(a) izdevējiestāde – pēc jebkuras tādas personas lūguma, kura pierāda likumīgu interesi, kamēr apliecība netiek grozīta vai atsaukta saskaņā ar 43. pantu, vai
(b) tiesu iestāde – pēc jebkuras tādas personas lūguma, kura ir tiesīga apstrīdēt lēmumu, ko izdevējiestāde pieņēmusi saskaņā ar 44. pantu, kamēr šāda pārsūdzība nav izskatīta.
2. Izdevējiestāde vai attiecīgā gadījumā tiesu iestāde par to, ka apturēts apliecības spēks, nekavējoties informē visas personas, kam saskaņā ar 42.a panta 1. punktu izsniegtas apliecības apliecinātas kopijas.
Kamēr ir apturēts apliecības spēks, nedrīkst izsniegt jaunas apliecības apliecinātas kopijas.
VII nodaļa
Vispārīgi un nobeiguma noteikumi
44.b pants
Legalizācija un citas līdzīgas formalitātes
Dokumentiem, kas saistībā ar šo regulu ir izsniegti kādā dalībvalstī, nav vajadzīga legalizācija vai citas līdzīgas formalitātes.
45. pants
Saistība ar spēkā esošām starptautiskām konvencijām
1. Šī regula neskar tādu starptautisku konvenciju piemērošanu, kuru dalībnieces šīs regulas pieņemšanas laikā ir viena vai vairākas dalībvalstis un kuras skar jautājumus, uz ko attiecas šī regula ▌.
Konkrēti, tās dalībvalstis, kuras ir līgumslēdzējas puses 1961. gada 5. oktobra Hāgas konvencijā par tādu tiesību normu kolīziju, kuras attiecas uz testamentu formu, turpina piemērot minētās konvencijas noteikumus, nevis šīs regulas 19.d pantu attiecībā uz testamentu un savstarpējo testamentu derīgumu pēc formas.
2. Neatkarīgi no 1. punkta attiecībās starp dalībvalstīm šai regulai ir prioritāte pār konvencijām, kas noslēgtas tikai starp divām vai vairāk dalībvalstīm, ciktāl šādas konvencijas attiecas uz šajā regulā reglamentētiem jautājumiem ▌.
2.a Šī regula neliedz dalībvalstīm, kas ir konvencijas līgumslēdzējas puses, piemērot 1934. gada 19. novembra Konvenciju starp Dāniju, Islandi, Norvēģiju, Somiju un Zviedriju, kurā iekļauti starptautisko privāttiesību noteikumi par mantošanu, testamentiem un mantojumu pārvaldību, kas pārskatīta ar 2012. gada [datums] starpvaldību nolīgumu starp minētajām valstīm, ciktāl tā paredz:
(a) noteikumus par mantojuma pārvaldības procesuālajiem aspektiem, kā definēts minētajā konvencijā, un palīdzību, ko šajā ziņā sniedz to valstu iestādes, kas ir konvencijas līgumslēdzējas puses, un
(b) vienkāršotu un paātrinātu kārtību, lai atzītu un izpildītu nolēmumus mantošanas lietās.
45.a pants
Saistība ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1346/2000
Šī regula neietekmē Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām[11] piemērošanu.
46. pants
Publiski pieejama informācija
Lai informāciju darītu pieejamu sabiedrībai, dalībvalstis, izmantojot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās, Komisijai sniedz īsu kopsavilkumu par saviem tiesību aktiem un procedūrām, kas attiecas uz mantošanu ▌, tostarp informāciju par to, kāda veida iestādei ir kompetence mantošanas lietās, un informāciju par to, kāda veida iestādei ir kompetence saņemt gribas izteikumus par mantojuma, legāta vai neatņemamās daļas pieņemšanu vai atraidīšanu saskaņā ar 8. pantu.
Dalībvalstis arī sniedz faktu lapas, kurās uzskaitīti visi dokumenti vai informācija, kas parasti vajadzīgi nekustamā īpašuma reģistrācijai, kas atrodas to teritorijā.
Dalībvalstis šo informāciju pastāvīgi atjaunina.
46.a pants
Kontaktinformācija un procedūras
1. Līdz […][12] dalībvalstis paziņo Komisijai:
(a) nosaukumu un kontaktinformāciju tiesām vai iestādēm, kurām ir kompetence izskatīt pieteikumus par izpildāmības pasludināšanu saskaņā ar 33.b panta 1. punktu un pārsūdzības par nolēmumiem attiecībā uz šādiem pieteikumiem saskaņā ar 33.g panta 2. punktu;
(b) pārsūdzības kārtību, kas minēta 33.h pantā;
(c) attiecīgu informāciju par iestādēm, kuru kompetencē ir izdot apliecību saskaņā ar 37. pantu; kā arī
(d) pārsūdzības procedūras, kas minēta 44. pantā.
Dalībvalstis informē Komisiju par visām vēlākām izmaiņām šajā informācijā.
2. Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē informāciju, kas paziņota saskaņā 1. punktu, izņemot a) apakšpunktā minēto tiesu un iestāžu adreses un citu kontaktinformāciju.
3. Komisija publisko visu saskaņā ar 1. punktu sniegto informāciju, izmantojot jebkādus citus piemērotus līdzekļus un jo īpaši Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās.
47. pants
Regulas 2. panta 2. punktā minētā saraksta sastādīšana un turpmāka grozīšana
1. Komisija, pamatojoties uz dalībvalstu paziņojumiem, izveido to citu iestāžu un tiesību speciālistu sarakstu, kuri minēti 2. panta 2. punktā.
2. Dalībvalstis ziņo Komisijai par visām vēlākām izmaiņām šajā sarakstā. Komisija šo sarakstu atbilstīgi groza.
3. Komisija sarakstu un visus tā vēlākus grozījumus publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
4. Komisija publisko visu saskaņā ar 1. un 2. punktu sniegto informāciju, izmantojot jebkādus citus piemērotus līdzekļus un jo īpaši Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās.
47.a pants
Regulas 33.c, 34., 35., 35.a, 38. un 40.a pantā minēto apliecinājumu un veidlapu noteikšana un turpmāka grozīšana
Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko nosaka un pēc tam groza apliecinājumus un veidlapas, kas minēti 33.c, 34., 35., 35.a, 38. un 40.a pantā. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 48. panta 2. punktā minēto konsultāciju procedūru.
48. pants
Komitejas procedūra
1. Komisijai palīdz komiteja. Tā ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.
2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu.
49. pants
Pārskatīšana ▌
Komisija vēlākais līdz […][13] iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs regulas piemērošanu, tostarp arī novērtējumu par visām praktiska rakstura problēmām, ar ko nācies saskarties saistībā ar paralēliem ārpustiesas izlīgumiem mantošanas lietās dažādās dalībvalstīs vai ārpustiesas izlīgumu vienā dalībvalstī, kas veikts paralēli izlīgumam tiesu iestādē kādā citā dalībvalstī. Šim ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumus par grozījumiem.
50. pants
Pārejas posma noteikumi
1. Šo regulu piemēro tādu personu mantojuma mantošanai, kuras mirušas regulas piemērošanas dienā vai pēc tās.
2. Ja mirušais pirms šīs regulas piemērošanas dienas ir izvēlējies savam atstātajam mantojumam piemērojamus tiesību aktus, šī izvēle ▌ ir spēkā, ja tā atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti III nodaļā, vai ja tā bija spēkā saskaņā ar starptautisko privāttiesību normām, kas izvēles izdarīšanas brīdī bija spēkā valstī, kurā mirušajam bija pastāvīgā dzīvesvieta, vai jebkurā no valstīm, kuras valstspiederība tam bija.
2.a Pēdējās gribas rīkojums, kas sniegts pirms šīs regulas piemērošanas dienas, ir pieņemams un ir spēkā pēc būtības un attiecībā uz formu, ja tas atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti III nodaļā, vai ja tas bija pieņemams un bija spēkā pēc būtības un attiecībā uz formu saskaņā ar starptautisko privāttiesību normām, kas pēdējās gribas rīkojuma sniegšanas brīdī bija spēkā valstī, kurā mirušajam bija pastāvīgā dzīvesvieta, vai jebkurā no valstīm, kuras valstspiederība tam bija.
2.b Ja pirms šīs regulas stāšanās spēkā ir atstāts rīkojums nāves gadījumam saskaņā ar tiesību aktiem, kurus mirušais būtu varējis izvēlēties saskaņā ar šo regulu, uzskata, ka šie tiesību akti ir izvēlēti par mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem.▌
51. pants
Stāšanās spēkā
Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
To piemēro no […][14], izņemot 46. un 46.a pantu, ko piemēro no […][15], un 47., 47.a un 48. pantu, ko piemēro no […][16].
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.
(Vieta)
Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —
priekšsēdētājs priekšsēdētājs
PASKAIDROJUMS
I. Ievads
Centrālais aspekts attiecībā uz Eiropas risinājumu ir vienveidīgu saistošu faktoru noteikšana jurisdikcijas un piemērojamo tiesību jautājumos. Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu noteicošais faktors attiecībā uz abiem ir pastāvīgā dzīvesvieta. Tomēr šāda risinājuma sastāvdaļa neizbēgami ir arī mantojuma atstājēja tiesības izvēlēties izcelsmes valsts tiesību aktus sava mantojuma pārvaldīšanai, turklāt saistot to ar iespēju šādā gadījumā procesu nodot izskatīšanai mītnes valsts tiesai.
Priekšlikums ir jāizvērtē šādā kontekstā.
Katram risinājumam ir savas stiprās un vājās puses. Vienmēr būs iespējams atsaukties uz kādu norisi, kuras gadījumā rezultāts nebūs pilnībā apmierinošs. To nosaka problēmas būtība, sarežģītie jautājumi, ar reālo dzīvi saistīto aspektu daudzveidība un dažādu novērtējumu pretrunīgums. Novērtējums jābalsta uz visu aspektu analīzi.
Tāpēc ir jāpiekrīt svarīgākajiem lēmumiem Komisijas priekšlikumā. Arī pēc būtības tie saskan ar Eiropas Parlamenta atzinumu par Zaļo grāmatu[17]. Ar šo priekšlikumu tiek panākta juridiskā noteiktība, tas ir salīdzinoši skaidrs un vienkāršs, un tā svarīgākos jautājumus viegli var saprast ikviens. Būs iespējams izvairīties no mantojuma izpildes saskaldīšanas. Izmantojot pastāvīgās dzīvesvietas faktoru, kompetentā tiesa parasti varēs piemērot attiecīgās valsts tiesību aktus, turklāt pat attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem. Parasti mantojuma atstājēja pastāvīgā dzīvesvieta ir arī viņa interešu centrs.
Piemērojamo tiesību aktu izvēles gadījumā ir iespējams nodrošināt līdzsvarotu izpildi, veicot nodošanu tiesai piederības valstī.
Jaunās izvēles tiesības nodrošina iedzīvotāju neatkarību. Nosakot prasības tikai attiecībā uz valstspiederību, vienlaikus tiek nodrošināta mantojuma tiesību reglamentējošo funkciju saglabāšana un ģimenes locekļu aizsardzība, kā arī tiek nodrošināts, lai tiesību aktus nevarētu apiet vai izmantot ļaunprātīgi. Valstspiederība ir uzticams piesaistes kritērijs.
Pamatojoties uz to, var veikt nolēmumu atzīšanu un izpildi.
Komisijas priekšlikums ir papildināts arī ar ierosinājumu par Eiropas mantojuma apliecības izveidi. Tomēr šis dokuments nav noslēdzošais un galīgais lēmums par mantošanas kārtību, bet gan vienīgi mantojuma apliecība. To var izmantot dažādās dalībvalstīs kā pierādījumu par ierakstiem reģistrā un tā tiek izdota, lai aizsargātu mantojumā iekļautās mantas labticīgu ieguvēju. Tādējādi tiks uzlabota juridisko jautājumu un darījumu pārrobežu kārtošana mantojuma lietās.
Apkopojot var secināt, ka nekas nemainīsies attiecībā uz iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir viņu izcelsmes valstī un arī viss viņu mantisko attiecību kopums atrodas turpat. Ja viņiem piederētu mantisko attiecību kopums, jo īpaši nekustamais īpašums ārpus mītnes valsts, arī uz to vienveidīgi un bez īpašiem norādījumiem testamentā tiks attiecināti izcelsmes valsts tiesību akti.
Ja iedzīvotāju pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus savas izcelsmes valsts vai viņi vēlas uz to pārcelties, viņi var izvēlēties izmantot izcelsmes valsts tiesību aktus. Tas ir liels uzlabojums.
Arī mantojuma lietu konsultantu darbībai nu ir drošs pamats.
Tiesas vai citas kompetentās institūcijas parasti izmantos tās valsts tiesību aktus, kurā tās atrodas.
Ievērojami tiek vienkāršota pārrobežu mantojuma lietu kārtošana.
Uz tiem iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus viņu izcelsmes valsts un kuri nav izvēlējušies tiesību aktus, turpmāk nāves gadījumā attieksies viņu mītnes valsts mantojuma tiesības. Tas ir jauninājums visām dalībvalstīm. Ņemot vērā paustās bažas, ir jāatzīmē, ka arī pašlaik šāda tiesiskā situācija rodas daudzos gadījumos, turklāt iedzīvotājiem to pat neapzinoties.
Šīs bažas iespējams novērst ar informēšanas kampaņām. Ikvienam risinājumam ir priekšrocības un trūkumi, ne visus mērķus var vienlaikus ņemt vērā. Referents uzskata, ka daudz vairāk problēmu rada pašreizējā tiesiskā situācija un arī jebkurš cits priekšlikums, un tādēļ ierosināto risinājumu uzskata par labāko.
Ar šo regulu nevar atrisināt visas problēmas un reglamentēt katru sīkumu, taču tā būtiski uzlabos pašreizējo tiesisko situāciju. Iedzīvotājiem būs skaidrs un drošs pamats, lai rīkotos ar savu mantojumu. Viņi labāk varēs izmantot savas tiesības iekšējā tirgū. Juridiskā skaidrība un juridiskā noteiktība ir svarīgākie tiesiskie aspekti jo īpaši mantojuma tiesību jomā. Regula nostiprina šos aspektus, sniedz labumu iedzīvotājiem un nodrošina ievērojamu Eiropas pievienoto vērtību.
Tomēr pienācīgi būtu jāuzsver arī šādi aspekti:
1) piemērojamie tiesību akti nekādā veidā neskar mantojumiem piemērojamos nodokļu noteikumus;
2) regula attiecas tikai uz starptautiskajām privāttiesībām. Mantošanas lietu tiesības paliek nemainīgas;
3) Apvienotā Karaliste un Īrija ir izmantojušas savas atteikuma tiesības.
Regulas priekšlikuma juridiskais pamats ir LESD 81. pants.
II. Atsevišķi jautājumi
Neraugoties uz atbalstu priekšlikuma svarīgākajiem lēmumiem, vairākas nopietnas problēmas nav atrisinātas un ir nepieciešami labojumi un papildinājumi. Daži no tiem jāpiemin plašāk.
Pastāvīgā dzīvesvieta
Pastāvīgā dzīvesvieta ir svarīgākais jēdziens šajā regulā. Tāpēc tam pievērsta īpaša uzmanība un ir nepieciešama pēc iespējas precīzāka definīcija. Definīcija ar saistošiem nosacījumiem un/vai laika ierobežojumiem nav piemērota daudzveidīgajām dzīves situācijām. Šādā gadījumā tās piemērošanas rezultātā stāvoklis kļūtu nevis drošāks, bet, iespējams, neskaidrāks. Pēc nāves gadījuma kompetentā tiesa būtu jānosaka pēc iespējas ātri. Tā katrā konkrētā gadījumā var noteikt un tai vajag noteikt pastāvīgo dzīvesvietu un savu kompetenci, pamatojoties uz apsvērumā minētajiem vispārējiem kritērijiem. Turklāt būtu jāatzīmē, ka tikai dažu valstu tiesību aktos ir sniegta šā termina juridiskā definīcija, un arī Eiropas regulā par uzturēšanas saistībām un vairākos starptautiskos nolīgumos šādas definīcijas nav.
Izvēles tiesības
Jaunās izvēles tiesības ir priekšlikuma svarīgākais elements un gan daudziem iedzīvotājiem, gan valstīm tas ir jaunums. Attiecībā uz „favor testamenti” ir nepieciešami dažādi paskaidrojumi un papildinājumi.
Norobežošana attiecībā uz dalībvalstu lietu un procesuālajām tiesībām
Šī regula ir piemērojama intelektuālā īpašuma tiesībām dalībvalstīs un netiek attiecināta uz mantošanas materiālajām tiesībām un citām lietu vai procesuālajām tiesībām. Tomēr zināma neliela ietekme un pārklāšanās ir vērojama. Šīs parādības iemesls ir tas, ka mantojumu regulējošie tiesību akti, lietu tiesības un mantošanas procesa gaita dalībvalstīs atšķiras.
Saskaņā ar referenta priekšlikumu dalībvalstu lietu un procesuālajām tiesībām vajadzētu pēc iespējas palikt neskartām. Tādējādi mantiniekiem šajā jautājumā var nākties saskarties ar papildu birokrātiskiem šķēršļiem (salīdzinājumā ar 21. pantu). Tāpēc referents piesardzības pēc sagatavojis otru priekšlikumu, kas, viņā ieskatā, ietver minimālos noteikumus, kurus vajadzētu paredzēt, lai neietekmētu dalībvalstu lietu un procesuālās tiesības.
Mantojuma līgums
Mantojuma līgumi intelektuālā īpašuma tiesību jomā ir īpaša problēma, jo vairākās valstīs tie nav pazīstami, bet dažas valstis tos pat noraida. Vajadzētu būt skaidram, ka mantojumam piemērojamie tiesību akti un tādējādi arī, piemēram, katra mantojuma līguma dalībnieka tiesības uz neatņemamo daļu tiek noteiktas atsevišķi saskaņā ar regulu.
Grozījumi varētu nākt par labu arī tām dalībvalstīm, kurās mantojuma līgums netiek izmantots.
Ordre public
Atruna attiecībā uz ordre public ir atzīts tiesību princips intelektuālā īpašuma tiesībās. Tomēr attiecībās starp dalībvalstīm tam vairs nevajadzētu būt nozīmei, jo priekšroka dodama kopējai pārliecībai par tiesisko kārtību un vērtībām.
Nav pamatotas bažas, ka tas pavērtu jaunas iespējas, lai neņemtu vērā tiesības uz neatņemamo matojuma daļu. Kaut arī dažādās formās, tomēr šīs tiesības tiek piemērotas gandrīz visās dalībvalstīs. Ja mantojuma atstājējs ir izvēlējies izcelsmes valsts tiesību aktus, nav iemesla bažām, ka tās netiks ņemtas vērā. Ja izvēles tiesības būtu saistītas ar pastāvīgo dzīvesvietu, par to būtu jāuztraucas. Saskaņā ar šo priekšlikumu nav pietiekami, ka kāda persona dzīvo citā dalībvalstī, bet ir nepieciešams, lai nāves brīdī šajā dalībvalstī būtu viņa pastāvīgā dzīvesvieta (taču miršanas vieta var būt arī citur). Šķiet mazliet pārspīlēti domāt, ka ievērojams skaits cilvēku šī iemesla dēļ pārceļas uz dzīvi citur, lai turpinātu dzīvot citā valstī līdz savai nāvei. Personas, kas meklē jebkādas iespējas izvairīties no šādu tiesību ievērošanas, radīs šādas iespējas arī pašlaik spēkā esošo likumu ietvaros.
Autentisku aktu atzīšana
Referents atbalsta autentisku aktu atzīšanu to brīvas aprites un to autentiskuma un oficiāla likumiska spēka „atzīšanas” izpratnē. Tomēr termins „atzīšana” var radīt pārpratumus dažādās valodās, jo tas pats par sevi nav viennozīmīgs un ir jāinterpretē attiecīgā kontekstā.
Eiropas mantojuma apliecība
Eiropas mantojuma apliecības darbību vajadzētu attiecināt tikai uz pārrobežu aspektiem. Par tās izsniegšanu vajadzētu būt atbildīgai ikvienai institūcijai — tiesai, valsts iestādei, notāram vai citai institūcijai, kas nodarbojas ar mantojuma lietu. Šīs institūcijas būtu jānosaka dalībvalstij, kurai kompetence tika piešķirta saskaņā ar II nodaļu.
PROCEDŪRA
Virsraksts | Jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti, lēmumu un autentisku aktu atzīšana un izpilde mantošanas jomā un Eiropas mantojuma apliecības izveide | |||
Atsauces | COM(2009)0154 – C7-0236/2009 – 2009/0157(COD) | |||
Datums, kad to iesniedza EP | 14.10.2009 |
|
|
|
Atbildīgā komiteja Datums, kad paziņoja plenārsēdē | JURI 22.10.2009 |
|
|
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu Datums, kad paziņoja plenārsēdē | LIBE 22.10.2009 |
|
|
|
Komitejas, kurām lūgts sniegt atzinumu Lēmuma datums | LIBE 10.5.2010 |
|
|
|
Referents(-e/-i/-es) Iecelšanas datums | Kurt Lechner 9.11.2009 |
|
|
|
Izskatīšana komitejā | 2.12.2009 | 28.1.2010 | 22.3.2010 | 29.4.2010 |
| 1.12.2010 | 21.3.2011 | 20.6.2011 | 11.7.2011 |
Pieņemšanas datums | 1.3.2012 |
|
|
|
Galīgais balsojums | +: –: 0: | 21 0 2 | ||
Komitejas locekļi, kas bija klāt galīgajā balsošanā | Raffaele Baldassarre, Luigi Berlinguer, Sebastian Valentin Bodu, Françoise Castex, Christian Engström, Marielle Gallo, Giuseppe Gargani, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Sajjad Karim, Klaus-Heiner Lehne, Antonio Masip Hidalgo, Jiří Maštálka, Alajos Mészáros, Bernhard Rapkay, Evelyn Regner, Alexandra Thein, Rainer Wieland, Cecilia Wikström, Tadeusz Zwiefka | |||
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā | Piotr Borys, Cristian Silviu Buşoi, Kurt Lechner, Eva Lichtenberger, Angelika Niebler, Dagmar Roth-Behrendt | |||
Aizstājēji (187. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā | Oreste Rossi, Jacek Włosowicz | |||
Iesniegšanas datums | 6.3.2012 | |||